Pirmais trimestris - jaunas terminoloģijas pasaulē

Nu jau laiks vairs netiek skaitīt pa dienām kā pašā sākumā, kad neko nesapratu un likās - Kas notiek?!?

Kad bija skaidrs, ka grūtniecība ir apstiprinājos, sapratu, ka man nav ne mazākās nojausmas par to kas tālāk darāms. Sāku meklēt google par nākamajiem soļiem, bet īsti neatradu tādu vienu skaidru plānu pa punktiem ko un kad darīt. Gatavojoties kāzām, plānu un grafiku pārpilnībā noslīgt varēja, bet šoreiz nekā.

Ļoti daudz info var atrast  māmiņu kluba mājas lapā. Tā pirmās nedēļās tika izskatīta diezgan. Tikai vēlāk sapratu, ka ļoti jāfiltrē ko skatās, jo ne visam emocionāli biju gatava. Saskatījos videodzemdības, kas tiešām ir jaukas, bet sabijos ne pa jokam. Tā kā tagad gan divreiz padomaju pirms ko skatos vai lasu. Neviens cits jau manu prātu nesargās kā vien es.

 Vēl ļoti noderīgi informatīvie video ir  šeit - tos publicē  Nacionālais Veselības Dienests.

 Vēl atradu ļoti labu mājas lapu, kurā gana daudz informācijas vienkopus tieši par pirmo trimestri. Ko un kad darīt, kā skaitīt laiku u.c. info. 

Galu galā nonācu pie skaidrības, līdz 12 nedēļai jāiestājas uzskatē, lai ātrāk var tikt dekrētā. Ja uzskaitē iestājas vēlāk, tad divas nedēļas mazāks dekrēta atvaļinājums.

Ap sesto, septīto nedēļu sāku izbaudīt grūtnieču būšanas, nepārtrauktās sliktās dūšas formā. Zinot kā ir gājis mammai, vecmāmiņai un citām mammām, nedrīkstētu sūdzēties, jo līdz vemšanai netiku, bet tomēr… nevar saprast ko ēst, dzert un kurā alā lai ielien. Miegs nāca visu laiku. Labi, ka darba režīms atļauj pagulēt arī uzreiz pēc brokastīm un pusdienām.

Man jau draudzene teica, viņas vīrs smējies, ka viņa grūtniecībā kā mazs bērns tikai ēst un gulēt grib. 

Biju gandrīz tādā pašā stāvoklī, tikai ar to ēstgribu tā švaki. Visvairāk pārdzīvoju, ka viens no maniem mīļākajiem hobijiem – gatavošana, ir kļuvis par lielāko ienaidnieku un pirmo nedēļu vīram uz pelmeņiem un gatavajam pankūkām bija jādzīvo.

Visu šo laiku domāju, ka jāpiesēžas un kaut kas jāuzraksta, atmiņu dienasgrāmatu veidojot, bet tik slikti, ka mīļākā vieta ir gulta brīdī, kad esmu aizmigusi, jo tad nav slikti.

Arī ārsta atrašana ir vesels pasākums. Meklējot valsts apmaksātu ginekologu var apjukt. Var atrast sarakstu šādā lapā.

Protams, sākumā meklēju kaut ko tuvumā un arī māmiņu atsauksmes lasīju. Galā radās iespaids ka:

1. Pēdējo reizi sievietes ir dzemdējušas ne vēlāk kā 2015.g, tad ir pēdējie komentāri;

2. Viena mamma saka super ārsts, otra, ka savu mūžu kāju šai kabinetā nespers.

Nu ko lai iesāk? Un tad vēl visādi stāsti un apraksti par pieredzēm. Traks var palikt. Un nez kāpēc astotā nedēļā likās, ka laiks pieteikties tūlīt jau beigsies, tas jau nekas ka vēl 4 nedēļas…

Par laimi lūgšanai ir spēks un Dievs dod apkārt jaukus cilvēkus ar kuriem parunāt. Un, ja vien citu iespēju nav, mans ieteikums jaunām mammām būtu, meklējiet ārstu caur paziņam, ne internetu. Tik daudz ko paspēju izlasīt, gan labu, gan sliktu, bet kā jau zinām sliktais labāk nosēžas, labāk nebūtu lasījusi.

Galā, esmu uzskaitē Rīgā, dzemdību namā pie dakteres Agneses Stūrmanes – brīnišķīga daktere. Pirmo reizi ierados vienu dienu ātrāk, kalendāra īpatnību dēļ, bet tas neliedza laipnu uzņemšanu un iespēju iestāties uzskaitē.

Tad pienāca oktobra vidus, kad darba ietvaros bija jābrauc uz 5 dienu semināru Igaunijā. Viss par ko spēju domāt, kā izdzīvošu ceļu, jo jau brauciens no Ķeguma uz Rīgu (55min vilcienā) ir pārbaudījums, bet vēl tālāk…ak… Bet, es izdzīvoju. Un, par milzu pārsteigumu, veselas 3 dienas Igaunijā man nebija slikti it ne maz. Tā tik bija laime atkal sajusties kā cilvēkam. Diemžēl mājās braukšanas diena gan tika sagaidīta ar pilnu sliktās dūšas komplektu un vēlmi kāpt no mašīnas ārā kaut Igaunijas laukos.

Mājās jau atkal vecais dzīves ritms, kurā gulēšanas ieņem lielu lomu, tikai šoreiz vēl klāt nāk draudzība ar žilbinoši balto podu neizskaidrojamos un neparedzamos brīžos. Lielākais stress brīžos, kad saprotu, ka uz Rīgu jābrauc – somā jauni iedzīvotāji – maisiņš un mutes skalojamais līdzeklis, bet par laimi, vēl neizmantoti.

 Dažkārt man liekas, ka es neko nedaru, bet tad man vīrs atgādina, ka es "Audzēju bēbīti" Laikam jau kaut ko daru, pat tad, kad neko nedaru :) 

Turpinājums sekos --->

Foto no interneta resursiem