Džulī un Džūlija (Julie & Julia) un Olu vārīšana

Recenzija:

Amerkiāniete Džūlija Čailda, kas kopā ar vīru pārceļas uz dzīvi Francijā pēckara gados, kaislīgi vēlas iemācīties franču kulinārijas noslēpumus, taču par nelaimi, neviena franču pavārgrāmata vēl nav izdota angļu valodā. Tādas grāmatas izdošanas kļūst par viņas mērķi, tādēļ viņa iestājas slavenajā Cordone Bleu pavārskolā, kļūstot par pirmo amerikāņu sievieti, kam tas izdevies. Viņas galvenā rūpe ir atturēt amerikāņus no saldētiem un konservētiem pusfabrikātiem, parādot cik brīnišķīgs ir svaigi gatavots ēdiens.

Pusgadsimtu vēlāk, ņujorkiete Džulī Pauela, kas neveiksmīgi mēģinājusi rakstnieces karjeru, uzstāda sev uzdevumu – gada laikā pagatavot visas 524 receptes, kas publicētas Čaildas pavārgrāmatā. Savus panākumus un kļūmes viņa atspoguļo interneta blogā.

Protams, ka vispriecīgākais par jaunā hobija augļiem ir viņas vīrs Eriks, tomēr projekta īstenošanai ir vajadzīgs ne tikai daudz laika, bet arī pacietības.

Noteikti esam skatījušies šo filmu, vai vismaz dzirdējuši par to. Kādēļ rakstu, jo šis stāsts manuprāt ir ievērības cienīgs. Noskatoties šo filmu katru reizi no jauna ir liela vēlme ko mainīt, izmēģināt kaut ko tamlīdzīgu. Tā pat bija, kad izlasīju grāmatu. Tiešām interesanta. Pat dažas receptes ieliktas, kuras izmēģināju. Tiešām bija garšīgi.

Dažkārt esmu domājusi, ka tiešām būtu interesanti  paņemt kādu pavārgrāmatu un gatavot visu pēc kārtas. Man pat bija padomā kāda grāmata "Pavārgrāmata veģetāriešiem". Nedomājiet, ka esmu veģetāriete. Kad sāku domāt ko ēd veģetārieši - saprotu, ka manas zināšanas šajā jautājumā ir gaužām vājas. Nav jau tā, ka no gaļas vien pārtieku, bet ļoti gribu uzzināt kāda ir īsta veģetāriešu virtuve. Kas mani attur no šī projekta? Tā ir grāmatas cena. Katru reizi ejot garām nopūšos, jo cena kā nekrīt, tā nekrīt. Diemžēl 10;11Ls par grāmatu nemaz nav tik viegli saņemties iztērēt. Domāju, ka varētu iztikt bez šīs grāmatas un sākt ar saviem recepšu krājumiem, bet man tās receptes ir tik daudz un vēl jākārto, jāskaita. Tas man liekas par traku. Atzīstu, esmu slinka, bet varbūt kādā jaukā dienā saņemšos.  

Pāris dienas atpakaļ skatījos citu filmu "Bēgošā līgava" un mani ieinteresēja fakts, ka galvenā varone filmas beigās noskaidroja kāda ola viņai vis labāk garšo. Ola "Benedikts".  Protams devos interneta plašumos noskaidrot kas tas ir. Atradu ļoti interesantu viegli saprotamu video ar Mārtiņu Rītiņu, kā pagatavot olu "Benedikts" http://tv.delfi.lv/video/TKW4bkWV/  Noskaidroju, ka tā ir tā pati ola, ko Džulī nekādi ar pirmo reizi nevarēja uzvārīt.

Jāsaka, ka jau iepriekš biju mēģinājusi šādu olu gatavot, bet man tajā laikā teica, ka ūdeni vajag sasālīt un tad sist iekšā olu. Rezultātā ola nebija ēdama, jo bija nenormāli sāļa. Knapi dzeltenumu varēju apēst. Toreiz domāju, ka tā būs pēdējā reize, kad centīšos izvārīt olu bez čaulas, bet nu es uzgāju jaunu veidu. 

Olu iesit bļodiņā, kur mazlietiņ ieliets vīna etiķis (var arī parastu etiķi), tad vāra ūdeni, kad ūdens vārās ar karoti maisot ievirpuļo ūdeni, ielej olu .Kādu laiku vāra (apm.2-3 min) Ola savilkās, neizšķīda. Konsistence līdzīga kazas sieram. Nekad nebiju domājusi, ka ola var būt arī tāda.Diemžēl manā eksperimentā bija viena kļūda. Par daudz etiķis par maz ūdens. Olas baltums bija etiķains. Pēc eksperimenta tik un tā esmu gandarīta, jo zinu kas ir ola "Benedikts" un man ir sanākusi ola, kādu Džulī aprakstīja savā grāmatā.

Tādi nu ir mani jaunākie piedzīvojumi. 

Galvenais nevajag baidīties eksperimentēt, jo dzīve kļūst krāsaināka tikai tā:)

Bildes no interneta resursiem