Tests

Kādēļ rakstu to, ko rakstu?

 

     Nonākot pie sapratnes, ka esmu uz pārmaiņu sliekšņa tik ļoti gribējās atrast kādu, kura jau tam visam ir gājis cauri, kādu, kura būtu aprakstījis savu pieredzi, pārdomas un pārdzīvojums. Atrast kaut nelielu atbalstu pat tad, ja tikai internet blogā. Jo tik daudz nezināmā, jautājumu, uztraukumu. Kas tagad jādara? Kur iet, kur meklēt informāciju? Un vēl daudzi citi.
     Ceru, ka kādu dienu varēšu pati būt par atbalstu kādai, kura ir tik pat lielā neziņā, ka varēšu iedrošināt, nomierināt un caur savu pieredzi dot kādu ceļrādi, lai šis jaunais dzīves posms var sākties ar prieku un pārliecību.

     Vēl pirms neilga laika dzīvoju citādi, bet viss reiz mainās...tā arī manā dzīvē, kad iegāju liktenīgajā mežā, baltā kleitā, plīvuru galvā un teicu Jā vārdu uz mūžu.
     Lai gan pusi mūža baidījos no iemīlēšanās, rozā brillēm un visa, kas nāk tam komplektā, arī man šie dzīves prieki negāja secen un nu, esmu precēta sieva. Nekad nebiju iedomājusies, ka būt precētai ir tik labi. Bet ne jau visām tā ir un, laikam tieši to sāpīgo pieredžu dēļ, kas apkārt, baidījos no nezināmā.
     

     Bet, Dievs ir labs un nepelnīti man dāvinājis pašu labāko vīru kāds var būt. Mīļš un iejūtīgs, gādīgs un sirsnīgs, tā varētu ilgi jo ilgi turpināt.
Laulība manā prātā bija kā sava veida cietums ar labākiem, vai sliktākiem apstākļiem, atkarībā no cietuma uzrauga - vīra. Bet kā izrādās tā var būt kā kūrorts, kur tevi mīl un lolo un gādā, un apčubina, vēl un vēl. Sirds laimē dzied un gribas otra labā izdarīt visu, lai pateiktu cik ļoti mīlu.
Un ne jau tikai dzīves  ritmā viss mainās, bet arī atbildībā. Un te nu es nonāku pie šī ievada īstenā iemesla.
     

     Ja Bērziņvēsts ir lasītas, skaidri var saprast, ka mēs ar vīru viens otru esam gaidījuši un sagaidījuši. Līdz ar to, visu savu 26 gadu garajā mūžā man ne reizi nav bijusi vajadzība uztraukties, ja viss manī nenotiek kā šveices pulkstenī. Domāju, ka saprotams par kādām norisēm ir runa, jo esot laulībā, celibātā neviens nedzīvo. Un nu, jau dienas piecas, kā tāda ļoooti pacietīga dāma, gaidu, ka tas, kas ievērojot diezgan lielu precizitāti, ik mēnesi garām neiet, jau daudzu gadu garumā, sāksies, bet nekā.   Ko gan citu lai domā?
 

     Pirmā diena (otrdiena) - viss mierīgi, vien krūtis tādas dīvaini jūtīgas. Arī pumpas, kas piemeklē kā nelūgts viesis, šoreiz nav uzradušās.

     Otrā diena - nolemju būt pacietīga un gaidīt līdz nākamās nedēļas otrdienai, tad būs 34diena, meklēju info par pirmām grūtniecības pazīmēm - nu visas tādas pavēlas, kad jau tā pat viss zināms.

     Trešā diena - nesaprotu, kas notiek...pētu video par dzemdībām.

     Ceturtā diena - no rīta izpētu info par grūtniecības testiem, vakarā dodos uz tuvējiem veikaliem meklēt testu - nav, pēc tam gatavoju vakariņas  un lasu "Mans mazais" par bērniņa pirmo dzīves mēnesi, kā to pareizi apkopt, apģērbt, barot u.t.t. Domāju par draudzeni, kurai tiko meitiņa piedzima.
 

     Piektā diena - pamostos 2h pirms modinātāja un nevaru vairs aizmigt. Domas pilna galva. Ceļos lasīt un lūgt. Dzeru tēju, šuju kleitu. Dodos uz kursiem un pēc tiem uz aptieku pēc testa.
    

    Te nu es esmu, ar testu rokās. Varētu domāt, ka tik ilgi mocoties skriešus skriešu skatīties, kas tad ir, bet... kā jau daļā interneta rakstu teikts, lielākoties jau mēs zinām kādu atbildi gribam redzēt un tieši tas ir tas, kas mani attur no skriešanas.
     Kad precējāmies, spriedām ar vīru, ka būtu jauki un prātīgi, ja gadu vai divus padzīvotu divatā, lai "pieslīpētos", iemācītos kopā dzīvot, un te nav pat trīs mēneši pagājuši, kad jau sēžu pie grūtniecības testa. Mans vīrs ir brīnišķīgs, visas šīs piecas dienas klausās manā neziņā, priekā, bailēs, neizpratnē. Ir blakus man, atbalsta, mīl. Viņam neuztrauc, ka gads nav apkārt, jo Dievs labāk zina, kad un kam ir jānotiek.
     Es zinu atbildi, kuru vēlos ieraudzīt un bailes par viltus cerībām neļauj skriet. Gribu redzēt mūsu brīnumu - mazulīti, kas ieņemts ilgi gaidītā mīlestībā. Īstenībā, gribu dvīņus.
Tā ir - būt "mātes cerībās"... vēl neziņā....

     Piektā diena - vakars - vāru zupu un domāju par to, kā lai saņēmās, lai izdarītu to, kas jādara. Kad beidzot savācos, dodos un daru visu, kā instrukcijā teikts...gaidu... 3min...., bet nav tā kā iedomājos,  nekā spilgta, vien blāva svītriņa parādās pēc 5min. Esmu nesapratnē...meklēju info internetā. Nonāku pie secinājumiem, ka cosmo.lv  neko laipnas dāmas nekomentē, lielākā daļa šķiet negatīvi noskaņotas pret bērnu ieņemšanu, bet mamamuntetiem.lv gan ir pilnīgi cita attieksme. Sievietes, kuras vēršas pēc padoma netiek izzākātas, bet tieši otrādi, iedrošināts un mierinātas. 

Te arī atrodu foto ar testu, kurš ļoti līdzinās manam. Tik pat blāvs. Komentāri - apsveicu, tu gaidi bērniņu, man bija tik pat blāvs un nu jau mazajai 7mēneši, u.t.t. Un tiešām, pati rakstītāja pēc trim dienām apstiprina, ka ilgi gaidītais bērniņš ir ceļā.
 

     To visu lasot, asaras birst... neraksturīgi man, bet tās ir neticības prieka asaras. Vēl divas dienas un veikšu otro testu, tad arī viss būs skaidrs....

Turpinājums sekos --->

Foto no personīgā albuma