Mazceļojums uz Ventspili...

     1.daļa

      Jau kādā no rakstiem minēju, ka biju Ventspilī un solījos kaut ko no šī pasākuma pastāstīt. Beidzot esmu apņēmusies ķerties pie darba.

Mans šikais transports

     Doma par Ventspili parādījās jau maija sākumā vai pat vēl agrāk, kad mana draudzene paziņoja, ka viņai prakse jāiziet Ventspils muzejā. Man tika izteikts piedāvājums doties līdz un nedēļu pavadīt „Namiņā pie jūras”(skan vilinoši, vai ne?;))Piekritu, lai gan tajā brīdī nebiju īsti pārliecināta, vai man izdosies turp aizbraukt. Kā jau visiem, arī man ir savi ikdienas pienākumi un nezināmi dzīves pagriezieni, bet es ļoti cerēju un dzīvoju ar domu, ka mans atvaļinājums sāksies tieši Ventspilī. Un tā arī notika. Konkrētajā datumā mans lielais koferis, kuru patiesībā nopirku savam pirmajam ceļojumam uz ārzemēm (vēl aizvien nekur neesmu bijusi), bija pa pusei pilns un es, bijām gatavi ceļam. Parasti cilvēki brauc ar mašīnu, autobusu, vilcienu vai ka tamlīdzīgi, bet es ar šiku – fūrē :D Patīkami atrasties augstā , ērtā, platā sēdeklī, kurā var ne tikai sēdēt, bet arī ieritināties, braukt savā atvaļinājuma pirmajā mazceļojumiņā.

Mūsu mājiņa - ortā stāva logi:)

     Iebraucu Ventspilī  īsi pirms pusnakts un ar GPS  palīdzību atradu autoostu, kur mani sagaidīja draudzene. Viņa mani jau bija brīdinājusi, ka mājiņa kurā mēs dzīvojam nav nemaz tik tuvu, bet kad jau pusstundu mēs gājām pa bruģētajām ieliņām ar manu grabošo koferi, tas mazliet sāka krist uz nerviem.  Kad nonācām galā izrādījās, ka dzīvojam Brīvdabas muzeja teritorijā, mednieku namiņā. Tā kā bija vēls un pagājusī diena gara, mēs gājām pie miera.

Namiņa pirmais stāvs - ekspozīcija

     Rīts bija mazliet neierasts, jo kā jau bija brīdināts mājiņā ik pa brīdim ienāca vietējie strādnieki brokastot, pusdienot u.t.t., tikai neviens nebrīdināja, ka tiks ieslēgts krievu radio uz pilnu klapi blakus telpā. Līdz ar to man izgulēties diez ko neizdevās. Mana draudzene jau agri no rīta bija devusies uz muzeju, kur viņa izgāja praksi un tā katru rītu pamodos no kāda „jauka” šlāgera. Tikai pēdējās 2 dienas mūziku nomainīja klapēšanās, jo tika atvērta kafejnīca pirmajā stāva un ēdienkartes nagla bija karbonāde.

Šeit skanēja rādio :)

Mūsu mazā istabiņa

     Pirmajā dienā nolēmu, ka iešu meklēt jūru, kura ir te pat blakus. Tā kā karte man nebija un mans GPS man uzkrita uz nerva, jūru atradu pēc kādu 2h gājiena nepareizā virzienā, karstā saulē, svešā pilsētā, kur nav neviens kam pajautāt ceļu (gadījās kādi 2 cilvēki, bet kamēr saņēmos pajautāt virzienu, viņi jau bija prom). Nojausma man bija, bet izrādījās gāju jūrai paralēli un, kad pēkšņi mans ceļš nogriezās uz pilnīgi pretēju pusi, kur jūra noteikti nevarētu būt, es devos atpakaļ.  Bija viena taciņa, kura man likās aizdomīga, labā nozīmē, tad to arī izmēģināju. Nu bija skaidrs, ka jūrai tuvojos, bet kad ceļš atkal pagriezās, man jau viss bija vienalga, līdu caur brikšņiem uz kāpām un Beidzot sasniedzu savu mērķi.  Tikai nākamajā dienā uzzināju, ka jūra no manas mājiņas ir 7min attālumā, aiz brīvdabas muzeja teritorijas. Kauns man… 

     Kopumā mans mērķis atbraucot uz Ventspili bija izprast kāda ir šī pilsēta, ģeogrāfiski – saprast kur ir centrs, kā veidota pilsēta, kā cilvēki šeit dzīvo, saprast kā ir būt tūristam, jo biju šeit bijusi, kad man vairāk kā 12gadi nebija un viss ko atcerējos bija miglains un atgādināja puzli, ko nevaru salikt.

Tā mēs meklējām Naftas govi - neatradām:(

Gaismas govs - diemžēl tumsā neredzējām

      Pēcpusdienas pavadījām kopā ar draudzeni izpētot pilsētu. Vienu dienu noīrējām riteņus un nolēmām apbraukt un nofotografēties pie visām iespējamām govīm. Ļoti patika tas, ka pilsēta riteņbraucējiem ir ļoti draudzīga, lai gan pārsvarā uz riteņiem redzējām tikai tūristus, vietējos gandrīz nemaz. Pat ar kājām staigājošus ne.

Piena ceļa govs - iespējams arī tumsā spīd

Visur kur brauc ir veloceliņi, ir pat ieliņas, kur viena ielas puse ir velosipēdistiem, otra gājējiem. Arī uz jūru var aizbraukt ar riteni, koka celiņš arī velosipēdam. Un varu droši iet peldēt, jo netālu no krasta ir kur pieķēdēt savu riteni. Atpakaļ pie govīm - Diemžēl visas govis nofotografēt nedabūjām. Viena bija novākta pāris dienas pirms mūsu ierašanās(tā mums paziņoja laipns ventspilnieks), 3 govis bija tik tālu Ventas otrā pusē, ka mēs nepaspējām līdz viņām aizbraukt un vienu govi mēs neatradām lai gan braucām ilgi, ilgi, līdz pat Ventspils robežai, laikam arī novākta.  Kad braucām uz molu, kur atradās milzu jūrnieka govs pūta milzu vējš.  

Ventiņi. 1ventiņš - 1sant. (mani aprēķini)

      Atpakaļceļā smiltis tā sitās sejā, ka bija skaidrs – nekad negribu nonākt smilšu vētrā - ļoti sāpīgi;( Uzreiz sajūties maziņš un vārgs dabas stihiju priekšā. Tajā dienā apmeklējām arī Ventiņu banku un aizpildot 3 testus par Ventspili ieguvām 250 ventiņus. Tos arī izmantojām citas dienas, kad braucām ar bānīti un ripojām lejā no kalna.

     Divas dienas pēc kārtas devāmies uz āra akvaparku. Pirmajā dienā akvaparks bija ciet un pat nebija izlikts paziņojums kādēļ. Laiks

Smukumsoliņš

protams nebija pats siltākais, bet mūs tas neatturēja no vēlmes paplunčāties siltā ūdenī. Nākamajā dienā mēs aizgājām un Jā! Ir vaļā, bet Nē! Sieviete pie kases mūs laipni aiz(pa)sūtīja uz akvaparku, kurs atrodas iekštelpās, jo mūsu dēļ akvaparku vaļā neturēšot, visi cilvēki jau pēc pusstundas ejot prom u.t.t…. Tā mēs arī palikām bez peldēšanas, jo uz otru akvaparku mums iet nekārojās.

Pirmais nokavētais saulriets

Paspētais saulriets ar makoņiem

                       Tā pat divus vakarus pēc kārtas mēs devāmies skatīties saulrietu. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es, cilvēks kas pusi mūža nodzīvojis pilsētā pie jūras, nekad neesmu redzējusi saulrietu. Pirmajā vakarā mēs par stundiņu nokavējāmies – mājiņā skatījāmies Toy story (ļoti pieaugušu cilvēku rīcība, bet starp citu, tieši tagad multenes ir daudz saprotamākas un smieklīgākas, kā bērnībā). Nu neko, saule

Paspētā saulrieta beigas..

jau bija norietējusi, bet tas mums neliedz baudīt vakaru – mocarella siers ar baziliku un tomātiem, gards vīns un labas sarunas. Nākamajā dienā saulrietu redzējām pa pusei, jo lai gan saule norietējusi vēl nebija, priekšā bija mākoņi.  Šovakar vīns nebija, bet bija maiss, pilns pielasīts ar jūrmalas akmeņiem. 

    Tā arī apaļu saulīti jūriņā norietam vēl aizvien neesmu redzējusi…

Turpinājums...

Bildes no personīgā arhīva