Pirmā trimestra skrīnings

15.novembris – dodamies uz pirmo sonogrāfiju. Braucot ar 11tranvaju sajūtos kā mājās, galu galā 5 gadus braucu šajā maršrutā uz darbu. Tomēr pietrūks… Izrādās remontdarbi, kavējam, bet ierodoties uzzinām, ka iepriekšējā māmiņa tikai tikko ieradusies, tā ka viss labi.

Ārstniecības iestādes nekad nav bijušas manā draugu sarakstā un, arī šodien, sēžot un gaidot pirmo tikšanos ar mazuli esmu satraukusies. Tik jauki, ka vīrs ir blakus, samīļo un iedrošina. It kā jau zinu, ka nekas traks nebūs, bet nervi mēdz uzvilkties neparedzamos brīžos. Pirms nedēļās mums prasīja, kā man ir ar garastāvokļu maiņām – vīrs paziņoja, ka nav, man jau ar tā liekas, lai gan raudāt gan gribas biežāk, bet drīzāk sliktās pašsajūtas dēļ – tā nogurdina.

Mazuļa ilgi gaidītasi profils

Ieejot kabinetā pustumsiņa, noliekam mantas, atbildam uz jautājumiem, jānoguļas, auksta

želeja uz vēdera un te nu ir mūsu mazulis – mazs, melnbalts knupsītis. Daktere stāsta – 60mm garš, te ir galva, vēders, divas kājiņas – baltie ir kauli, pēdiņas, divas rokas, 1;2;3;4;5 pirksti. Mazliet profilu redzam, tad mazulis pagriež muguru, redzam mugurkaulu. Dzirdam sirdspukstus, redzam kā tā sitas, kā riņķo asinis. Mazulis tiek bakstīts, lai pagrozās, daktere to ir pamodinājusi un viņš nemaz tik ļoti grozīties negrib. Pēc kāda laika redzam sejiņu – acis, degums, augšžoklis, apakšžoklis, lūpas. Bet ārstei vajag profilu. Tā nu mani aizsūta pastaigāt un uzēst ko saldu, lai cukurs mazuli pamodina. Dzeru augļu sulu – riskēju, jo dzeršana ir mans sāpīgais punkts. Ja agrāk 2l dienā bija mana norma, tad tagad pat 500ml ne vienmēr varu iedzert. Ūdens ir „Aizliegts V” (Vinnija Pūka ļaudis sapratīs), liekas, ka akmeni būtu aprijusi un tik slikti paliek. Nepalīdz ne citroniņš, ne kas cits klāt. Un tādas slāpes… bet atgriežoties pie sonogrāfa…

Sejiņa un rociņa pie galvas pielikta

Pēc sulas un 20 min atgriežos, viss no jauna, atkal želeja un redzam mazuli, bet tas tā pat mums muguru rāda. Tieku sūtīta vēl vienā pastaigā.  Daktere saka: „Tagad pēc milzu šokolādes kluča un uzdzert virsū šokolādi, lai mazulim ir cukura šoks, citādi visu dienu prom tikt nevarēs”.  Saldumi šobrīd nav mans draugs, man būs šoks no šokolādes kluča!!! Bet izvēles nav. Nopērku šokolādes batoniņu, dzert gan netaisos, vēl slikti paliks. Staigāju uz riņķi tik ilgi līdz pašai galva sāk reibt un runāju ar bēbi, lai tas pažēlojas un pakustās. Man sāk miegs nākt, esam jau 1,5h pie sonogrāfa, pēc tam pie ginekoloģes jāiet un vēl uz asinsanalīzēm. Es vēl pa vidam sastresojos, ko man asinis paradīs, ka tik daudz cukurs apēsts.

            

     Par laimi, mazulis apžēlojās un pagriezās

tā kā vajag. Varēja veikt nepieciešamos mērījumus

un doties tālāk. 

           

Pēdiņas  - šis man visvairāk atmiņā palicis

  Vēl piebildīšu - tikām pie kaudzes ar pirmajiem foto. Sesijas cena 6euro :)

Pie savas dakterītes jāpastāsta kā tad klājas, noskaidroju, ka mazulis no vienveidīgas pārtikas necieš. Protams, sabalansēts uzturs u.t.t., bet grūtniecībā tā ir veiksme, ja ko tādu izdodas praktizēt. Mana galvenā ēdienkartes sastāvdaļa ir grauzdēta maize. Tā paliek kuņģī un gana ātri pārstrādājas. Cenšos arī kādu gurķi un tomātu, siera gabaliņu uzkost. Ārste iesaka pievērsties kāmīša dzīvesveidam. Ēst maz un bieži, cenšos, bet tik bieži riebjas domāt par ēšanu.

Noskaidroju, ka šīs dienas asinīs cukurs netiks pārbaudīts – hju…, nebūs jātaisnojas, ka man cukura diabēts. Ciest nevaru adatas, bet jau atkal, mīļais vīrs mazai sieviņai rociņu patur, kamēr viss tiek padarīts. Arī šī dakterīte super jauka un saprotoša. Vēl pasmejamies, kā gan es bērnus vedīšu pie ārsta, ja pašai acis jāžmiedz ciet, bet es atbildu, ka vīrs vedīs :)

          Pēc visām šīm „mocībām”, kas nemaz jau tik trakas nebija, izbraucam ar velosipēdiem pa Rīgas ielām, tad tieku lutināta ar suši. Sajūtos atkal kā cilvēks. 

Dzīve ir jauka!

Turpinājums sekos --->

Foto no interneta resursiem un personīgā albuma