2. Diena
Pamostos no vēsuma ap puspieciem no rīta. Dzied putni un ir
skaidrs, ka saule jau aiz mākoņiem ir uzlēkusi. Patīkami pamosties, kad
zini, ka vēl var gulēt. Kad beidzot tiešām ceļamies esmu ļooti labi
izgulējusies. Saule jau cepina, nepierasti sauļoties guļot :D
Duša, brokastis
un uz jauno kalpošanas vietu. Ceļā ieraugām divus Izraēlas nacionālos putnus - Pupuķus. Mēs domājam, ka te tā ir bieža parādība, bet kā izrādās, liels retums un mums vienkārši veicas :)
Šeit tiek dalītas pārtikas pakas, šodiena arī
maize un drēbes, ja kādam nepieciešams. Sagaidām cilvēkus ar ūdeni, tēju,
kafiju, daudz runājamies, lielākā daļa runā krieviski tā, ka atkal man ir ko
darīt. Tulkoju un runājos tā pat. Cilvēki laipni, vēl laimi un „Shalom”. Viena
sieviete pamācīja, kad nonākšot pie raudu mūra, vajagot savu vislielāko lūgšanu
uzrakstīt uz lapiņas un to iespraust mūrī, tad, ar Dieva palīdzību, tā tiks
piepildīta, novēlēja laimīgi apprecēties, jaukus bērnus un laimīgu dzīvi - nu
tik mīļi.
Brīvos brīžos mums stāsta par vietējo, ļoti sarežģīto politisko
situāciju, par Izraēlas un Palestīnas dalīšanas iemesliem, cilvēkiem, vēsturi
un daudz ko citu.
Kad cilvēku jau mazāk nolemjam aiziet, tepat, uz vietējo
tirgu pēc banāniem. Es piesakos uz iešanu, jo ļoti gribu redzēt tirgu, šorīt
tik garām gājām. Nonākot tur viss līdzīgi kā pie mums, tikai sortiments cits.
Svaigas vīģes, daudz augļu, sīciņi ananāsiņi, daudz žāvētu augļu un riekstu,
tur pat blakus zivis uz ledus, tur pat olīvas, marinēts un sālītas, visādos
veidos un visas ar kauliņiem. Un tad tirgus daļa kurā sadzīves preces tirgo,
somas čības, veļas pulverus u.t.t. bet ejošākā prece, laikam, ir viss ko
var izdzert, jo, cik sapratu pēc šīsdienas sarunām, Jeruzalemē nav ūdens
attīrīšana kā pie mums un no krāna neviena neko nedzer. Mēs gan vakar dzērām
krāna ūdeni un viss ir labi, laikam, mums latviešiem, tāds izturīgs kuņģis :D
Atgriežoties, visi kalpotāji kopā paēdām pusdienas un
latviešu bariņš dodamies uz savām naktsmājām, kur atstājām no rīta somas.
Palīdzam mājas saimniecei notīrīt logus un žalūzijas, sirsnīgi pateicamies par
laipnību un dodamies tālāk. Pa ceļam mācos lasīt ivritā - Uzmanību nikns suns! - es vienkārši esmu talantīga!
Mūsu ceļš ved uz Vidusjūras krastu,
kur siltajā un
ļooti sāļajā ūdenī izplunčājamies uz nebēdu. Ceļā uz jūru satiekam vairākus
cilvēkus gan no šodienas kalpošanas vietas, gan vakardienas. Īpaši man mīļa
viena kundze gados, kuru tulkoju meitenei no Honkongas. Nekad nebiju domājusi,
ka vēl kādreiz tiksimies, bet viņi mūs atpazina jau no tālienes :)
Viļņi lieli, ūdenī norobežojumi, stāv glābējs, vēl no
glābēju torņa visu laiku
arābiski un ik pa brīdim krieviski atskan norādījumi,
ka ir bīstami iet dziļumā. Jūra rauj iekšā, bet tik forši. Sāļš gan un acīs
kož. Mūsu Baltijas jūra ir mazsālīta :D un neviļus saprotu, ka pat sālsūdeni
ārstēšanās nolūkos tik stipru netaisu.
Pēc peldes uz dušu, pārģērbties, mazliet
pastaigāties gar krastu un tad mums laiks doties uz autobusu, kas aizvedīs mūs
uz Jeruzalemi, un tad uz Betlēmi.
Jūrmalā, kāpās daudz kaķu un visi
Veiksmīgi sagaidām
autoostā autobusu un dodamies ceļā. Jau atkal uzmācas vēlēšanā saģērbties, bet
atceros vakardienu un nolemju pagaidīt izkāpšanu neģērbta. Beidzot pirmā vieta,
kur normāli var tikt internetā bildes ielikt un paziņot brālim, ka arābu šeihs
mani vēl nav nozadzis un sev izprecinājis :D
Visu ceļu braucot tā vien liekas, ka esam pilsētā. Spīd
gaismas un no Latvijas tumšo mežu zonas nav ne grama. Iebraucot Jeruzalemē,
saprotu, ka manā galvā tā izskatās kā Jēzus filmu variants - smiltis, zemi
namiņi u.t.t., bet mēs iebraucam lielpilsētā, kura naktī mirdz.
Izkāpjot no
autobusa, mums pretī skrien taksisti piedāvājot braucienus. Atsākamies un ejam
tālāk, garām dīvainam somu pārbaudes aparātam (kā lidostā), cauri
"stacijai", biļetes vienmēr pērk autobusā, bet stacijā ir daudz un
dažādu ēstuvju izvēles iespējas.
Ejam taisnā ceļā uz autobusu, kurš mums
pabrauc gar degunu, par laimi nākamais ir pēc 6min. Gaidot saprotu, ka tomēr no
somas vilkšu ārā savu jaciņu un lakatu arī. Autobusu sagaidām un varam sākt
ceļu uz Betlēmi. Braucam cauri pilsētai kurā kūsā dzīvība. Kafejnīciņas,
ēstuves, veikali, pilnas ielas ar ģimenēm, tūristiem un vietējiem.
Tuvojoties
galamērķim cilvēku arvien mazāk. Ir jau vēls ap 22:30, autobuss mūs līdz
pašai Betlēmei neved un mums jākāpj ārā, jāšķērso šoseja un kājām jādodas uz
Izraēlas, Palestīnas robežu.
Ceļā esam kādu pusstundu. Apkārt liela
netīrība, samestas papīra glāzes, dažādi atkritumi, aiz dzeloņstiepļu žoga,
tādā kā augļkoku dārzā veci dīvāni. Cik sapratu, katru rītu ielas tiek tīrītas,
bet tā pat viss netīrs. Nonākot pie robežas redzam lielu sienu, kas uzbūvēta
starp abām teritorijām. Jāiet cauri pārbaudes punktam. Metāla sienas, uzraksts
"welcome" maz iedrošina, sajūta tāda, kā ieejot cietumā. Ejot cauri
gariem tuneļiem uzraksti, ka filmēt aizliegts. Bet tas vēl nav viss, tiekot
cauri vienam tunelim nonākam tādā kā laukumā kuru šķērsojot esam jau atkal
cietumvidē, jāiet cauri rotējošam objektam, tur sēž apsargs blakus, liekas,
tādas kā cietuma kameras, daudz restes, atkal tunelis, rotējošais objekts un
esam Palestīnā.
Sagaida mūs vairāki takši piedāvājot aizvest kur vajag. Pirmie iespaidi
kā nonākot kādā geto zonā, kur nedrīkst iet. Ārā jau sen ir ļoti tumšs, sākumā ejam
pa tukšām ielām, bet, jo dziļāk pilsētā, jo vairāk cilvēku parādās. Pie
uzraksta "welcome", kuram būtu jaspīd, bet tas nespīd, kas attiecas uz "to Betlehem" man pat
smiekli uznāk, atceroties gājienu caur "check point".
Daudzi vietējie
atpūšas uz ielām, veikaliņi vēl vaļā, jaunieši brauc ar mašīnām, elektrovelosipēdiem,
motocikliem. Mēs tik ejam un ejam, augšā un atkal lejā, un tad atkal augšā.
Paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu, kas uzbūvēta kalnā. Ejot pa šaurajām ietvītēm,
kuru vidū atstāti zaļojoši koki saprotu, ka mums nav ko sūdzēties par ceļazīmēm
ietves vidū, jo šeit pat gribēdams ar velosipēdu neizbrauksi, pat ar lielāku
somu jau ir problēmas. Vēl pa ceļam Kaspars satiek kafejnīcā kādu draugu -
Maiklu, kurš laipni piedāvā ūdeni un vakariņas, bet mēs esam tik noguruši, ka atvadāmies
un ejam tālāk. Apciemosim citu dienu.
Un te jau arī mājas klāt. Tiekam iekšā,
mūs sagaida mājinieki - Mich, Lenvija un Jānis, redzēti un neredzēti, piedāvā
mums vakariņas no kurām neatsakāmies.
Paēduši, trīs vārdus parunājuši un ļooti noguruši ejam gulēt. Ir jau pāri vieniem,
guļamistabas logs, kas ir pa visu sienu, paver skatu uz Betlēmi, kas uzcelta
kalnā, aiz loga gaudo vējš un es ceru, ka ar vēlētajām 8ņām stundām būs
pietiekami, lai izgulētu nogurumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru