Dzīves īsais Update

Tā, apskatot savā bloga  rakstu vēsturi man ir jāsāk nokaunēties kaktā. Ziniet, laikam jau nevienam nebūs liels pārsteigums par to, ka mazā princese jau ir piedzimusi,  lai gan varētu padomāt, ka es jau gandrīz pusotru gadu esmu iesprūdusi otrajā grūtniecības  trimestrī. Un, lai cik ironiski tas nebūtu, bet es tiešām esmu grūtniecības otrajā trimestrī, tikai šoreiz gaidot nu jau otro mazo princesi.

Īsi pabeidzot stāstu par pirmo grūtniecību varu teikt, ka sliktās dūšas man turpinājās gandrīz līdz pat pašām beigām. Vien pēdējā mēnesī nebija slikti, toties nepacietība pieauga un vēlme dzemdēt arī. Galva skanēja "Pīrādziņ nāc ārā" jaunā versija "Bēbīti nāc ārā" dziesmas rindas un, lai kā es gribēju tikties ar mazuli jau 20.maijā, mūsu tikšanās notika vien 3. jūnijā.

Arī šī grūtniecība nav mani pažēlojusi. Lai cik ļoti cerēju, un, nu jau liekas naivi cerēju, ka mans ķermenis sapratīs kas notiek un liks man mieru, sliktumi bija un vēl trakāki kā pirmā reizē.  

Mazulīte sūkā īkšķi

Šobrīd 21. nedēļas sākumā jūtos labi un tā, varētu teikt, ir kādas pēdējās 3nedēļas, par ko esmu ļooti laimīga. Nav nekāds prieks "mirt" guļus stāvoklī, vemjot 3reiz dienā un apzināties, ka labas mammas iet ar savu bērnu ārā. Ja pirmajā grūtniecībā mani vainas apziņa grauza par to, ka nav spēka neko uzrakstīt, tad šajā, par to, ka nekādi nespēju būt instagram un pinterest cienīga māte savai meitai. Bet arī šis grauzējs ir aizgājis, vai vismaz tiek padzīts, jo meitiņa ir laimīga, gudra un nekādi neliekas dzīves apdalīta. Milzīgs atbalsts ir vīrs, kurš gatavs ar viņu izbraukt kopā kaut uz visu dienu, ļaujot man mājās pagulēt un atgūt spēkus. 

Lūk tādi šī gada notikumi. Tik daudz ko esmu gribējusi pastāstīt, padalīties ar jauniegūto pieredzi un ļoti ceru, ka atradīšu laiku un iedvesmu tam, neskatoties uz iepriekšēja gada tukšumu šai manas dzīves daļiņā.

Te rodas jautājums - kāda interese ir par tēmu "Mans dzemdību stāsts". Ko patīstāt jau ir katrai mammai. Mans stāsts ir par mājdzemdībām. Iespējams, ka tas šeit taps...