Jau kādu
laiku neesmu neko rakstījusi, bet man ir attaisnojums. Vasara ir bijusi ļoti
bagāta ar visu ko, ne vien nometnēm, kas jau katru gadu raibina manas
brīvdienas, bet šoreiz vēl mans pirmais kārtīgais ceļojums.
Gada
sākumā apņēmos, ja jau uz ārzemēm netieku, tad vismaz apceļošu Latviju. Plānu
jau sastādīju, kādas pilsētas šajā vasarā jāapmeklē, bet to īstenos izdevās
tikai 1/3. Tomēr pārējās 2/3 man ir nākušas ar uzviju.
Pirms
diviem mēnešiem man galvā ienāca doma: „Varētu aizbraukt uz Izraēlu. Dievs uzdāvini
man braucienu uz Izraēlu.” Godīgi sakot, ticu, ka Dievam nekas nav neiespējams,
bet zinu arī to, ka Viņš ne vienmēr piepilda katras mūsu iegribas, līdz ar to
ātri vien aizmirsu šo lūgumu. Man ārzemes vienmēr ir likušās tik pat nereālas
ka ceļojumus uz mēnesi.
Pirms 5 nedēļām
draudzītē, kuru apmeklēju, pāris – Inguss un Diāna, paziņoja, ka brauks uz Izraēlu,
un, ja ir kāds, kurš vēlas pievienoties, to var darīt. Šis paziņojums iedegās
kā lampiņa manā galvā. Ļoti gribēju braukt, bet likās tik tālu, tik nereāli.
Jau biju sākusi bīdīt lietas, lai viesistabā nomainītu mēbeles, bet te pēkšņi ir
iespēja cītīgi taupīto naudu ieguldīt kur citur. Kādu nedēļu sevī cīnījos ar
domām par to, vai vajag braukt, vai tomēr nē, bija vairāki cilvēki, kas iedrošināja,
bija, kas teica, nevajag braukt un sapratu, ka lēmums ir tikai mans, galu galā
nolēmu, ka nekur nav garantija, ka otro reizi dzīvē tāda iespēja pavērsies,
līdz ar to jāizmanto. Līdz galam nespēju noticēt šī fakta patiesumam līdz
iekāpu lidmašīnā un mana dzīve varēja sākt mainīties….
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru