Izraēla - Jeruzaleme 11.Diena

11. Diena

Jauna diena, pēdējā diena Jeruzalemē, liekas  tikko atbraucu un nu, jau atkal prom jādodas, skumji...

No rīta lielākā daļa brīvprātīgo dodas sagatavot visu konferencei, mums ir dots brīvsolis līdz 16:00, ko arī plānojam izmantot.

Vecpilsētā apskatām Bizantijas stila baznīcu, pagrabā tāds kā kapa piemineklis ar guļošu sievieti, nevar saprast vai tā Marija, vai kāda cita, bet skats baiss, vēl mozaīkas melnbaltas, kā no šausmenēm, it nemaz baznīcas telpas neatgādina, drīzāk kādu okultu vietu.

Pēc tam apskatām vietu, kur it kā varēja būt pēdējais vakarēdiens. Protams, ka šī ēka ir viduslaikos celta un īstā vieta varētu būt nez cik metrus zem zemes, bet cilvēki tik un tā nāk un fotogrāfē. Kāda tūristu grupa no Mjanmas skaļi lūdz šai vietā. Virs šīm telpām vēl ir iespēja uzkāpt uz jumta un apskatīt pilsētu no augšas. Šī ir izteikta kalnu un skaistu skatu pilsēta.

Tālāk ejam uz Christe church teritorijā esošo muzeju, kur mums pastāsta par Jeruzalemes vēsturi, apskatām pilsētas modeli un mazliet vairāk sākām saprast kādēļ šajā zemē tu esi jūdu ienaidnieks, ja esi kristietis ar krustu rokā. Šajā zemē, lūkojoties vēsturē, krusts ir simbols ar kuru Konstantīns gribēja iznīcināt Jūdu tautu un kultūru. Mums arī pastāsta par vietu, kur agrāk bija templis un tagad vien daļiņa no ārējā mūra palikusi - Raudu mūris. Uzreiz aiz tā ir uzcelta mošeja, lai gan, oriģināli, tā ir Bizantijas laika kristiešu ēka, tā jau no paša sākuma tiek izmantota kā musulmaņu mošeja.Interesanti, ka pirms tam, kad Konstantīns ieradās šajā zeme un izdeva pavēli uzcelt šeit mošeju, šajā vissvētākajā vietā, ir atradusies atkritumu izgāztuve, par ko viņš ir bijis liela sašutumā.

Pēc vēstures stundas ejam apskatīt šo lielo teritoriju, kas agrāk piederēja pie tempļa, kur šodien ir mošeja un, kur nākotnē griba atkal atjaunot templim. Pašā mošejā neplānojam iet, bet vēlamies apskatīt vietu, kur ir sākusies kristietība, jūdaisms un islāms. Kā mums stāstīja, šī esot vieta, kur Dievs Ādamu ir izveidojis, kur Abrahma savu dēlu Īzāku gājis upurēt, kur Dāvids glabājis dārgumus, kur Jēzus nāks otrreiz visā Savā godībā.

Meklējot ieeju mošejas teritorijā, jau atkal ejam cauri vecpilsētai un, gar Raudu mūri. Ieeja tur pat blakus. Te ir īpaši laiki, kad var tikt iekšā un mēs, zinot to, esam atnākuši tieši laikā. Stāvam rindā, paredzēts iet pāri koka tiltiņam, redzot Raudu mūri no augšas, pārejot tam pāri. Kā jau visur šai zemē, arī šeit, somu pārbaude, skeneris. Mantas pārbauda nopietni, Diānai somā Bībele vāciņos. Apsargs to apskata, izķidā, aiznes to, parāda vēl kādam un atgriežoties paziņo, ka ieeja nav atļauta. Esmu pārsteigta, ieeja tikai musulmaņiem. Mums aiz muguras stāv rinda cilvēku, kuri iespējams nemaz nav musulmaņi, bet šīs grāmatas dēļ mēs netiekam iekšā. Blakus rindā stāv vēl viena kristiešu puisis, viņam arī esot Bībele, bet kā izskatās, viņu atpakaļ neatsūta. Tā mūsu gājiens beidzas, tik nopietni šajā zemē uztver ticību.

 Tālāk domājam, ka varētu pastaigāt pa tuneļiem, kas atrodas zem Jeruzalemes, bet, tā kā mums ir maz laika palicis, nolemjam iet uz tirdziņu, vēl mīļajiem vajag dāvanas nopirkt. Ēst arī gribas, bet maize jau tā apnikusi, ka negribas to redzēt.

 Pamanu, ka viena tantiņa tirgo kaktusa augļus. Visu laiku domāju par to, ka nevēlos aizbraukt no šīs zemes to nenobaudot un nu man ir iespēja. Par 1šekeli man auglīti nomizo un varu pagaršot to, ko pie mums nedabūt. Grūti pateikt pēc kā garšo, man teica, ka garšo pēc ķirbja, man gan tā neliekas. Salds, mīksts, sēkliņas cietas kā akmens, daudz, interesanti tādu ēst. Diez vai pārspēs vīģes manā favorītu sarakstā, bet pirmajā 10mitniekā tiks iekļauts :)

Pēc garā gājiena mājās pārnāku tikai 1min. pirms četriem un saprotu, ka neviens nav mājās un atslēga mums visām trim viena. Par laimi konference nav pārāk tālu un drīz vien esmu klāt. Paņemu atslēgu, atprasos uz pusstundu un aši dodos atpakaļ. Diena ir ļoti karsta un tik pat kā bez vēja. Duša un tīras drēbes ir labākais, kas iepriecina sirdi. Uzēdu pārslas un skriešus atpaka

Ierodos tieši brīdī, kad mums izdala dzeltenās drošībnieku vestes un ierāda posteni, paskaidrojot, kurus varam laist un, kurus ne.

 Pirmajās divas stundās paspēju pabūt 3 dažādās vietās. Aiz skatuves, pie ieejas uz aizskatuvi un tad, mana gala stacija, zālē iekšpusē, kur varēju visu vērot no malas. Par laimi dabūjām tulkojumu austiņās uz angļu valodu, jo viss pasākums notika divās valodās - arābu un ebreju.

Kopumā pasākums likās tīri labs, dažbrīd bija kā kristīgā disenē, šeit lielākā daļa apmeklētāju bija nepilngadīgie, līdz ar to saprotams, plus vēl „karstā” kultūra.

Pašā vakarā, kad jau oficiālā daļa ir beigusies un dalībnieki sāk doties uz autobusiem, kas vedīs uz viesnīcu, mūziķi turpina spēlēt. Netālu no manis, jau visu pasākuma laiku kā ir slavēšana, tā četras meitenes dejo, lēkā un izmanto karogus slavēšanai. Skats ir interesants, ņemot vērā manu skepsi uz šādām izdarībām, bet iekšēji ir miers, ko ļoti novērtēju. Interesanti, ka šajā zemē vairākās pielūgsmes vietās, kur esam bijuši, ir karogi un lentas, kuras izmanto slavēšanas laikā, lai dejotu. Tā pat dažādi mūzikas instrumenti, kurus var ņemt un iesaistīties slavēšanā no visas sirds. Īpaši ir redzēt un dzirdēt kā tiek pūsts ragā.

Pēdējās minūtēs atļaujos novilkt vesti un pabūt par cilvēku, viena no meitenēm iespiež man rokā karogu un pati aiziet lūgt, es jau latviskā garā atsakos, bet mani neuzklausa un tā es palieku ar karogu rokā. Ļoti skaists, zelta karogs, tāda kā liesmas forma. Mūzikas ritmā, novelkot kurpes izdejoju pēdējo dziesmu. Klāt man pienāk kāda cita meitene un jautā vai var aizlūgt par mani, neatsaku.

Pasākumam beidzoties nododam vestes, savācamies uz atvadīšanos no grupas, kas mūs tik sirsnīgi uzņēma. Jau rīt no rīta jādodas uz Rīgu.

Laiks ir paskrējis tik ātri...raudāt gribētos, ja varētu...

Šovakar meiteņu mājā pievienojās Laura un viņas mamma no Igaunijas. Padalījāmies ar saviem iespaidiem par Nāves jūru un parunājām par dzīvi, jo gulēt iet vēl negribas, lai diena nebeidzas.

Kad pienāk laiks, jau atkal no jauna sakrāmēju somu ar lielu cerību, ka visam pietiks vietas. Sapakoju notecināto sāli, Svēto ģimeni un visu citu tā, lai rīt no rīta tikai saģērbtos un dotos ceļā. Miegs nāk tā ka acīs kož un nu gan ir laiks gulēt....

Turpinājums