Kumu, Tallina, Ceļojums

    Šoreiz ar mazu laika nobīdi, tikai 2gadi, esmu gatava padalīties ar savām spilgtākajām atmiņām par manu pirmo, un vēl aizvien vienīgo, ārzemju apmeklējumu.
     Kādēļ tik vēlu - šo rakstu sāku veidot uzreiz pēc tam , kad atgriezos no šī ceļojuma, bet tapšanas process nebija tik klasisks kā parasti - šoreiz raksts tapa mikriņos pa ceļam uz darbu un mājās un, mainot telefonus, tas tika pārcelts uz pc un atkal uz telefonu, un tā, process ieilga, līdz šodien man beidzot uznāca iedvesma visu savākt kopā, vienā veselumā un pielikt punktu šim ceļojošajam ceļošanas rakstam.
      Diemžēl šo divu gadu laikā  bildes no šī pasākuma arī ir ceļojušas un pie manis palikušas tikai dažas, bet tas jau ar nav tas galvenais.

Jau vairākas reizes esmu žēlojusies par to, ka nekad vēl neesmu pametusi savu dzimto zemi, pat ne tūrisma nolūkos, bet nu, beidzot varu paziņot, ka šis sen gaidītais notikums ir sagaidīts. Tā pat vajag lai gan negribu, atzīties, ka esmu bijusi pārāk slinka, lai šo faktu paziņotu, jo nu jau šis jaunums ir kādus piecus mēnešus jauns, vai vecs, kā nu kuram. Mana brīnišķīgā iespēja pavērās pateicoties manai labai draudzenei, kura studē mākslas akadēmijā. Viens zvans un brauciens jau ieplānots pēc trīs dienām. Ātri, negaidīti, satraucoši, patīkami...

Nez kāpēc, vienmēr sirdī loloju cerību, ka pēc tik ilga neceļošanas laika, mans pirmais brauciens būs kas grandiozs, piemēram, kāda eksotiska Āfrikas valsts, vai Indiju, bet tai pat laikā, vienmēr esmu zinājusi, ka pirmās ārzemes būs te pat. Un tā arī ir.

Mans pirmais ceļojums šķērsojot Latvijas robežu mani aizveda līdz pat pašai jūrai, Igaunijai - Tallinai.

Ceļojums, kā jau tas parasti ir, sākas agrā rīta stundā, kad visiem tūristiem jātiekas vietā, kur tos sagaidīs autobuss. Mūsu gadījumā, maza ieliņa aiz akadēmijas ēkas. Pirmais pārbaudījums ilgi nebija jāgaida. Ierodoties redzam, ka stāv divi autobusi un neviens grupas vadītājs. Tā kā man te viss ir jauns, paļaujos uz Monikas zināšanām par iespējamiem līdzbraucējiem. Autobusā tiekam veiksmīgi, bet ne visiem tik vienkārši saprast kurš autobuss viņiem paredzēts. Vienu brīdi autobuss pilns, otru, jau tukšs, negrib braukt uz Igauniju, grib uz Lietuvu;)

Gan jau katrs ir piedzīvojis ekskursiju, kur, tiklīdz autobuss izkustas, visi velk ārā savus graužamos un dzeramos. Kaut gan šeit visi ir augstskolas studenti, mode nav mainījusies un, lai gan mēs cenšamies būt "pieaugušās" vairāk kā 1h ceļu neizturam, aizbildinoties, ka brokastis sen nav ēstas un tās pašas nenopietnas.

Tuvojoties robežai kāds nobļaujas, ka jāsagatavo pases un beidzot varu lepni izvilkt pasi, kura tā pat kā es, vēl nav ceļojusi. Te pēkšņi Monika atskārš, ka pase nav līdz! Kas tā par ceļošanu?!? Ātri saprotam, ka esam Šengena zonā un bez pases varētu vajadzēt iztikt un tiešām, beidzot, kad nonākam pie robežas, tik pat lepni kā izvilku, varu stūķēt savu pasi atpakaļ. Neviens neko nepārbauda. Nofotografējamies pie robežstaba un tad jau iebraucam "Ārzemēs".... Gaidīju kādu īpašu sajūtu, atšķirību, bet ziniet, Latvijā tādi paši koki aug kā Igaunijā un vienīgais, kas deva zināt par pārmaiņām bija bites operators, laipni, ar SMS palīdzību ziņojot, ka nu izmantoju ārzemju tarifu. Vīlusies nebiju, lai gan varētu būt :D Interesanti, ka tuvojoties Tallinai izbraucām cauri rajonam kurš izskatījās kā mūsu Rīgas Mežaparks. Mājas, koki, pati iela, likās, ja izkāpšu uz darbu varēšu aiziet.

Brauciens kopumā patīkams, aizņemts ar dažādu brošūru un vārdnīcu pētīšanu. Tad vēl kādi video par mākslas tēmu un esam jau sasnieguši savu galamērķi. Kumu mākslas muzejs.

Interesanti tas, ka muzejs ielai labajā pusē, bet ieeja kreisajā. Sanāk ieiet tādā kā pazemes tunelī, kuru rotā dažas interesantas skulptūriņas. Muzeja kopējā teritorija liela un nobetonēta, vienīgi ne kā klajš lauks, bet gan vairākos stāvos, daudz pakāpienu Ierodoties pašā muzeja ēkā mūs sagaida interesants skats uz paaugstinājuma stāvošs puisis no Londonas, kā mēs vēlāk noskaidrojām, sudrabaini spīdīgā uzvalkā ar cepuri galvā, kas radīja serdjučkas iespaidu. Cik sapratu, viņš apmeklē visu pasauli šādos interesantos kostīmos. Pats muzejs vairākos korpusos sadalīts. 

Nelegālā bilde :D

Pirmo apmeklējām laikmetīgās mākslas zāli. Nu ko lai saka, ļoti laikmetīga, un, man ne vienmēr saprotama. Izskatot šo ekspozīciju man radās nopietns jautājums par to, kā mākslinieks iegūst vārdu. Diemžēl fotografēt nedrīkstēja un pat mēģināt bija neiespējami, jo zāles uzraugi varēja parādīties no jebkura stūra.

Spilgtākās atmiņas par šo mākslu:

1.Liels rāmis kurā ir daudz horizontāli plauktiņi, uz tiem rindā nodzēsti cigarešu izsmēķi.

 2. Molberts uz kura uzlīmēti dažādi sadzīves priekšmeti piem. lelle bez galvas, alumīnija krēma tūbiņa, kaut kas, kas palicis no vienreizējā grila u.c. Tas viss nopūsts ar tumšu zelta krāsu.

3. Liela kaudze vecu dēļu, sanaglotas ar sarūsējušām naglām.

4. Milzu fotogrāfija - ārzemju lielveikala plaukti.

5. Dziļa kaste, kurā ielikts ekrāns. Nevaru īstu atcerēties, vai no kastes nāc nepiedienīgas skaņas, bet attēloti kucēni, vai arī kucēnu smilksti un nepiedienīgi skati. Man liekas, ka otrais variants, jo cik atceros otro reizi pieiet negribējās.

6. Nedzimušu, kroplu bērnu fotogrāfijas. Sāpīgi skatīties. Vai tiešām tā ir māksla?

 7. Dažādu zīmolu fotogrāfijas.

8. Ekrāns uz kura tiek rādītas cilvēku seju video klipiņi, katru cilvēku rāda 2, 3 sekundes. Jēga - saprast cik daudz var pateikt pirmais iespaids.

9. Aparāts no seniem laikiem, kurā liek iekšā fotoaparāta filmiņu sagrieztu pa kadriem. Daudz, dažādu augu bildes. Interesanti vērot kā automātiski nomainās nākamā bilde.

Nu tas pagaidām viss, ko atceros no modernās zāles. Interesanti vēl bija tas, ka ejot uz šo zāli, sanāk iet pāri mākslai - uz grīdas projicēti soļi + soļu skaņa, murdoņa. Pirmā brīdī mulsinoši tas, ka jāiet pāri. Ir iespēja maliņā pasēdēt uz soliņa pavērot soļotājus, ko arī darām pēc zāles izstaigāšanas. Pēc tam devāmies apskatīt muzeja ikdienas ekspozīciju. Kopā trīs stāvi. Pirmajā modernā māksla, otrajā un trešajā vietējo un ārzemnieku mākslinieku darbi. Interesanti tas, ka šīs ekspozīcijas fotografēt drīkstēja. Protams, ka izmantojām šo iespēju un nekautrīgi fotografējām katru interesanto sīkumu, pat smuko suņuku. Tā kā katru darbu apskatījām ar interesi, laiks paskrēja nemanot. 

Viena no spilgtākajām atmiņām ir tāda - ejam pa zāli un dzirdam kaut kādu interesantu cilvēku balsu murdoņu, bet ne apmeklētāju, jo balsis daudz. Aiz stūra mūs gaida atklājums, ne klasiski stūraina zāle, daudz caurspīdība stikla podestu, veidojot ejas rūtīs. Uz podestiem un caurspīdīgiem plauktiem pie sienas daudz dažādu, slavenu cilvēku bistes izlietas no tumša metāla. Skats iespaidīgs, jo ejot pa ejām "seja pret seju", podesti augsti, iespējams redzēt cilvēkam katru krunciņu. 

Īpaši interesanti apskatīt vecos cilvēkus. Kad, vēlāk, esam vienu stāvu augstāk, atrodam stūrīti, kur visu šo zāli var redzēt no augšas. Un jau atkal Iespaidīgi...

Pēc tam, kad izstaigājām muzeju noskaidrojām, ka tur pat pa kāpnītēm lejā, aiz muzeja ēkas ir slavens parks un pils Kadriorga Katrīnas pils Krievijas carienei Katrīnai par godu. Kāpjot lejā galvenā doma, kas mums ienāca prātā bija tas, ka augšā ar būs jāuzkāpj un pakāpienu nebija maz. Bet parks un pils tiešām bija tā vērti, lai par to visu uztrauktos. Parkā gatavojās ziedu festivālam, jau uzstādīja skatuvi un uzstādīja tehniku. Mēs, savukārt,  papriecājāmies par smuko strūklaku. Pēc tam arī līdz pilij aizgājām. Tiešām smuka un galvenais, kas man prātā palicis ir "Rozā". Atpakaļceļā pamanījām mazu vāverēnu, kurš stiepa ābolu ķepās. Vēl mēs gribējām kādu kastanīti mājās atvest, bet ielas un zālieni tīri, jo tīri. Vienu atradām pie privātmājas ;) Tur pat arī pamanījām, ka muzejam ir vēl viena ieeja un nav jākāpj pa kāpnēm. Patīkami!

 Pēc šīs pastaigas nofotografējāmies uz lielajiem riepu krēsliem un lēninām devāmies atpakaļ uz autobusu. Daļa jau sēdēja uz ietves maliņas un ēda brokastpusdienas un mēs ar pievienojāmies, lai gan sapratām, ka bez veikala mums neiztikt. Kad visi bija atgriezušies varējām sākt braukt un iesākt dienas otro daļu. Brīvā vecpilsētas izpēte.

Noskaidrojot tikšanās vietu un laiku visi paklīda kur nu kurais. Mēs, protams, ka pārtikas meklējumos. Tur pat lielais rimi. Tā kā mēs vēl dzīvojām latu laikos, tad nonākt veikalā, kur visas cenas € un apraksts igauniski ir Ļoti dīvaini, nācās vien salīdzināt svītrkodus.  Kasierītes laipnas "Tere" sveicina, atbildēt jau varu, bet mazliet kautrējos :) 

Pēc veiksmīgas iepirkšanās kātojam uz vecpilsētu. Pa ceļam redzam vietējo tramvaju un saprotam, ka latvieši ir bagāta tauta. Tādus tramvajus pie mums tikai Daugavpilī varam ieraudzīt. No otras puses - īsts retro. Un vēl, pie mums tāda zīme - sargājiet savas somas, jo te ir kabatas zagļi, pie mums arī neieraudzīt.

Vecpilsētā nolemjam meklēt Olafa baznīcu. Karte mums ir, bet nav atzīmēti tūrisma objekti. Atrodam rātslaukumu, vēl vienu baznīcu kurā gribējām tikt, bet netikām, jo remontdarbi. Šajā baznīcā bija slavena sienas freska „Nāves deja”  Viens labums gan bija šai pastaigai, atradām tūrisma informācijas punktu, kurā dabūjām tūristu karti latviešu valodā - patīkami. Nolēmām izstaigāt visus tūrisma punktus, kas mums pa ceļam līdz Olafa baznīcai.

Maza koka baznīciņa, marcipāna muzejs (mazs muzejiņš, vairāk kā veikaliņā, bet varēja redzēt kā meistars apglezno marcipāna figūriņas), vairāki lielie muzeji, kuros iekšā negājām, laika trūkuma dēļ, bet vismaz varējām kartē atzīmēt, ka garām gājām :D Kopumā vecpilsēta līdzīga mūsu Vecrīgai, bet protams ir savs šarms. Īpaši tas, ka vecpilsētu vēl aizvien apjož mūris vai tā daļas. Saglabājušies vairāki vārti un torņi, tai skatā Resnā Margarita, kuru ilgi meklējām, atradām, bet uz jumta netikām :( 

Kāpiens Olafa baznīcas tornī bija garš, vītnīgs un, kad nāca pretī tūristi, arī bailīgs. 

Skats no baznīcas torņa bija vērts visas kāpšanas mocības, un, tā kā nākamajā dienā kājas just neavarēja, tad jau laikam ar nebija tik traki.

Pēc torņa apmeklējuma mums jau bija jāvirzās uz rātslaukuma pusi, kur bija norunāta tikšanās, lai atkal dotos uz autobusus un tad, jau, uz mājas pusi. Vēl pa ceļam iebraucām veikalā, kur par atlikušajiem euro sapirku sieru – parmezānu, krūzi – suvenīru vietā un nagu laku – nu ko, esmu tikai sieviete :D

Kopumā, domāju, ka mans pirmais ceļojums pa ārzemēm bija, varbūt ne iespaidīgs, bet mīlīgs gan, un, pats galvenais, labā kompānijā.

Tagad atliek, tik, gaidīt nākamo:) 

Foto no personīgā albuma.