Flīžu mozaīka

 Jau kādu laiku neesmu ieguldījusi devumu šīs lapas papildināšanai, un, nav jau brīnums, jo, ja apskatās manu darba kalendāru, tad, oktobrī tikai 3 dienas tukšas, lai gan uz darbu 2vās no tām bija jāiet, bet to neskaitu kā aizņemtu dienu, novembrī tas pats un decembrī, līdz šim, tikai viena diena neko nedarīšanai.

Mācības, darbs, pasākumi un pienākumi paņem tik daudz laika, ka pati brīnos kā paskrējis laiks un jau trešā adventes svece deg. Bet tas priecē.

Izdarījusi un piedzīvojusi šajā laikā esmu daudz un rakstīt arī būtu par ko, bet ar rakstīšanu ir tā pat kā ar draugiem, jo ilgāk nesatiecies, jo mazāk ko stāstīt, lai gan tas nav loģiski. Pēc lielāka laika sprīža, saproti, ka vairs jau nav jēgas ieslīgt visās tajās jaukajās lietiņās, kuras esi piedzīvojis pa dienu, jo katra diena atnes kaut ko jaunu un, ja sīkumi nav izstāstīti uzreiz, tad pēc mēneša visu tā pat vairs nepastāstīsi…un tā pazūd tik daudz…

Šodien gan saņēmos, jo palasot vecos ierakstus, saprotu, cik ļoti vērtīgi tie ir priekš manis. Tik daudz jauku sīkumu aizmirstu, ja par tiem nerakstītu, tādēļ jāraksta, lai neaizmirstu.

Manas idejas atblāzma

Tātad, divus trešdienas vakarus veltīju mozaīku flīzēšanas tehnikas atklāšanas un apgūšanai. Nolēmu, ka vēlos izmēģināt šo pasākumu, jo mājās man ir galds, kuru vajag apstrādāt – ideju daudz, bet izdarījusi neko neesmu. Bija doma, ka varētu noflīzēt mozaīkā attēlojot divas pasaules daļas ar augstienēm, zemienēm, okeāniem u.t.t.

Ravennas mozaīkas fragments

Kā jau vienmēr, kursi iesākās ar to, ka pasniedzēja pastāstīja par sevi, savu nodarbošanos un to, kā viņa nonākusi līdz flīzēšanai. Tā pat pastāstīja, kur šī tehnika tiek izmantota un ko darīsim. Pieminēja izstādi, kuru varēja apmeklēt pagājušā gadā, kad atvēra Gaismas pili – Ravennas vēsturisko mozaīku kopijas – biju un redzēju, tiešām skaisti. Tā un citādi iedvesmoti ķērāmies pie darba.

Materiāli: papīrs, zīmulis – skicēm, dekoratīvās flīzes, instruments ar ko flīzes sadauzīt, PVA līme, virsma ko flīzēsim, šuvotājs, sūklītis, ūdens.

1.      Zīmējām skices, iesākumā ieteica veidot skaidri redzamu siluetu, lai tas izceltos un neieslīgt sīkumos.

2.      Uz kaut kāda porcelānveidīga svečtura pamatnes pārzīmēju savu skici un devos meklēt flīzes derīgos toņos. Par laimi, viss jau bija sadauzīts sīkos gabaliņos, jo cik varēja noprast, pasākums nemaz nav tik aizraujošs un viegls.

3.      Kad toņi izvēlēti, lēnām un pacietīgi, sāku veidot mozaīku, piemeklējot zīmējumam derīgus gabaliņus. Apstrādājamais laukums 10x10cm, prasīja diezgan lielu pacietību, ja nemaldos darbojos kādas 40-50min.

4.      Pēc tam bija iespēja izmēģināt apaļas formas priekšmetu – puķu podiņu, tas prasīja mazliet mazāk laika, jo nebija tik smalks zīmējums, bet grūtāk, jo flīzēm tendence noslīdēt, daudz līmi likt nevar.

5.      Ar pasniedzēju pārrunājām kādas krāsas šuvotājs izskatītos vislabāk, lai zīmējums izceltos. Nonācām pie secinājuma, ka tumšu toni vajag, jo flīzītes gaišas.

Tā arī pagāja pirmās trešdienas nodarbība, līmējot flīzes. Pēc tam, kad pielīmēts, vismaz uz 24h jāatstāj nožūt, lai labi pielīp. Pēc šīs nodarbības par flīzēto galdu vēl aizvien domāju, bet nedēļas laikā nonācu pie secinājuma, ka pasākums ir pārāk apjomīgs, ja padomāju cik daudz dažādus toņus man vajadzētu, lai iegūtu vēlamo efektu, iedzīvotos bankrotā. Var jau būt, ka pacietības pietiktu, bet zinot savu perfekcionista dabu, varētu arī prātā sajukt :D

Otrā trešdiena – šuvošana – starp flīzēm jāaizpilda brīvās vietas.

1.       Visi papriecājamies par saviem nožuvušajiem darbiņiem un ķeramies klāt šuvotāja iejaukšanai.

2.      Šuvotājs tāda ģipšveidīga masa vien ir. Pulveri sajauc ar ūdeni. Plakanajam darbam vajadzēja šķidrāku masu, tādu kā vidēji biezu kefīru, bet podiņam mazliet biezāku, lai netek nost, bet, lai piepilda spraudziņas. Baigā ķīmija nav, to jebkurš uz „čuju” var sajaukt. Krāsas ir dažādas – grafīts, balts, gaiši violets un, ja ir vēlme pēc īpaša toņa, tad baltajam jauc klāt akrila krāsu. Sev iejaucu balto un grafīti tādā gaiši pelēkā tonī. Eksperimentējām un pievienojām zelta krāsu, izveidojās pelēkais tonis ar spīdumu, kas, ja kārtīgi ieskatās, redzams arī pēc nožūšanas. Jārēķinās ar to, ka žūstot tonis paliks gaišāks.

3.      Plakanajam darbam ar liešanu lej virsū šuvotāju, līdz viss noklāts, tad kārtīgi izdauza gaisa burbuļus, lai visas spraugas piepildītas.

4.      Apaļajam liku ar kociņu, bet beigās tā pat ķēros klāt ar pirkstiem, likās, ka nepiepildās spraudziņas.

5.      Žāvēšanas process – žūst apm. 15min, galvenais nepāržāvēt, nedrīkst atstāt uz nakti, jo tad nevarēs lieko nost dabūt. Žāvējām arī ar fēna palīdzību, kad šuvotājs paliek matēts, tad var sākt tīrīšanas darbus.

6.      Ar viegli samitrinātu sūklīti lēnām, nespiežot, mazgā nost lieko šuvotāju. Diezgan pacietību prasošs pasākums, ja grib ātrus rezultātus, var izraut flīžu gabaliņus, vai šuvotāju no spraudziņām, tā ka lēnām un mierīgi :) Plakano darbu tīrīt bija diezgan viegli. Ja redz, ka ir kāds caurumiņš, gaisa burbulītis, ar šuvotāju to aizpilda un gaida, kad apžūs, lai var turpināt darbu. Kopumā tīrīju paliktni 3 reizes, jo nebiju kārtīgi tos gaisa burbuļus izdauzījusi, lai gan darīju to no sirds.

7.      Puķu pods gan mani nokaitināja „līdz baltām pelītēm”. Tīrīšanas process bija lēns, piņķerīgs, jo virsma daudz negludāka kā plakaniem priekšmetiem, tad vēl vairāki mozaīkas gabali izkrita, domāju, ka man vienīgai tā, bet citiem ar tas pats. Protams, ka visas šuves nebija piepildījušās, līdz ar to atkārtota šuvošana bija nepieciešama vairākas reizes. Beigās domāju, ka savu mūžu vairs neko neflīzēšu un uz to puķu podu neskatīšos. Vēl man jānokrāso malas, lai savāktu vienotu kompozīciju, bet to vēlāk.

Tā lūk man ar to flīzēšanu veicās. Beigās gan nospriedām, ka labi vien ir, ka izmēģinājām gan plakano variantu, gan apaļo, jo ir pilnīgi citādāk strādāt ar katru no šīm virsmām. Tā pat, tikai pēc tam, kad darbs pabeigts, nonācu pie sapratnes, ka vajadzēja izmantot citu toņu šuvotājus. Kaut kā biju ieciklējusies uz to tumšo, bet sirsniņai būtu piestāvējis gaisi violetais šuvotājs daudz labāk bet nu ko, mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tā pat ar podiņu, tumšās šuves neizceļ flīzes, bet nu neko.. Pēc visa šī pasākuma nonācu pie secinājuma, ka tie cilvēki, kas ir veidojuši Ravnnas mozaīkas ir pacietības iemiesojumi. Tā pat sapratu, ka nebūs man flīzēts galds, un šis process nekļūs par manu vaļasprieku, bet neko nenožēloju un, ja nu kādu dienu man ļoooti vajadzēs ko flīzēt, tad pamati ir apgūti.