Es ♡ Liepāju

2vas dienas Liepājā

    Lai gan no kauna un negoda mani vairs neglābs nekas, tomēr ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka pēdējos 2vus mēnešus, katru otro dienu iedomājos, ka jāuzraksta kaut kas savam blogam. Nevaru arī apgalvot, ka nekā pa ko rakstīt man nav, lai gan tas būtu brīnišķīgs aizbildinājums manam neizsākami lielajam slinkumam, kurš seko man ik uz soļa, šo mēnešu laikā. Nevaru saprasts vai slinkums ir labākais draugs, vai lielākais ienaidnieks, jo no abām pusēm skatoties var atrast patiesīguma domu. Zinu tikai to, ka savā galva jau esmu uzrakstījusi ne vienu vien labu teikumu un stāstu, bet datoram metu lielu līkumu un pat izvairos apmeklēt draugiem.lv, vai jebkuru citu sociālo saitu, lai tikai man atkal neuznāktu sirdsapziņas pārmetumi par manu negribīgumu piesēsties un kaut ko jēdzīgu
uzrakstīt.

Annas baznīca

   Saprotiet mani pareizi, neuzskatu, ka blogs ir liels
apgrūtinājums, tieši otrādi, man patīk rakstīt, lai gan neesmu pārliecināta par šī laika pavadīto vērtību. Bet ir tādi periodi

Gājēju iela

dzīvē, kad vienk. neko negribas darīt, lai gan tev nav ne depresija, ne kādu citu problēmu. Tu esi apmierināts ar dzīvi un viss, vairs nekas nav vajadzīgs, vienīgi manā gadījumā raksts blogā:D, kurš neliek mieru.

    Tā nu noslēdzot savu garo ievadu un ceru, ka tā ir tāda kā
atvainošanās un ķeršos klāt…

  Bet par ko lai raksts, Ak mūžs! man bija pilna galva ar tēmām, bet nu sēžu pie tukšas lapas un saprotu, ka galva tukša „Ko darīt?!” (ja kāds ir klausījis Vinniju Pūku audioierakstā, sapratīs kā tas skan manā galvā)

Pēc mana jaukā mazceļojuma uz Ventspili devos tālāk uz savu dzimto pilsētu Liepāju, lai 1. kārt atpūstos, 2. kārt, lai apdomātu iespēju nolikt braukšanas tiesības tur.

Atpūsties man izdevās gandrīz labi, vienīgais, kas man traucēja šajā jaukajā procesā, bija tas, ka katru dienu gāju uz braukšanas nodarbībām un, nez kāpēc, mani tas psiholoģiski ļoti nogurdināja. Un pats nepatīkamākais visā šajā tiesību epopejā, kuru kādu dienu pastāstīšu no sākuma līdz beigām, ceru, ka beigas būs drīz un pozitīvas, es dabūtu tikai popkornu, nevis kāroto zīli. Jautāsiet, kas tas tāds?! Nu tad tā: noteikti esat redzējuši Ice age 1. Daļu kurā vāvere visu filmu dzenās pēc zīles, un, kad beidzot viņa to dabū, atkausējot uz uguns, tā uzsprāgst kā popkorns. Tā pat man gadījās ar tiesībām. Pirmdienā gāju uz izmēģinājuma braucienu, jo tad esot 90% iespēja, ka tiesības eksāmenā dabūs, un noliku ļoti labi, tiesības tiktu man piešķirtas, bet ceturtdien liekot eksāmenu mana jaukā zīle pārsprāga :(

   Mini mierinājums šajā visā situācijā bija tāds, ka nākamajā dienā pie manis no Rīgas, uz divām dienām atbrauca draudzene. Nebija laika grimt savā grūtsirdībā un nepārtraukti uzdot šo nerimstošo jautājumu ”Kāpēc???” Pirmo reizi man bija iespēja tēlot Liepājas gidu un izrādīt pilsētu ne vietējam.

Pirmajā dienā apmeklējām Annas baznīcu (luterāņi), Svētā Jāzepa katedrāli (katoļi), Svētās Trīsvienības baznīca (luterāņi). Pati jau sen nebiju apmeklējusi nevienu no šīm baznīcām, tāda kā nostaļģija..

   

Tirgus paviljons

Sv. Jāzepa katedrāle

 






   Pēc tam iebraucām Liepājas tirgu un nopirkām gardo, sveramo saldējumu, Rīgā tādu vēl neesmu atradusi. Izbraucām pa Graudu ielu uz Jūras māti (piemineklis tiem, kuri gājuši bojā jūrā). Izbraukājām parku, pasēdējām uz foršajiem soliņiem, kuri tur ir daudz un dažādi.
Pašā vakarā aizbraucām uz Fonteinu, kur strādā mana māsīca, iedzērām kokteiļus un tad, pa naksnīgo pilsētu, izmetām loku ar

Jūras māte

riteņiem.
 

Liepājā ir daudz vietu ko apskatīt, bet divas dienas par maz, nācās smalki pārdomāt savu maršrutu, jo galvenais plāns bija apmeklēt Liepājas mākslas muzeju, kurā bija Dalī skiču izstāde.

Dalī skicītes

Izstādi apmeklējām otrajā dienā. Jau iepriekš no cilvēkiem biju dzirdējusi visādas atsauksmes, vieni teica, ka obligāti jāiet, jo kad tad vēl Liepājā būs Dalī, citi kategoriski  atteicās iet, jo tur ir skices nevis gleznas, bet no tiem, kas jau bija pabijuši izstādē, neko īpašu nevarēja izdabūt, vienīgi to, ka kārtīga apsardze. Tā kā jau pirmajā dienā, kad ierados Liepājā, man paziņoja, ka obligāti vajadzēs

aiziet uz Dalī izstādi, nepretojos un biju pieņēmusi šo domu. Kad man piezvanīja draudzene un paziņoja, ka brauks uz izstādi, arī nebrīnījos, jo viņa taču ir mākslas vēsturniece. Tā nu uz riteņiem un aidā. Muzejā cilvēku daudz, izstādes ir divas uz katru sava biļete, protams ka lielākā daļa apmeklē Dalī. Izstāde 3jās mazās telpās. Atļauts fotografēt. Cilvēki drūzmējās, katrs grib kaut ko nofotografēt. Lielāka daļa skiču A4 formātā, dažas lielākas, dažas mazākas. Visās jūtams Dalī. Interesanti, ka viņa paraksts mēdz atšķirties, uz traukiem viens, skicēs cits, un vēl kādās skicēs pavisam savādāks. Laikam bija sava paraksta meklējumos:) Ja man jautātu, vai bija vērts apmeklēt šo izstādi, man grūti pateikt. Zinu, ka nenožēloju. Noteikti katram izjūtas ir savādākas, jo mēs katrs redzam kaut ko citu.

Grāmatu antikvariāts

Pēc šī jauka pasākuma devāmies uz grāmatu antikvariātu, kur sēdējām tik ilgi, līdz saprātam, ka ja ilgāk paliksim nokavēsi autobusu, es uz Ventspili (jau atkal jauns piedzīvojums, bet maziņš), draudzene uz Rīgu (tikai vēlā naktī, kad sēdēju Ventspilī uz soliņa, domāju par to cik ļoti jauki būtu bijis braukt uz Rīgu:)

Putnu tornis

    Iespējams ir vēl kas jauks, ko esmu piemirsusi piebilst, par šīm divām jaukajam dienam, ko pavadījām Liepājā, bet tā kā man tās bija kādas sešas nedēļas, viss ir saplūdis kopā. Zinu tikai to, ka tik bagāta vasara man nebija bijusi sen un, ja mans slinkums mani uz kādu
laiciņu pametīs, pastāstīšu vēl šo to par piedzīvotu šajā laikā.

Piejūras parkā:)

p.s. grozos kā gribu, bildes sakārtot nesanāk, bet ļoti gribas ielikt, tā kā nāksies pieciest caurumus;(

Foto no personīgā albuma un interneta resursiem