Pēdējais piedzīvojums pirms atgriešanās darbā..

    Pēc jaukajām brīvdienām Ventspilī un tad Liepājā (pa vidam vēl paspēju divās nometnēs piedalīties), bija laiks braukt uz mājām. Jau rakstīju kā ar draudzeni apmeklējām Dalī izstādi un tad jau nākamajā diena bija jābrauc uz mājām. draudzene aizbrauca pa taisno uz Rīgu, bet man bija sarunāts tikties ar tēti Ventspilī, kurs mani aizvestu uz mājam ar fūri. 

Iemesls visai šai sarežģītajai mājās braukšanai bija vienkāršs un patīkams - negaidīti tiku pie divriteņa. domāju, ka vieglāk būs a riteni tikt līdz Ventspilij un tad līdz pašām mājas durvīm fūrē, nevis domāt ka pa Rīgu ar riteni līdz mājām tikt.

Liepājas autoosta

Tā nu iesēdināju draudzeni tramvajā uz staciju, pati aizskrēju uz mājām, sakravāju mantas un ar riteni aizbraucu uz autoostu. Nebija zināms, vai šoferis maz ņems manu riteni bagāžniekā, bet par laimi paņēma. Ļoti negribējās ar smago somu un riteni vilkties atpakaļ. kaut kā neveiksmīgi uz riteņa ragiem (kreisās puses) pakabināju somu. Muskuļi tā saspringa visu ceļu, ka vēl šodien jūtu dīvainas sastiepuma sāpes.

    Veiksmīgi aizbraucu uz Ventspili. Man bija palikusi pusstunda līdz tēta kuģis iebrauks ostā.  

  Izdomāju, kā somu uzstiprināt uz pakaļējā bagāžnieka un izbaudīju braucienu pa nu jau pazīstamajam Ventspils ielām. 

Salūts, kuru tikai mazliet redzēju (bilde no interneta)

   Aizbraucu uz prāmju piestātni un sāku gaidīt. Biju paņēmusi grāmatu līdz no Liepājas, līdz ar to man bija ko darīt. Tikšanās bija norunāta ar sms palīdzību, plkts. 21.00 piektdienas vakarā. Tā nu es sēdēju, lasīju un gaidīju. Kad bija jau 21.30 uzrakstīju pirmo sms ar jautājumu kad tad kuģis ieradīsies, bet atbildi saņēmu tikai pēc 22viem, ka kuģis būs rīt… Kā rīt?!?, aizrakstīju vēlreiz, ar mazu cerību, rīt – tas ir pusnaktī? Un tad atnāca atbilde „Rīt 21.00” Vēlreiz cītīgi pārlasīju visus iepriekšējos sms un sapratu, ka esmu sapratusi pareizi, ka šodien, bet pēc kāda laika man atkal atnāca sms ar atvainošanos, ka tētis nav sapratis un atbildējis nevis kad ieradīsies Ventspilī, bet kad izbrauks un Ventspili.. Tā nu biju nonākusi Ventspilī, kad visi autobusi ir aizbraukuši, ir satumsis, man nav ar ko pieķēdēt riteni un paliek auksts….

     Pirmais protams zvans mammai, viņa internetā meklē viesnīcu, bet es saprot, ka ir Ventspils svētki, viss ir aizņemts un es tā pat nekur nevaru ieiet, jo nav kur atstāt riteni ar mantas. Nolemju, ka gan jau nebūs tik traki un vienu nakti varu pavadīt arī braucot pa ielām. No sākuma biju nolēmusi, ka gaidīšu nākamas dienas vakaru, bet kad jau nāca rīta stunda un man nenormāli nāca miegs, bet protams, ka aizmigt nedrīkstēja, sapratu, ka mājās braukšu ar pirmo autobusu,. Kurš kursē kaut kur ap 6šiem.

Dabas materiālu kolažas

      Bija doma aizbraukt līdz augstskolas kojām, bet tā kā bija jau ap 23.30, sapratu, ka mani varētu iekšā arī nelaist un vēl, es nebiju īsti pārliecināta kur tās kojas ir, pie skolas, vai kur citur. Tā nu aizbraucu līdz ostai, kur svētku pasākumi uz pilnu klapi norisinājās, bet ātri vien sapratu, ka ar riteni tikt uz priekšu ir diezgan sarežģīti. Gribēju aiziet līdz info centram, bet, kad nonācu tur man acu priekšā stāvēja zīme, ka ar riteni iekšā iet nedrīkst. Tā arī paliku bez kaut kādam iespējām atrast nakts mājas.

      Aizbraucu līdz jūrmalai un vienā no būdiņām, knapi iestūķēdama riteni aiz sevis, pārģērbos, lai nenosalt. Jūlija beigās un augusta sākumā naktis nav nemaz tik siltas.

     Ap 24.00 nonācu pie akvaparka un uzzināju, ka viņš strādā līdz diviem naktī. Tā ka man ļoti vajadzēja apmeklēt labierīcības, biju gatava maksāt arī ieejas biļeti akvaparkā. Pēc tam arī mazliet papeldējos, bet vispār ļoti auksts un vienam vientuļi. Arī visi džakūzī aizņemti:(

Kolāža tumsā

      Tā nu aizgāju uz ģērbtuvēm pārģērbos, izžāvēju matus (par laimi viņiem ir fēns, jo man dvielis nebija), aizgāju uz vietējo kafejnīcu, paņēmu tēju un turpināju lasīt savu grāmatu līdz akvaparka slēgšanai. Vismaz biju siltumā un tur kur gaišs. Vienīgās pretenzijas man radās, kad pirku tēju. Parasti mājās dzeru kā minimums  no 500ml krūze un pilnu līdz malām, bet te man iedod tēju mazajā plastmasas glāzītē un vēl pustukšu (tajā brīdī nebiju optimists, lai domātu, ka glāze ir puspilna).

Gaismas govs

      Pēc tam, kad biju spiesta pamest jauko silto ģērbtuves telpu, lēnā garā braukājos pa pilsētu. Nolēmu nofotografēt tumsā tās govis, kuras nenofotografējām iepriekšējā Ventspils apmeklējuma reizē. Tieši tad, kad nonācu pie tālākās govs (attālumu mēru no autoostas līdz govij), sapratu, ka mana riteņa riepa ir izpūtusies. Laikam soma bija par smagu, jo bagāžnieks nav paredzēts tādam smaguma. Tā nu lēna garā gar ostu vilkos atpakaļ uz centru. Visi pasākumi jau bija sen kā beigušies un vienīgi strādnieki un sētnieki sakopa ostmalu. Centos laternu gaismā palasīt, bet diezgan tumš un ļoooti auksts.

       Tā kā pēdējo reizi biju ēdusi pa dienu pirms 14.00, gribējās ēst. Kad beidzot saņēmos un nolēmu atstāt riteni uz ielas un ieiet vienīgajā atvērtajā iestādē hesburgerā, atklājās, ka 10min esmu nokavējusi un viņš ir aizslēgts. Kāda man bija vilšanās…

       Kaut kur tālumā dzirdēju, ka ir koncerts, bet īsti nevarēju saprast no kuras puses nāk skaņa, tādēļ negāju nemaz meklēt. Braucot biju kaut kur redzējusi Statoil, bet tagad nevarēju vairs atrast, gribēju riepu piepumpēt. Tā nu nekas cits neatlika un es devos uz autoostu. Tur vismaz gaisma deg un ir soliņš. Uz soliņa sarāvusies čokuriņā sēdēju un lasīju grāmatu, iespējams kādas 4/5 stundas pagāja. Pa vidam man vēl ļaudis pienāca un izjautāja ko es autoostā daru ar riteni (cik nopratu, viņiem neienāca prāta, ka autobusā riteni arī var ielikt un es nesteidzis viņiem to paziņot), apjautājās, vai es uz svētkiem atbraucu un kad atbilde bija noraidoša, vai es pie radiem atbraucu. Kurš gan atbraucot pie radiem nakts vidū sēž autoostā uz soliņa?, varbūt vienīgi tas, kurš briesmīgi nogrēkojies :D

Piena ceļa govs (tā tālakā)

       Kad beidzot pienāca ilgi gaidītais rīts, knapi varēju acis noturēt vaļā, aukstums ļoti atņem spēkus. Jau atkal bija nepieciešams apmeklēt wc, bet izrādās autoostas ēkā šīs durvis atveras tikai 20min pēc tam, kad izbrauc mans autobuss. Nu neko… Kad piebrauc autobuss man vēl aizvien bija jautājums, vai mani ņems ar riteni. Kad uzdevu šo jautājumu šoferim biju jau tuvu asarām (ko tik nogurums dara ar cilvēku). Šoferis man atbildēja: ”Tikai uz jumta” tajā brīdī man likās „Visssss…..neņems mani, ko darīīt?!” vēl vienu autobusu iespējams es nesagaidīšu. Un tad atskanēja: „Varēs, jau varēs” „Paldies Dievam!” Autobusā iekāpu un tiklīdz apsēdos aizmigu. 

     Pirmā pietura, nav ne jausmas kur, tik atceros, ka pusaizmigusi, pusskriešus aiztenterēju uz tualetes pusi (nez kā es zināju kur tā atrodas?), gandrīz ieskrēju vīriešu pusē, bet man bija vienalga…

Pēc tam laimīga atgriezos autobusā un līdz pašai Rīgai gulēju dziļā miegā. Parasti nekad nevaru autobusos aizmigt, bet šoreiz nekas nebija par šķērsli miegam.

     Rīgā iekāpu pirmajā derīgajā autobusā un veiksmīgi, noturot sevi pie kaut cik skaidra prāta, aizbraucu uz mājām.

      Tā lūk beidzās mans vienas nakts piedzīvojums Ventspils naksnīgajās ielās. Vienīgais kas mani glāba bija tas, ka pazinu pilsētu un man bija grāmata, kas palīdzēja neaizmigt.. Nekad nebiju iedomājusies, ka atgriešanās būs šāda, bet noteikti interesantāka nekā vienk. iesēšanās mašīnā un aizbraukšana mājās  :)

Tikko atcerējos, tas vēl nav viss.....
Pēc nedēļas:  Ritens tikka izmantos un izbaudīts. Kad jau kārtējo reizi mans brālis bija izbraucis ar riteni, saņēmu zvanu. "Čau... Es braucu un ritens parlūza...", " Kā pārlūza?", " Nezinu, vedīšu riteni mājās.."... Mājās apskatot izrādās, ka stanga tieši locījumā ir ielūzusi. Patīkami, ņemot vērā visu, ko esmu piedzīvojusi, lai viņu nogadātu mājās...(tas ir sarkasms) Tā nu esmu palikusi bez riteņa, bet ar atmiņām...

Foto no personīgā albuma un interneta resursiem