Izraēla / Palestīna 3. Diena

3. Diena

Pamostos no gaismas un mašīnu trokšņa uz ielas. Tik ļoti negribas celties, ka nolemju, lai kāds cits ceļas pirmais. Ilgi jau nav jāgaida un, saprotu, ka nekādas ilgās gulēšanas nebūs. Labais plecs atkal ir sācis sāpēt, šodien tā, ka, liekas, drīz roka nebūs lietojama. 

Dienas gaismā paveras plašs skats uz Betlēmi. Daudz nav ko teikt, tas ir jāredz. Gatavojamies brokastīm. Paēduši garšīgas brokastis - humusu, kas te garšo daudz savādāk un noteikti labāk kā pie mums, kukurūzu riņķīšus, kas arī ir daudz saldāki kā pie mums, gatavojamies braucienam un Jeruzalemi.

Pa dienu pilsēta ir daudz savādāka, apkārt staigā vīrs ar ratiem uz kuriem salikta maize, desa un olas, saucot "eggs". Pa ceļam uz robežvietu vietējie piedāvā svaigi ceptas pitas maizes, tēju un taksi. Mēs tik nofotografējam visu, ko naktī neredzējām, spēcīgi smaržojošs jasmīnu krūms, tur pat netālu ziedošs krūma ar ogām, kas izskatās kā mūsu kazenes. Kopīgi gan pasmejamies, ka šodien nebūs tā diena, kad pārbaudīt, cik reizes dzīvē šīs ogas var ēst.

                       Nonākot pie "check point" jau ir cilvēku rinda, kādu laiku jāgaida līdz atnāk robežsargi un tad sākas kustība. Lielākoties robežsargi jaunieši ap 18;19gadiem, tikko no armijas izkāpuši. Šajā zemē armija ir obligāta, puišiem 3gadi, meitenēm 2gadi. Līdz 45gadu vecumam vīriešus katru gadu iesauc armija uz 1 mēnesi, šajā mēnesī valsts maksa algu. Vietējiem jārāda dažādi dokumenti un jāskenē pirkstu nospiedumi. Šoreiz viss ir mierīgi, bet Lenvija stāsta, ka viņai pirmo reizi ejot cauri esot bijusi milzu rinda (apm. 5min gājiena garumā), cilvēki grūstījušies un divi vīri pat sakāvušies. 

Caur lodziņu parādam atvērtu pasi un esam Jeruzalemē. Pie izejas mūs sagaida autobuss, kāpjam iekšā un braucam. Biļetes cena 4,70 šekeļi, jeb 1,18euro.

             Mēs nonākam skaistā vietā, kur redzams panorāmas skats uz Jeruzalemes  vecpilsētu. Kāpiens pa šaurām kāpnītēm uz leju, garām ziedošiem, smaržīgiem ziedu krūmiem un esam klāt Lūgšanu, slavēšanas namā - Suhat halle, kur 24/7 notiek slavēšana un lūgšanas, var ierasties jebkurš kurš vēlas. Iekšā jau cilvēki slavē. Šodien šeit notiks sapulce visiem brīvprātīgajiem un organizētājiem, kas piedalīsies jauniešu konferencē „Alav”, kura notiks pēc nedēļas. Pavadīts labs laiks kopā lūdzot un slavējot, prieks dzirdēt slavēšanas dziesmas arābu, ebreju valodās. 

Pēc tam braucam atpakaļ uz Betlēmi, ejam cauri bēgļu rajonam. Šis ir tikai viens no vairākiem bēgļu rajoniem šajā pusē. Noejam pa galveno ielu, tā arī nesapratu, vai ir šķērsielas, jo viss tādā kā puskrēslā, no pilsētas gaišajiem namiem ne miņas. Var redzēt, ka cilvēki dzīvo nabadzīgi, šauri, diezgan krāmīgi (ja tāds vārds ir), bet ļoti laipni, smaidīgi, sveicinās un runājās, priecājas. 

Izejot no bēgļu rajona, nonākam uz ielas, kur tirgo tikko ceptas pankūkas - milti, ūdens, sāla, par 1 šekeli t.i. apm. 25centi. Tālāk ejot ieraugām granātābola kokus, vīnogulājus - ne uz zemes, bet tāds kā metāla būris, kur griestos ir visas lapas un nokarājas ķekari. Paejam garām universitātei, liela ēka, darba dienās šeit ir liela dzīvība, daudz studentu. Pusdienojam kādā ēstuvītē - pita pildīta ar falafel (zirņu kotletītēm vārītām elļā) un marinētiem salātiem, ļoti garšīgi, pie mums kaut kas līdzīgs ir kebabs, tikai pliekanāks un bezgaršīgāks. Tās zirņu bumbiņas ir ar kariju, nu ļoti garšīgas. Klāt kebabiem pasniedz elektrodzeltesnus un elektrorozā puķukāpostus un citus nezināmus, stipri marinētus dārzeņus. Pēc pusdienām ejam pa pilsētas šaurajām ieliņām, pilnas ar cilvēkiem, mašīnām, pārdevējiem, kur var dabūt visu ko sākot no pārtikas, apģērba, beidzot ar sadzīves ķīmiju un milzu lāčiem. Ir pat iespēja iegādāties trušus, baložus un cāļus gaļai. Šī ir tā vieta, kur galvā sāk dzimt doma, ka būs mugursoma jāiegādājas.

            Mūs aizved līdz galvenajam pilsētas laukumam, kur arī daudz mašīnas, cilvēki, galvenā policijas ēka, musulmaņu mošeja ar augstu torni. Vienā no mašīnas bagāžniekiem vīrietis gatavo un tirgo cukurvati.

     Tur pat blakus 3gs. celta baznīca, kurā, kā daudzi tic, atrodas vieta, kur Jēzus piedzima un tika guldīts silē. Šeit gan ir sile no akmens kā prototips, bet īstā koka sile, kurā Jēzus bērns guldīts esot Itālijā kādā no Marijas katedrālēm. Pati baznīca tiek rekonstruēta, izskatās kā pie pareizticīgajiem, daudz lustru, sveču, svētbilžu, bet tā ir katoļu baznīca. Ļoti grūti fotografēt. Pēc šīs vietas apskates ejam atpakaļ uz mājām, jo drīz iesim ciemos pie kādas arābu ģimenes. 

Šajā zemē ir daudz frizētavu kurās strādā tikai vīrieši, pie katras frizētavas durvīm dvieļi žāvējas stāv uz ielas. Pa ceļam, blakus mūsu mājas durvīm ir veikals, kurā ir koka figūras, Betlēmes skatu. Ļoti skaisti, Godly Play klases cienīgas figūras, vienīgi žēl, ka nav liela, augšāmceltā Kristus figūra. Safotografēju, lai nosūtītu bildes, jāsaprot der, vai neder. Mājās wifi, bildes nosūtu, pārģērbjos un dodamies atkal ceļā. 

Ejam diezgan lielu gabalu, nonākam pretējā pusē kalnam uz kura atrodas mūsu māja, skats tik skaists, nevar piesātināt skatu. Ejot ciemos pa ceļam redzam ļoti daudz olīvkokus ar olīvām - zaļām un negatavām. Aug tā kā pie mums aličas.

Kad beidzot nonākam galapunktā ir jau pustumsa, nenesam vairs Betlēmē, bet blakus ciemā. Visur spīd musulmaņu mošeju zaļie torņi un skan vakara lūgšanas lielajos skaļruņos. Izrādās, pēc visām lūgšanām alaham, tie vēl nolād kristiešus un ebrejus, un tā 5 reizes dienā. Ciemojamies pie arābu, kristiešu ģimenes, kur tēvs ir mācītājs. Brīnišķīga ģimene, sagaida ļoti viesmīlīgi. Runājamies, dziedam, ēdam,

Mich pat karaoki uzdzied spāņu valodā, ir jautri, vienkārši esam kopā. Tā paiet vairākas stundas un, kad acis jau vairs neturas vaļā, atvadāmies un ejam uz mājām.

 Ceļš garš, labi, ka jaka līdz, bet Mich, draugam no Meksikas tikai t-krekls un auksts. Kad esam nogājuši nelielu gabaliņu, mums piebrauc jauniepazītās ģimenes dēls un piedāvā aizvest ar mašīnu. Godīgi sakot, tas ir tik jauki, jo kurpes, kuras izvēlējos vilkt, man jau atkal ir noberzušas kāju, tā ir,  ja jāiet gari gabali. Kopā esam 8ņi, mašīna maziņa, ļoti veca. Sasēžamies iekšā 5 aizmugurē un es nonāku viena pati priekšā ar atslēgu rokā. Mich un Kaspars palika kājām ejot. Pēc tam gan sirdsapziņa grauž, jo man vismaz auksti nebija varēju iet, no otras puses kāja sāp. 

Braucam superātri, te tāda mode, bez sprādzēšanās un gandrīz bez noteikumiem, galvenais laicīgi uzpīpināt. Jānis filmē, visiem smiekli, un tad vēl arābu mūzika uz pilnu klapi, diskotēka aizmugurē. Noskaidrojam, ka mūsu šoferim tiesības tikai 3 mēnešus, mēs viņam uzticamies, viņš pat sev gan neuzticoties :D Par laimi braukšanas pieredze ir ap 6gadiem, tas mierina sirdi. 

Laimīgi esam mājās un varam doties pie miera. Rīt nebūs agri jāceļas, tas jauki...ārā atkal gaudo vējš, varbūt tādēļ, ka esam kalnā...kas to lai zina, bet tagad nāk miegs.....

Turpinājums....