Mazceļojuma turpinājums...

2.daļa

Bez kurioziem gadījumiem arī neiztikt, vienīgi liekas, ka smieklīgi tiem, kuri paši šajā situācijā. 

Izrādās, tā ir miskaste :()

      1. Otrajā dienā mēs gājām meklēt veikalu un atradām to tālu, kādas 40min jāiet kājām,

atpakaļceļā vilkāmies ar ūdens pudelēm un ēdamo. Karsts, smagi, pat spriedām kam piezvanīt lai aizved vismaz mantas, ja ne mūs. Vēl pēc dienas izrādās, ka veikali (vairāki) mums ir 10min attālumā. Fui, fui mums..

           

Smukumpulkstenis

     2. Nezinu cik daudz drīkst stāstīt, bet nu iznāca mums tā, ka saulrieta vērošanas vakarā aizmirsām mājās atslēgas ar kurām muzeja teritorijā tikt, dabūjām nemanāmi pāri sētai līst, lai mājiņā tiktu. Pie mājas atklājām, ka mums arī mājiņu kāds laipni aizslēdzis un atslēgas mums nebija. Telefona nr. kam varētu piezvanīt arī nebija, par laimi ir izgudrots wifi un internets kurā visu var atrast. Sazvanījām ļaudis, atbrauca mūs

      ielaida, mēs no kauna kaut zemē varētu ielīst. Pašā vakarā, tomēr nolēmām vēlreiz atslēgas pārbaudīt, vai tiesām neslēdz neviena mājiņu un kā jau tam vajadzēja būt, viena atslēga darbojās, tikai mazliet ķērās, tādēļ domājām, ka nedarbojas. Fui, fui mums otrreiz…

Netālu no ļooti tālā veikala

Milžu mazais krēsliņš

              3. Tā kā mājiņā tualete nebija, mums tika piešķirtas atslēgas no muzeja tualetes. Nez kāpēc bija pārliecība, ka blakus durvis ved uz dušām, bet kā noskaidrojās, dušu nav. Mums piedāvāja iet uz

jūru, bet ūdens temperatūra 12grādi brrr… Blakus mūsu muzejam liels

Bez komentāriem..

      kempings. Tā kā tur bija govis pie kurām fotografēties, iekšā tikām un  pie reizes izpētījām kas un kā. Vakarā vēlu, neuzkrītoši devāmies uz dušām… Bet kas mums cits atlika, nevar tad nedēļu nemazgāties.. Tikai maziņš fui mums…

  

         4. Varētu domāt kronis visam bija vakars, kad apsargs, kurš nezināja, ka muzeja teritorijā dzīvo

Ceļā uz jūru, draudzīgi riteņbraucējiem..

2vas meitenes, mani nakts vidū ieslēdz tualetē un dusmīgi pus krievu, pus latviešu valodā, ar pilnu muti tējas maisiņu (vēlāk izrādījās, ka zobs sāp), kliedza uz mani, ko es muzeja teritorijā daru. Caur mazu lodziņu centos paskaidrot, ka mēs te jau sen kā dzīvojam un visiem muzeja darbiniekiem tas ir paziņots. Man protams ne pārāk gribēja ticēt, bet izlaida. Teicu, ka būšu mūsu mājiņā, istabiņā.  Pēc kāda laika pie mums augšā jau atkal klāt apsargs skaidroties, ko mēs te darām, pagājušogad kāds esot

Mazliet no bānīša galapunktā..

ielauzies un gribējis dzelžus stiept prom. Mēs mierīgi sēžam, ēdam vakariņas un skatāmies multenes (man pilns pc, jo ielādēju, lai brālēnam sarakstītu dvd kā dāvanu). Baigi pēc zagļiem izskatāmies ne!?! Tā mūs tramdīja kādas 3, 4 reizes, līdz man apnika un zvanījām muzeja vadītājam, tad beidzot viss noskaidrojās un mēs mierīgi varējām dzīvot tālāk. Protams, ka pirmspēdējais vakars mierīgi nevarēja paiet. 
Un šoreiz ne mums Fui, Fui…

    Man interesantākais, vai drīzāk sen gaidītais pasākums bija ripošana no kalna. Manā iespēju mapītē jau ilgi stāvēja vēlme (bilde) noripot no kalna. Biju iedomājusies piepūstu bumbu kurā ielien un tad ripo lejā, bet šeit izrādījās pavisam cita tehnika. 

Pirms ripošanas, ar mazu uztraukumu...

     Rotors – ripot var tikai divatā. Kad iekāpām iekšā šajā aparātā, nodomājām, žēl, ka neuzvilkām bikses, bet nemirs. Mūs piesprādzēja tik stingri, it kā mēs kosmosā taisītos lidot. Mugura piespiesta pie atzveltnes, kājas stingri jātur pie zemes un ar rokām jāturas speciālos rokturos. Varētu domāt, ka tevi iesēdina šajā aparātā kalna virsotnē, bet nē, tevi uzvelk augšā, vai drīzāk atpakaļgaitā uzripina.

Pirmais riņķis un kājas jau pa gaisu un rokām knapi var noturēties. Labi, ka vēl pašai pie krēsla nav jāpielīp, bet tur kosmonautu siksnas. Jau nākamajā

Tā tas izskatās no malas..

ripojienā ir zināms cik stingri jāturās. Patiesībā riktīgs sports. Mēs bijām pirmās, kas tajā dienā ripojām no kalna un neredzējām, kā izskatās no malas, bet iekšā sajūta tāda, ka tu redzi debesis, zemi, debesis, zemi un ātrā tempā. Lejā ripojot vēl ar palēcienu, jo kalns jau nav superlīdzens.  Tā trīs reizes mūs uzvilka augšā un palaida lejā (sistēma ļoti droša, visu lauku tas aparāts tiek kontrolēts un var apstādināt jebkurā brīdī), blakus man draudzene kliedza bez apstājas, es tikai smējos. Biju iepriekš domājusi, ka vēl parunāt varēsim, kamēr riposim, kā tad, bet tas bija Super! Nolēmām, ja vēl kādreiz aizbrauksim uz Ventspili riposim vēl… 

     Nu tas īsumā, ja to par īsu var maz nosaukt arī viss piedzīvojums Ventspilī. Protams mēs vēl visu ko darījām un redzējām. Pilsētu mazliet izpratu, lai gan centru tā arī neatraduJ, bet tas mani neapbēdina, jo ceru, ka pienāks diena un atradīšu arī to…


Bildes no personīgā arhīva