10. Diena
Ir interesanti pamosties rītā, kad zini, ka notiks kaut kas, ko ilgi esi gaidījis, kam maz esi ticējis, bet, tas tomēr notiek. Esmu gandrīz bez balss, bet, par laimi, stundas laikā, to atkal ierunāju.
Šorīt mūsu ceļš ved pa stāvām, augstām kāpnēm augšā, augšā pa slīpumu, tad pagrieziens pa
labi un atkal kāpnes, liekas, ka dienā, kad ir vissmagākā soma uzkāpjam Betlēmes visaugstākajā punktā, un tad pa kreisi un pa labi, un beidzot uz leju, kad attopos, ka esmu telefonu atstājusi mājās. Kāpjam autobusā un braucam uz Jeruzalemi. Par laimi vakarā satiksim mūsējos un tad jau telefonu atgūšu.
Braucam atkal pie Spāņu mācītāja, kurš laipni piekrita mūs aizvest uz Nāves jūru. Ārā jau atkal karsts, bet zinu, labāk dzīvoju karstumā, nevis salstu. Mašīnā darbojas kondicionieris un ir labi. Braucam diezgan ilgi un vairākas reizes griežamies un tad, tomēr, braucam atpakaļ, kā izrādās, jauns ceļš uzbūvēts un viss izskatās savādāk.
Pirmā pietura - Qumran National Park, kurā var apskatīt Nāves jūras ruļļu atrašanas vēsturi, ruļļu rakstītāju nama drupas, dažādas attīrīšanās, rituālās vannas u.c., ir iespēj uzkāpt kalnā un apskatīt alas, cik sapratu tieši šeit ir bijuši tie kalni, kur Dāvids bēga no Salamona.
Kāpiens kalnā ir kā gājiens pa tuksnesi. Viss akmeņos, ļoti karsta zeme, slīpumā kāpjot var just, ka kājas nav pie šādas slodzes pieradušas. Jo tuvāk alai, jo akmeņaināks, stāvāks, skats grandiozs. Man kājās croks laiviņas no kurām slīdu ārā un garie svārki, Mich pirkstiņčībās, abi esam supergatavi iekarot kalnu alas :D Pie pašiem pēdējiem metriem domājam, ka augšā netiksim, stāvs un nav kur pieķerties, bet tā kā viens vīrietis pirms mums bija alā ielīdis, nolemju, ka es to varu. Ar vienu roku tur svārkus, ar otru ķeros kur varu un, pēc ne tik smalki pārdomātas operācijas, esmu augšā. Kā jau mēdz gadīties, arī šoreiz, meitenes pa priekšu, puiši pēc mums, lai gan, varēja saprast, ka varbūt arī nemaz nebūtu kāpuši.
Nu tad tā, alā esam tikuši, tikai, tā ir kā tāda pusaliņa, kurā pat īsti apgūties un izstiepties nav kur. Var redzēt, ka griesti, ja tos tā var nosaukt, ir nokvēpuši, laikam kāds šeit ar lāpām bijis, viss melns. Šī ala pēc formas līdzinās puscitrona mizai, ar garāku dibentiņu. Būtu grūti šeit paslēpties no vētras, vai spēcīga lietus, ja vējš pūstu uz kalna pusi. Laimīgi tikuši augšā, safočējamies un atkal, ar ne tik pārdomātu plānu, lienam lejā. Ja grib, ar gariem svārkiem visu var. Nākot lejā no kalna, karstums ir tāds, un kājas aiz akmeņiem aizķeras tik daudz reižu, ka sāk rasties aizdomas kādēļ Izraēla tauta kurnēja 40 gadus tuksnesī klīstot. Mums gan veicās, jo nonākot lejā, mēs tiekam pie svaiga, auksta ūdens, domāju, ka ūdens no klints bija tik pat un pat vairāk novērtēts tuksneša vidū.
Vairākus Godly Play stāstus esmu stāstījusī tuksnesī, bet, esot šeit, redzu, kāds tas tuksnesis ir, te nav mīkstu, karstu smilšu, te ir cieti, asi, karsti akmeņi un kalnains.
Kad esam izbaudījuši tuksneša jaukumus un izvazājušies pa vietējo tūristu krāmu veikaliņu, sēžamies supersakaraušā mašīnā un, beidzot, sākam ceļu uz jūru.
Vienā pusē slejas kalni, otrā pusē jūra. Jūra izskatās kā liela, garš ezers, platuma ziņā kā Daugava kādā platākā līkumā. Pāri redzam Jordānijas kalnus, izskatās, ka no tās puses jūrai nav pieejas. Mēs braucam un braucam un visu laiku gar ceļu stiepjas sēta, kas neļauj piekļūt jūrai. Skats nav kā pie mums ar baltu smilšu jūrmalu, drīzāk sausa zeme, krāterveidīgi caurumi zemē, dažviet purvains. Visur izliktas zīmes, brīdinot, ka peldēt bīstami. Ik pa brīdim mašīnā ienāk sēra smaka, kas nāk no jūras puses. Ir vietas, kur krasts ir balts no sāls daudzuma. Braucam tik ilgi, līdz redzu, ka jūra beidzas, tad tāda kā upīte un pēc kāda laika atkal sākas jūra. Braucam vēl kādu laiku līdz parādās viesnīcas.
Noparkojam mašīnu un esam gatavi doties uz jūru pat tad, ja būs jāmaksā ieejas maksa 60-80 šekeļi (15-20€), kā kurā vietā. Maksā iekļauta pieeja drošai vietai, kur peldēt, dušas, dažviet arī baseini. Sekojam ļaužu plūsmai, lai gan tā ir negaidīti maza, lielākoties vietējo ģimenes, un mēs tiekam pie jūras bez maksas. Te ir superkarsts, smiltis ir spilgti oranžas un, ejot pa tām, var just sāli. Cietas un karstas.
Diāna grib atvēsināt galvu dušā, bet ūdena rada vilšanos, jo šeit tas ir silts kā dušā. Paēdam pusdienas un beidzot esam gatavi iet ūdenī.
Liekot pirmos soļus Nāves jūrā piedzīvoju negaidītas sajūtas - ūdens ir karsts kā vannā. Uzreiz nemaz nevar tā vienkārši ieiet, ja ir kāda atvēra brūce, sāls kož ļoti spēcīgi. Mēs ejam pa sāli. Manā galvā šīs jūras konsistence bija kaut kas līdzīgs sāls skrubim, bieza un tik pat kā bez ūdens, bet tā gluži nav. Varējām ieiet apmēram līdz viduklim, bet, lai gulētu uz ūdens virsmas pietiek iet tiklīdz ceļiem. Tiklīdz paceļ kājas no zemes tās ceļas uz augšu un bez jebkādas piepūles var gulēt uz ūdens. Visu laiku uzmanos, lai ūdens nenokļūtu acīs, vai uz sejas. Vienu šļakstu gan saņemu uz lūpām. Ūdena nav vien sāļš, bet arī rūgts. Tik dīvaini, ka nekam nedrīkst skarties klāt. Par domu peldēt kraulā, vai vardītē, jāaizmirst. Tikai uz muguras un bez straujām kustībām! Bet arī ūdena karstums nemaz neļauj baigi plunčāties. Apakšā ūdens karstāks kā dažviet virsma. Matus iemērcot, tie nepaliek slapji, bet viegli eļļaini. Visu ūdens virsmu klāj tāda kā eļļa. Arī peldkostīms nav īsti slapjš. Unikālas izjūtas esot šajā jūrā. Ilgi gan nedrīkst mērcēties, ne vairāk kā 30min dienā, bet es pat tik ilgi neizturu. Ūdena kož galvas ādā.
Jūrā sniedzs tāda kā nojumīte, kas pasargā no saules, tā visa apaugusi ar sāli, pie balstiem ūdens vien 5-10cm, sāli saujām var grābt. Mazliet paņēmu, ar domu, mīļajiem uztaisīšu Nāves jūras sāls skrubi, sālij izcila konsistence un klāt daudz dažadi minerāli, kurus nekur citur uz pasaules nevar dabūt. Kā es visu sakrāmēšu somā, tas ir cits jautājums un par to padomāšu rīt, bet šodien esmu laimīga.
Kārtīgi noskalojamies dušā un tad jau mums jādodas ceļā. Drīz rietēs saule. Pa ceļiem atkal priecājamies par tuksnešainajiem, kalnainajiem skatiem, mūsu šoferis piestāj nopirkt puķes, mēs pa to laiku ejam fočēt kamieli, kurš piesiets vakariņot netālu no ceļa. Eju klāt, bet nav ne jausmas ko no tā kamieļa gaidīt, vai spers, vai spļaus, bet galā nedara ne vienu, ne otru pat paglaudu skaistuli ar šķībajiem, dzeltenajiem zobiem un lielām, skaisti brūnām acīm un supergarām skropstām.
Jeruzalemē esam vēlu, gribas ēst, esam noguruši, bet kā izrādās mums vēl priekšā darbs, gatavojoties rītdienas "Alav" konferencei. Gluži sajūsmā neesmu, jo mūs aizved nolikt mantas un uzreiz uz vietu, kur būs konference. Mūsu galvenais uzdevuma, iztīrīt telpu, liels angārs. Šajā zemē mani fascinē cilvēku rūpība. Ja rīko zupas virtuvi, tad tā kā restorānā, ja sagatvo telpu, to tīra, mazgā un vēl pleķus berž, lai gan viss pasākums būs tumsā. Tā pat mani fascinē darba tempi un visi brīnās par to, kādi mēs latvieši esam ātri.
Nevaru īsti pateikt cik ilgi strādājām, bet zinu, ka paspējām iztīrīt un izmazgāt tikai 1/4 daļu telpas. Tad mums beidzot bija iespēja doties mājās un paēst vakariņas.
Mājā, kurā dzīvojam piemājo kaķis, kuru jau iepriekš bijām satikuši pie Hause of Prayer. Te viņš nāk iekšā un dzīvo kā savās mājās, lai gan šī nav viņa māja.
Diena ir bijusi tik pilna ar visu ko ka tiklīdz nolieku galvu uz spilvena esmu aizmigusi....
