Aizputes ielās...

Jau iepriekšējā vakarā izkāpjot no vilciena, manā galvā iestrēga viens teikums: "Ciests nevaru aukstumu" ....

No rīta atveru acis vēl pirms modinājāt un gaišums aiz loga liek domāt: "Ārā nelīst. Lūdzu Dievs, lai šodien spīd saule! Varbūt varēšu svārkus vilkt....", un atkal aizmiegu.
Pa īstam gatava esmu celties minūti pirms modinātāja, izslēdzu to laicīgi,  lai nedzied. Nostājos pie kofera un saprotu, pat tad, ja nelīs, līdzi man tikai vasaras drēbes. It kā jau mani brīdināja, ka auksts un es paņēmu pāris apģērba gabalus ar garām rokām, bet negaidīju ziemu. Ja vēl vakar jutos kā lielākā "Svārku biedrības" nodevēja, tad šodien, no sirds mīlu savas bikses. Mjā, cerīgi uzvelku topu jūrnieku rakstā bet cerība izkūp, tiklīdz izeju sētā... Tante velk no sava Ulmaņlaika skapja ārā lielos maisus ar džemperiem. Pāris piemēru, vismaz nesalšu.

Stāvot tramvaja pieturā vējš pūš tik neganti, ka neviļus aizdomājos par savu jauko, sarkano ziemas mēteli, tas gan būtu labs....Kāds ārprāts! Jūnija vidū ilgoties pēc ziemas mēteļa. "Ciest nevaru aukstumu!"

Liepājas autoosta

Veiksmīgi tieku pie autobusa biļetes, mazliet uzspīd saule un viss sāk likties cerīgāk. Mākoņi debesīs burtiski skrien...skaisti.

Autobusā tantiņa skaļi pīkstina telefonu,  pa radio skan supertizlas Jāņu dziesmas (Ja dziesmā pieprasa alu, sieru un meiteni piegulētāju, un, to var salikt vienā rindā un vērtību skalā, mana attieksme jau ir skaidra. Vēl vairāk... saprotu, ka pat manu paziņu lokā ir cilvēki, kuri klausās šo dziesmu un viņus tas nerausta, pat vēl ļaunāk, tie dziedās līdzi, jo tas tak tik lipīgs, skanīgs meldiņš.) tā brauciens ir sācies.

Pils pilskalnā

Izkāpjot no autobusa sāku pētīt karti, kāda jauna meitene pamana,  jautā, vai vajag palīdzību. Pastāsta, kā var nokļūt pilsētas centā, pilsdrupas parāda un saka, te jau nav ko redzēt, ja vajag, vietējiem palīdzību var  prasīt, visi laipni, palīdzēšot. Tā atvadāmies un es kāpju kalnā.

Aizputes Luterāņu baznīca

Drupas tādas kā gaidīju, man jau meitene atvainojās, ka zāle nav nopļauta, bet tik un tā skaisti, tā dabīgi. Dzirdu, vecajā tornī, balodi dūdojam, paveras skats uz pilsētu no augšas, vienīgi daudz koku priekšā, viss zaļš. Kā izrādās, vēl ne tik senā pagātnē šajā pilī cilvēki esot dzīvojuši, tādēļ, domāju, kāpēc jumta ir un logu rāmji. Kad pils vairakkārt degusi vairs nav atjaunota.

Ideju mājas loga zīmīte "Savējiem"

Tālāk dodos pāri "Žīdu tiltam", tā to vietējā

meitene nosauca. Nonāku uz vienas no galvenajām Aizputes ielām. Pa labi ēka ar tekstiem logu rūtīs, liek domāt, ka tas ir bijis cietums, (kā vēlāk noskaidroju, tur ir bijusi policija un, iespējams, tiesu nams) blakus ebreju sinagoga. Tur pat netālu atrodu i punktu un tieku pie kartes. Mani jau Liepājā brīdināja, ka visdrīzāk i būs ciet, bet man veicās, darba laiks līdz 15:00.

Pilsētas ielas mazas un sakoptas, katra otrā koka māja uzprasās uz foto. Jo vairāk staigāju, redzu, visur kontrasti, jaunapmesta glīti nokrāsota māja un blakus tik vecs nams, ka liekas, tūlīt bruks. 

Beidzot parāds arī pirmie cilvēki vēl pirmā h biju viena un svešā pilsētā tā neomulīgi, tagad jau dzīvība rosās. 

Stāvu uz ielas, mazliet aizdomājos skatos,

mašīnas stājas un tad...ak, es pie pārejas stāvu. "Paldies" Turpmāk kā apstājos nopētu, vai gadījumā pie pārejas nestāvu, negribas galvu šoferiem jaukt :)

Mākslas skolu pērtiķi apsēduši :D

Vietējā frizētavā durvis vaļā, rinda un pa logiem ielūkojoties redzu - darba daudz.

Beķerejai piemīlīgs namiņš, paiet garām nevar. Iekša mājīgi un silti. Pēc ēdienkartēm gan nojaušu ka smalkmaizīšu vietā picu klāsts liels ;)

Nonāku pie slavenā Aizputes tirdzniecības centra, slavens manā prātā, jo kartē pirmais, kas acīs lec. Ceru Topā atrast cimdus, bet atrodu tikai kaitīgi garšīgos cepumiņus ar šokolādes lāsītēm. Otrā stāvā par laimi ļoti atsaucīga pārdevēja, kura ir gatava noliktavā pameklēt, vai vēl kāds parasto cimdu pāris palieci. Un, paldies Dievam un pārdevējai, par saprātīgu cenu tieku pie cimdiem un ne tādiem šādiem  bet touch screan, tagad arī ielas vidū varēšu turpināt savas piezīmes veikt rokas nesaldējot.

Pārsteidza tas, ka pilsētā ir gan mākslas,

gan, gan mūzikas skola. Tik mazai pilsētai tas ir retums.

Aizputē baznīcu daudz...

Paeju garām lielai sarkano ķieģeļu ēkai un domāju, kas gan te ir bijis, izrādās maiznīca. Žēl, ka tik labas ēkas iet postā. Tur pat blakus graustiņš, kurā, izrādās, agrāk ir bijušas darbnīcas un šodien kāds mēbeļu restaurators jau atkal mājai dod otro iespēju.

Man arī ir sapnis, ka varētu iegādāties nelielu ēku un atvērt savu darbnīcu, jā, bet pagaidām tikai sapnis...

Veikala "Šarms" skatlogs ir ārkārtīgi šarmants :D

Tur pat blakus vēl kāda māja, kas ļoti grib jaunu dzīvību - ūdens dzirnavas. Jau tagad varu redzēt, ja ne dzirnavas, tad nelielu viesu namiņu, vai tāda veida atpūtas vietu, tik gleznainā vietā.

Jo vairāk uzzinu par pilsētu, jo vairāk saprotu, ja būtu uzņēmīgi cilvēki, kuri nebaidās riskēt, iespējas ir daudz, kur darboties. Kaut vai, izrādās, Aizputē ir bijis kino. Man pat prātā neienāktu, ka tik mazā pilsētā kino varētu būt. Nav ne jausmas kā ir ar tiem kino monopoliem, bet, noteikti, ja gribētu, varēt to atkal atjaunot, skatītāji vienmēr atrastos...
Ak, nu jau esmu aizsapņojusies, bet tagad  nekalšu biznesa plānus, turpināsim, palikām pie ūdens dzirnavām...

Pie bijušajām ūdens dzirnavām var dzirdēt ūdens čaloņu, mazas kāpnītes, bet lejā nokāpt nevar. Uzkāpjot augšā paveras skaists skats uz baznīcu pretējā kalnā. Pasēžu uz soliņa un vienkārši baudu skatu....

Mazā darbnīciņa, kāpnes pie ūdens dzirnavām..

Izpētot karti saprotu, ka jāiet atpakaļ, ieraugu tālumā stadionu, kuru man ieteica apskatīt, eju arī nav jau kur steigties. Galā ieraugu dabas taku ar koka tiltiņiem. Nav ne jausmas, kur tas mani izvedīs, bet eju. Skaisti. Iznāku sētā, it kā kāda mājās būtu ielauzusies, bet te aiz stūra esmu tieši tur, kur gribēju nonākt. Necerēti jauki :)

Ap šo laiku saprotu, ka telefons ilgi vairs nedzīvos, fočēšana un rakstīšana apēd bateriju ātrāk kā gribētos. Sazinos ar savu vietējo "gidu", sarunājam vietu un laiku, un varu turpināt savu pastaigu. 

Apmeklēju mākslinieka Ģirta Brumsona mākslas parku, tīri jauks, vannu negaidīju ieraudzīt, tā pat kā citplanētiešu aizliegumu. Tā kā laiks man vēl daudz, pastaigājos pa mazākām, grantētām ieliņām. Nonāku atkal pie autoostas un, jau otro reizi, esmu centrā. Kopumā, esmu apgājusi apkārt pilsētai.

Interesanti, cik citplanētieši ir vēlējušies apmeklēt šo mākslas parku?

Pēc h satieku draugu, kurš Aizputē uzaudzis un visu mūžu nodzīvojis. Braucot cauri pilsētai uzzinu ēku vēsturi, par kurām man pašai jau iepriekš bija interese. Pilnīgi cits skats paveras un pilsēta atdzīvojas ar bērnības un jaunības atmiņām, ar to, kas aiz mājām slēpjas šodien, cilvēku dzīves, sapņi, uzņēmība.

Īstenībā, vēl nekad nebiju satikusi cilvēku, kurš tik daudz ko var pastāstīt par savu pilsētu, kuram tā rūp, un nav vienaldzīgs nekas, pat tas, kādā krāsā mājām jumtus uzliek. Nekad neesmu izjutusi tādu mīlestību pret vietu, kur dzīvoju, bet gribētu...man liekas, ir patīkami un vērtīgi būt daļai no savas pilsētas, dot kaut ko, nebūt tikai patērētājam.

Pēc tam mani aizved uz Kazdangu. Skaista vieta, muiža, parks, bijušās tehnikuma ēkas, ražotne "Elpa", skola un bērnudārzs, mazs miests, bet cilvēki dzīvo un rūpējas.

Pēc Kazdangas apskates atpūšamies pie Lažas ūdens krātuves, vai, kā vietējie sauc, peldētavas. Tiešām sakopta vieta, būtu siltāka diena un piemērots apģērbs, no peldes nebūtu atteikusies :)

Kontrasti...

Tā kā līdz autobusam man vēl vairāk kā stunda,  nolemju izstaigāt vietas par kurām uzzināju braucot mašīnā. Viena no tādām, bijusī ievārījuma ražotne. Jauka, neliela mājiņa upītes krastā. Cik sapratu, pirms vairākiem gadiem ēku kāds privātais sācis atjaunot ar domu vērt vaļā viesu namu, bet nu nekā, viss palicis pusratā. Godīgi sakot, skumji. 

Ja nedomāju par darbnīcu, tad otrs sapnis, ko loloju ir neliels vienu nams. Rīgā jau vairākas ēkas esmu noskatījusi, kuras liekas piemērotas un te tik skaista vieta un visu nolaist pa burbuli...neraža. Būs jāsāk pirkt loterijas biļetes un jācer uz lielo laimestu, lai vienu dienu varu iegādāties viesu namu, vai darbnīcu, bet vislabāk abus un blakus :D

Sinagoga - tagadējais kultūras nams

Izstaigājusies un nogurusi gaidu savu autobusu ar cerību, ka tas atnāks, galu galā no Rīgas brauc, nav vietējais maršruts uz ko varētu arī necerēt. Parēķinot, kopā esmu vairāk kā 9h pavadījusi Aizputē. 

Netālu no pieturas namā „Serde” dzīvais koncerts grupai 7dēli, vai kaut kas tamlīdzīgs, troksni gana liels. Tā, pa jokam, brīdināja mani par vakara BMW, un, stāvot saskaitīju 7ņi BMW, nemaz tik maz. Gaidot priecājos par saviem cimdiem, skatos kā vējš dzenā mākoņus...

Pienāk autobuss, aiz loga burvīgs saulriets, bet bildes nav, telefons neizdzīvo...

Tā arī paiet vēl viena diena, vēl viena pilsēta aiz muguras, vēl vienas atmiņas...

P.S. Meklējot internetā info, uzgāju interesantu mājas lapu,  Aizputes vēsturiskie foto, šo to atpazīt var http://zudusilatvija.lv/objects/subject/200/?page=2