Grūtniecība turpinās - Slikta dūša, ikmēneša ārsta apmeklējumi un otrā sonogrāfija

Nepagāja ilgs laiks un sākās tā grūtniecības fāze, kad staigāju apkārt ar sliktu dūšu. Protams, ka daudz sūdzēties nedrīkstu, jo esmu dzirdējusi dažādus šausmu stāstus par nabaga mammām, tai skaitā manu mammu, kuras staigājušas apkārt vemjot un nespējot neko ieēst. Man bija slikti, vājums, nāca miegs. Meklēju info ko darīt, dzēru citronūdeņus un uz kādu laiku palīdzēja ieviestā "Kāmīšstunda", kad ik pēc 3h kaut ko uzēdu. Tas "kaut kas" parasti bija grauzdēta maizes šķēle vai rollton nūdeles. Zinu, zinu....kā es varu ēst kaut ko TIK kaitīgu kā rollton, bet, kad neko nevar ieēst, priecājos par to pašu. Mēs jau mājās mēdzām smieties, ka grūtnieces ir kā mazi bērni - ēd un guļ. Bet

Igaunijā mūs pārsteidz pirmais sniegs

pēc kāda laika arī es no vemmes neizvairījos un tā uzmācās tieši tās dienas rītā, kad mums bija jābrauc uz mājām no semināra kurš notika Igaunijā. No rīta jau bija aizdomas, ka kaut kas nav labi, bet tik un tā paēdu brokastis, diemžēl no tām drīz vien atvadījos. Un tad, tukšu vēderu, devāmies ceļā. Pāris reizes bija tik traki slikti,  ka likās, izsēdiniet mani te pat, lai kur tas arī būtu un es vairs tālāk braukt nevaru. Par to gan neko īsti neteicu, jo zināju, ka kuņģis ir pilnīgi tukšs, tā, ka nav par ko uztraukties un vienkārši jāpārdzīvo brauciens. Vēl pie visām šīm ciešanām tik ļoti ēst gribējās, bet riskēt nevarēju. Kad beidzot mūs atveda līdz Salaspilij no kurienes tālāk ar vilcienu devāmies uz Ķegumu, atļāvos izdzert mazo jogurtiņu, bet arī tas ilgi pie manis nepalika. Tā kā biju dzirdējusi, ka slikti ir tikai pirmos 3 mēnešus, ļoti gaidīju, kad pienāks 4turtais. Tautā runā pirmie 3 grūti, tad 3 atpūta un tad 3 atkal grūti. Nu, manā pieredzē visi 9 mēneši saplūda kopā un, ja bija kāda labāka diena vai pat nedēļa, biju ļoti laimīga.

Visu grūtniecības laiku vismaz vienu reizi pusotrā mēnesī bija jāapmeklē ginekologs pie kura biju uzskaitē. Grūtniecības pēdējos mēnešus, vienu reizi mēnesī. Katrā no šīm tikšanās reizēm daktere mūs nosvēra, apmērīja apkārtmēru un to cik vēders uz augšu pacēlies. Man visu laiku likās, ka tas vēders tāds maziņš. Parunājām par pašsajūtu, par sūdzībām, kuras man īsti nebija, jo visiem ir grūti, ko tur nīdēt, par jautājumiem, kuri arī man vēl nav. Gandrīz katru reizi bija jānodod urīnanalīze, kopumā trīs reizes nodevu asins analīzes. Man bija ļoti saprotoša daktere un, kad jau kārtējo reizi šausminājos, ka atkal būs jānodod asinis, tad man divas reizes atļāva tās nenodot – viena no tām lielā analīze uz cukura diabētu, kura ilgst vairākas h. Tā kā man rados nevienam nav bijušas problēmas ar cukuru varēju izsprukt no šī nepatīkamā pasākuma. Tā, lielākoties aizgāju no šīm tikšanās reizēm ar uzslavu, ka esmu parauggrūtniece – tas man patīk!

Izskatās, ka mazais punci bučo :D

Otrā trimestra sonogrāfiju gaidīju ar nepacietību, jo zināju, ka būs iespējams uzzināt bērniņa dzimumu. Ļoti cerēju, ka mans mazulis neplāno no manis slēpties līdz pēdējai dienai kā tas bija manai draudzenei. Pie sevis domāju, ka gribētu meitiņu. Kaut kā varu sevi iedomāties par mammu mazai meitenītei daudz vieglāk kā puisītim. Prasīju, ko vīrs vēlas, bet viņš vienmēr atbildēja, ka priecāsies par abiem. Visu šo gaidīšanas laiku ļoti centos sevi kontrolēt un nedomāt konkrēti par meitiņu, bet par mazulīti, lai nav vilšanās. Bet pāris reizes tā pat sevi pieķēru, ka ar mazo jau sarunājos kā ar meitu. Un nu šī diena ir klāt. Abi ar vīru dodamies uz sonogrāfiju. Jau atkal jāsēž rindā. Ar interesi vēroju citas mammas un  domāju, kad tad man punci varēs redzēt...? Kad beidzot esam kabinetā, pārsteidz tas, ka ārsts ir vīrietis, biju domājusi, ka katru reizi apskata viena un tā pati persona. Noguļos uz kušetes, mani nozieķē ar auksto gēlu un mēs atkal redzam savu mazulīti. Ārsts pievelkot attēlu veic mērījumus,  un paziņo, ka būs jānāk uz vēl vienu sonogrāfiju, jo mazulim ir viena palielināta niere. Bet mēs varam neuztraukties, jo tā mēdz būt lielākai daļai mazuļu un liekais šķidrums uzsūcas. Tas mierina.

Katru reizi mani pārsteidz tas, ka ārsts var noteikt cik bērniņš ir garš un cik sver. Un katru reizi šie rādījumi atbilda aplikācijai, kurai sekoju, kamēr gaidīju mazuli.

Ārsts turpina mērīt un pierakstīt, jau atkal skaita pirkstus un tad jautā, vai gribam zināt dzimumu. Protams, ka gribam! "Meitene, par to nav šaubu" Juhhū! Ak, aiz laimes prieka asaras nobirst. No kabineta šoreiz izejam ar vienu profila foto, bet nu mēs zinām, ka mums būs meitiņa, peciņa. Sēžot un gaidot pieņemšanu pie savas dakterītes jau sākam domāt par vārdu, bet tas jau ir cits stāsts...

Foto no interneta resursiem un personīgā albuma