Pilsētnieki pārgājienā

   Laikā, kad man palika 10, 11 gadu, atklāju, cik ļoti man patīk doma par piedzīvojumiem. Lasot grāmatas „Robinsons Kruzo”, „Kapteiņa Granta bērni”, un skatoties filmas par Indiana Jones un Makgaiveru, dzīvoju lielā pārliecībā, ka pati gribētu būt daļa no kāda piedzīvojuma džungļos, vai jebkurā citā nekurienes vidū. Cītīgi lasīju grāmatas par izdzīvošanas mākslu un, dažkārt, pat vēl šodien, ienāk prātā domas par to, kā rīkotos, ja būtu jāizdzīvo ekstrēmos apstākļos. 

   Kad man apritēja 20 gadu, šī doma kļuva piezemētāka, jo liela kāre ložņāt pa alām, pilnām ar zirnekļu tīkliem un vēl sazin kādiem rāpotājiem, mani vairs tik ļoti neiedvesmoja. 

   Tā kā mana ceļošana pa pasauli, tai skaitā pa Latviju, ir tik pat kā nulles stadijā, nolēmu, ka ļoti gribētu, lai mans medusmēnesis izstiepjas 1-2 gadu garā stopošanas ceļojumā pa pasauli, padzīvojot visur kur, pastrādājot visu ko, un pēc tam, atgriežoties realitātē, sākt domāt par parasto ģimenes dzīvi, strādāšanu u.t.t. Bet, tā kā kāzās šobrīd plānotas netiek, nolēmu, kamēr vēl ir atvaļinājums, doties mazā pārgājienā tepat pa tuvāko apkaimi.

  

Baskāju taka

  Pieredze šādu pasākumu plānošanā – nulle. Lai izdomātu kur iet, nolēmu pārbaudīt, kur ir pieejamas oficiālas telšu vietas. Sākotnējais maršruts virzījās uz Ķekavas pusi, bet, beigās, aizvirzījās uz Jūrmalas pusi, apkārt Kaņieru ezeram, pa ceļam apmeklējot slaveno „Baskāju taku”. Šādu maršrutu izvēlējos, jo vēl pagājušā mācību gada beigās rakstīju projektu bērnudārzam „Mežaparks”, lai izveidotu mini taku bd teritorijā. Atgriešanās Rīgā tika plānota gar jūras malu. Kopā, pēc google maps  un mana plānojuma pārgājienam būtu nepieciešamas 4 dienas. 

   1.dienā paredzēts iet 6:30h, apm.,32km – Sākam iet no Lielupes vilciena stacijas, lai ietaupītu laiku un kam, nakšņošana Antiņciemā, vai kaut kur pie Kaņiera ezera.

   2.dienā paredzēts iet 8:30h, apm., 43,5km + Baskāju taka (2,5km) – Nakšņošana Apšuciemā, vai pie jūras, ja līdz tai tiksim.

   3.dienā paredzēts iet 7h, apm., 32,1km – Nakšņojam pie jūras, jo visu dienu ejam gar jūru.

   4.dienā paredzēts iet 7h, apm., 32,1km – ejam gar jūru līdz Rīgai (par Liepupes eksistenci piemirsu).

   Kopumā, brīnišķīgs plāns tiem, kuri neko nesaprot no iespējam, kādas ir netrenētiem gājējiem, tādiem kā man..

   Tik ļoti negribējās savas pēdējās brīvdienas iztērēt neko nedarīšanai mājās, ka nolēmu iet, vai tur vai kas, pat, ja jāiet vienai. Uz šo jauko pasākumu izdevās pierunāt jaunāko brāli. 

Vilcienā uz Lielupi

   Divas dienas iepriekš, gatavojoties, izpētīju tūristu ieteikumus, izdzīvošanas video, apmācību par derīgu apģērbu u.t.t. Sajutos ļoti gatava ceļam. Mugursomas aizņēmāmies, galvenais, ka nazis ir, telti mājās brālis atrada, guļammaisi arī ir, sapirkām pārtiku, bet ne daudz, jo Jūrmalā veikali arī ir, sapakoju savu somu kā „pro” – youtube.com visu ko labu var iemācīties, un trešdienas rītā ar vilcienu devāmies ceļā. Karti, protams, aizmirsa izprintēt, kāds, kuram tas tika palūgts, bet, par laimi, visu biju salikusi telefonā. Nojausma uz kuru pusi jāiet bija un, izkāpjot no vilciena ap 10:15, entuziasma pilni, nu labi, vismaz es, devāmies ceļā. 

   Ja kāds ir pabijis Jūrmalas pilsētā, tad, iespējams, būs pamanījis, ka ir viena gara iela, kas stiepjas cauri visai pilsētai. Pirmais, kas brālim uzkrita uz nerva bija tas, ka gājām tieši pa šo ielu, kas skaidri norādīja uz mums derīgo virzienu. Viņš bija cerējis „Savienoties ar dabu”, bet mēs te pa lielceļiem staigājam. 

   Nākamais, Majoru stacijas apkaimē, skaidri neatceros kur, pirms vairākiem gadiem, iespējams 6šiem, 7ņiem atradām ēstuvīti, kur tavu acu priekšā uzcep čebureku – neveselīgi, bet garšīgi, cerējām atrast šo ēstuvīti, bet kaut kā pa ceļam, tā, arī negadījās, līdz ar to vēl viena vilšanās. 

Pusdienlaiks jūras malā

   Tā mēs turpinājām ceļu līdz pat Vaivariem, kur nolēmām atpūsties jūras krastā. Visu šo laiku, tāda sajūta, ka katras 15min velkas kā vesela mūžība, laikam somas tomēr bija pasmagas. Pārspriedām apkārt redzētās mājas, brālis, ieraugot kādus īpaši aizaugušu dārzus par pasakainiem feju dārziem runāja :D Nonākot pie jūras, ar mājinieku palīdzību noskaidrojām, ka esam nogājuši, apm., 15km, tieši 3h, kā bija plānots. Ēdam pusdienās zivis un spriežot no kuras jūras tās nāk, ka tik ne no šīs pašas, bet pēc etiķetes saprast nevarēja, lai gan uz vāciņa rakstīts "Baltijas jūra". Ceram, ka putni neuzmāksies, viena vārna nostaigāja garām, bet par laimi neuzmācās :)  Lai gājiens nebūtu tik vienmuļš, ceļu turpinājām gar jūru līdz pat Slokai. Ap šo laiku brālis saprata, ko nozīmē pārgājiens – iet un iet, un iet, un iet.. Tā pat, sapratām, ka mums jau pietiek, bet līdz telšu vietai jātiek un galu galā tikai 3:30h iets, tas taču nekas nav! 

Purvs, ceļš uz to

   Veiksmīgi atradām ceļa zīmi uz Ķemeru nacionālo parku, Talsu šoseju P128 un turpinājām ceļu. Pēc kāda laika sapratām, ka kājas iet automātā, un viss jau apnicis, dabas nav, vajadzīgās ceļa zīmes arī neparādās tik ātri kā mums gribētos – Bigauņciems – Lapmežciems – Antiņciems. Pa ceļam izpļāpājos, ka vilciena biļete līdz Vaivariem maksā par 0.40 centiem dārgāk kā līdz Lielupei, un, nu man bija jāpacieš neapmierinājuma plūdi, ka tādu gabalu esam lieki nogājuši, tajā brīdī gluži nepiekritu, jo mēs taču ejam Pārgājienā, lai gan tagad, zinot nobeigumu šim pasākumam, piekrītu gan.

   Beidzot sen gaidītā zīme uz Kaņieru ezeru un laivu bāzi, kur ir info punkts, tur cerēju dabūt karti, bet, protams, zīme ir iesprausta pretī ieliņai, kas nekādi neatbilst ticamam ceļam uz ezeru un tā, ar smagu somu, knapām kājām un tik pat kā nesarunājoties, turpinājām ceļu. Nonākot Lapmežciema centrā, kur ik uz soļa ir zivju bodes, redzam pie domes ceļa zīme ar norādi uz Antiņciemu, vēl 5km. Skaļi neko neteicu, varbūt, brālis km nemanīs :) 

   Beidzot esam tur, kur kaut cik var savienoties ar dabu, bet brālis jau tik noguris, ka sajūsmu viņā novērot nav iespējams. Kādu laiku vēl ir asfalts, bet, kad sākas grants, no sajūsmas nav ne smakas, lai gan apkārt purvi, sen gaidītais ezers, kuram nekādi nevar tikt klāt un meži. Pāri pļavām iet neriskējām, jo tur pat kreisajā pusē, kaut kur, raganu purvs mitinās, un citos purvos arī nokļūt negribējās.

   Info centru atradām, bet līdz tam vēl gabals jāiet noejot nost no ceļa, nolēmu, ka bez kartes lieliski var iztikt, galu galā tik tālu tā pat atnākts. Pēc kāda laika nonācām pie norādes par putnu torni. Spēka līdz tam aiziet arī vairs nebija, nolēmām, tur pat, vismaz blakus zīmei pasēdēt. Graužot riekstiņus sapratām, ka viss jau līdz kaklam, un apdomājot otrās dienas plānu, saprotam, iespēja, ka noiesim visu gabalu paredzētajā laikā, ir tik pat kā neiespējama, jo jau tagad esam gājuši, apm., 7h, ja ne vairāk.

  

Saulriets aiz kokiem nevis jūrā

   Pēc jaukās pasēdēšanas un situācijas izanalizēšanas, saprotam, ka nākamās dienas gājumu nenoiesim, un jo vairāk prātā izcilā domu par jūru, saulrietu un peldi, jo mazāk domājam par ceļa turpināšanu uz Antiņciema pusi. Beigās, lai cik ļoti arī nebūtu vēlme tik viegli padoties, nolēmām iet atpakaļ uz jūru, kur tā pieejama vistuvāk. Atpakaļceļā pat uzradās iedvesma uzspēlēt „Es savā koferī ieliku” (atmiņas spēle, jāatceras maksimāli daudz lietas, pareizā secībā, kas ieliktas koferī, katra saucot tās pēc kārtas, piem., „Es savā  koferī ieliku niedri.”; „Es savā koferī ieliku niedri un nazi.”; „Es savā koferī ieliku niedri, nazi un lielu desas luņķi.” u.t.t.).

   Pie jūras nonācām ap 20.00 un vēl mums bija jāmeklē vieta, kur uzcelt telti, visur privātmājas un kādā vēl suns, kas rej uz garāmgājējiem. Tā nogājām krietnu gabalu uz Rīgas pusi, protams. Atradām jauku vietiņu starp kokiem, bet, kad uzcēlām telti, sapratām, ka tā ir viena skudraina vietiņa, pārcēlāmies, jūrmalas smilšainajā daļā. Pamērcējām kājas ūdenī, sapratām, ka mums ir auksts, un spēka nav vispār, ielīdām teltī, guļammaisos un pat kārtis nespēlējām. Vakarā noskaidroju, ka tie, kas iet svētceļojums, vairāk par 20-25km dienā nenoiet. Nu kas to būtu domājis, bet vismaz skaidrs kā bērni to var izturēt :D

Nometnes ierīkošana

   Pirms gadiem 8ņiem manī dzima ideja par pārgājienu no Rīgas līdz Liepājai gar jūras malu. Šajā naktī šī ģeniālā doma nomira, vai vismaz pamira uz kādu ilgāku laiku. Telts priekš mums abiem bija maza, es gulēju uz zeme „mīkstajās” smiltīs, kuras neienāca prātā, ka vajag izlīdzināt. Brālis gulēja uz piepūšamā matrača, viņam vairāk mīkstu virsmu vajag, jo ikdienā guļu uz cietas virsmas, bet ne jau tā kā šajā naktī. No zemes nāca aukstums, man vēl klepus un iesnas, likās, ka nieres atsaldēšu, bet kad saliku visas drēbes apakšā un, visu ko var, uzvilku, bija silti, bet ne ērti. Kājas nevarēja izstiept neviens no mums, brālis par garu gan guļammaisam, gan teltij, man pie kājām somas, abi vēl uz leju šļūcām, laikam kalniņā telti uzlikām.

   Vējš pūta visu nakti un, ja negulētu teltī, tā tiktu aiznesta pa gaisu. Ap 2viem naktī divi puiši izdomāja iet peldēt un ne jau pa kluso. Tā kā ar labu miegu lepoties nevarēju, mani tas tik daudz neuztrauca, bet brālis gan pamodās. Izbāzu galvu no telts, puišus pamanīju vēlāk, bet debesis – tik skaistas, zvaigžņu pilnas, tā it kā visas zvaigznes būtu tieši mums virs galvas. Redzēju divas krītošās zvaigznes. Gribējās, izlikt guļammaisu ārā un priecāties par skatu, bet auksts.

   Kaut kad jau iemigu, bet pirms tam guļot daudz ko izdomāju, priecājos, ka neguļu skudrās, jo, tā jau man būtu vienalga, ja būtu aizmigusi, bet ja nevar aizmigt, tas būtu traki!

Saullēkts un mantu kārtošana

   No rīta brālis izlīda no telts ap 5ciem, man tā negribējās līst ārā, jo likās, ka viss ir auksts un mitrs, lai gan par ērtu guļvietu arī priecāties nevarēju. Žēl, ka saullēktu nokavēju, kas bija vērojams jūras pusē. Esot bijis ļoti skaists. Kad es izlīdu, saulīte jau bija uzlēkusi. Tā ap 6šiem sākām krāmēties un 6:30 devāmies ceļā gar jūras malu, ar mērķi – Slokas dzelzceļa stacija. Patiesībā, tas bija viens no skaistākajiem gabaliem, ko nogājām šo divu dienu laikā. Saule spīdēja no jūras puses un sildīja, jūras krasts pilns ar zvejnieku laivām, putni lieliem bariem no purva puses lidoja brokastīs, kaijas uz koka pāļiem sēdēja izslējušas spārnus pret sauli, jūra mierīga, pat nepateiks, ka vējains naktī bijis. Viens tūrists, līdzīgs mums, uz soliņa nakšņoja, noteikti ļoti slapji..

Rīta gājiens gar jūru

   Lai gan bijām kaut cik atpūtušies, sperot pirmos soļus jutāmies, tā pat kā iepriekšējā vakarā, muskuļi pārmocīti no negaidītās slodzes. Es gan cerēju paiet vēl kādu gabaliņu, bet brālis atteicās no šādas iespējas un, lai cik kaitinoši tas arī nebūtu, jo vairāk apzinies galamērķa - glābēja tuvumu, jo grūtāk saņemties. Tā nu devāmies uz Slokas staciju, beigās gan tik pat labi varējām iet gar jūru uz priekšu, jo stacija no jūras malas bija kādus 2km attālumā. 

Dīvainais logs un dārzs

Toties plusiņš, apskatījām pilsētu. Vienas mājas logā pamanījām dīvainu dekoru kopumu – mākslīgos ziedus un pa vidu porcelāna statuju – sieviete šūpolēs, mēs vēl pasmējāmies, ka šis cilvēks ir feju piekritējs, bet kad ieraudzījām tās pašas mājas dārzu, mums vairs nebija ko domāt, vai teikt. Pilns ar lielizmēra rotaļlietām, iepakotām tādās kā siltumnīciņās, vai plēvē ietītas. Nu ļoti ekstravaganti, lai neteiktu dīvaini.

Atpakaļceļā

   Stacijā nonācām ap 9:30 un tieši pēc 10min izbrauca vilciens uz Rīgu. Vēl piefiksējām, ka mūsu 3:30h gājiens bija, apm., 20min brauciens ar vilcienu :)

   Šobrīd kājas sāp, kustēties negribas, mazliet žēl, ka netikām līdz Baskāju takai, bet saprotu to, ka ja arī būtu pēc vakardienas gājiena turpinājuši ceļu, būtu beigti, un kurpes, pēc jaukās pastaigas pa oļiem, čiekuriem un vēl nez ko, uzvilkt vairs nespētu, kur nu vēl 17km pēc tā, noiet.

  

Brālis, vēl, tikai pirms šķiršanās noprasīja, vai es vēl kaut ko līdzīgu plānoju pasākt tuvākajā laikā. Nu, laikam jau, šai vasarai pietiks :)

 Foto no personīgā albuma un interneta resursiem