Šodien ir pagājušas tieši divas nedēļas, kopš esmu atgriezusies Latvijā. Miesa ir šeit un pat cītīgi iet uz darbu un strādā katru dienu, bet par dvēseli gan to pašu pateikt nevaru.
Pagājušā sestdienā pie Ingusa un Diānas rīkojām Izraēlas vakaru. Bija
tik labs laiks kopā. Sanāca daudz draugu, radu, statījām par to kā mums
gāja, ko labu sadarījām, ēdām līdzatvestos saldumus, pašgatvotu humusu
un pašizceptas pitas. Es tiku pie īsta Hidžaba (galvas apsega),
pārģērbos par musulmaņu sievieti - Pārstāvēju Palestīnas pusi:D
Katru dienu rakstot atmiņas un liekot bildes atkal un atkal atgriežos, nu jau manā sapņu zemē. Un ne tādēļ, ka tā ir Svētā zeme, bet gan tādēļ, ka tā ir kļuvusi par manas ceramās nākotnes zemi.
Liekas, ka ar vienu reizi un nieka 12 dienām šo zemi iepazīt un izprast līdz galam tā arī nav izdevies un iespējams tieši tādēļ ir dziļa pārliecība, ka atgriezīšos. Vēl tik daudz vietas ko redzē, cilvēku ar kuriem runāt, darbu, ko darīt. Ļoti gribētos tā pa īstam, ar Bībeli rokās, izstaigāt Jēzus takas, Pāvila ceļus, nonākt tuksnesī pa kuru Izraēla tauta 40 gadus gāja, ielīst vēl kādā alā un ēst vīģes no koka.
Gribu piedzīvot kas un kāds ir īsts sabats, kad neviens nestrādā un pilsēta ir klusa, kad cilvēki svin un lūdz pulcējoties pie Raudu mūra. Vēlreiz aizbraukt uz Nāves jūru un šoreiz būt gudrākai, sāli sapakot pa mazumiņam :D
Tik daudz vēl un vēl, ka pat aprakstīt nevar...
Liekas, ka ar vienu reizi un nieka 12 dienām šo zemi iepazīt un izprast līdz galam tā arī nav izdevies un iespējams tieši tādēļ ir dziļa pārliecība, ka atgriezīšos. Vēl tik daudz vietas ko redzē, cilvēku ar kuriem runāt, darbu, ko darīt. Ļoti gribētos tā pa īstam, ar Bībeli rokās, izstaigāt Jēzus takas, Pāvila ceļus, nonākt tuksnesī pa kuru Izraēla tauta 40 gadus gāja, ielīst vēl kādā alā un ēst vīģes no koka.
Gribu piedzīvot kas un kāds ir īsts sabats, kad neviens nestrādā un pilsēta ir klusa, kad cilvēki svin un lūdz pulcējoties pie Raudu mūra. Vēlreiz aizbraukt uz Nāves jūru un šoreiz būt gudrākai, sāli sapakot pa mazumiņam :D
Tik daudz vēl un vēl, ka pat aprakstīt nevar...
Tik ļoti gribas atgriezties, zinot, ka tur ir ko darīt. Nevaru jau sūdzēties, ka šeit nīkstu aiz bezdarbības, tieši otrādi, esmu ieslīgusi darbos līdz ausīm un tomēr, gaidu, kad šis mācību gads beigsies, mans brīvtikšanas gads un varēšu doties kur sirds sauc un acis rāda.
Un vēl tikai viens vēlējums pirms atvadām...
Shalom! (Miers) ebreju val.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru