Palestīna 9. Diena

9. Diena

Rīts, sāp kakls, iesnas un klepus. Tā jau saka, ka jābrauc uz siltajām zemēm un jāslimo...pat nevaru saprast, kas vainīgs, vējš, karstums, ūdens, bet, eh Jauna diena ir klāt, no gultas izrāpjos tik pēc 10mitiem, paēdam kopīgas brokastis, saprotam, ka daļa mājinieku nemaz nav atgriezušies. Par laimi ir internets un mēs noskaidrojam, kur palikuši mūsu ļaudis.

Šodien mums ir iespēja aizbraukt uz koktēlnieka darbnīcu, kur mums pastāsta un parāda visu

procesu no koku žāvēšanas, līdz formu izzāģēšanas.

             Mūsu acu priekšā meistars izzāģē, noslīpē, nopulē un ieeļļo mazu kamieļa figūriņu. Ļoti talantīgs vīrs, jau trešajā paaudzē ģimene darbojas ar koku. Viņa vectēvs, tēvs, viņš pats, brālis un dēls. Pēc tam mums parāda veikaliņu, kur jau kādu laiku ļoti maz pircēju, jo tūrisms uz Betlēmi vairs nav tik populārs kā agrāk, cilvēki baidās no uzbrukumiem, lai gan mēs vēl neko bīstamu neesam redzējuši un piedzīvojuši. 

Beidzot, pēc visas vasaras meklējumiem atrodu svēto ģimeni mūsu Godly Play klasei un vēl pasūtu vajadzīgās papildus figūras. Cena izcila un darinājums skaists. Man jau no rīta teica, ka iespējams, tieši šeit atradīšu to, kas man vajadzīgs, bet biju neticīgais Toms. Sapērkam dažādus suvenīrus un tad dodamies uz Betlēmes tirgu. Pats meistars mūs laipni aizved līdz galvenajam laukumam, no kura arī ieslīgstam tirgus burzmā.

Tā kā šī ir pēdējā diena Betlēmē, sapērkamies visādus suvenīrus magnētiņus, eļļas, mēs ar Lenviju tiekam pie smukām mugursomām. Nopērkam tēju, Latvijā tā esot salvija, bet skaidri nezinu, dzērām ļoti garšīgu tēju Hause of Hope, melnā tēja ar šo augu. 

Tirgošanās šajā zeme ir vesels pasākums. Ir tādi tirgotāji, kuri ir uzlikuši konkrētu cenu un viss, bet tas ir reti. Lielākoties šeit veikalos cenas nav norādītas, cik sapratu, skatās uz sejām, ja esi ārzemnieks viena cena, ja savējais cita. Tieši tādēļ pirmās dienas nemaz uz veikalu negāju, apziņa ka tev 5x lielāku cenu nosauks nav neko iedvesmojoša, it īpaši, ja nav ne jausmas kāda tad ir oriģinālā cena. Šodien ar interesanti - vienā no suvenīru veikaliņiem vairākas svētās ģimenes. Pētu izmērus, noskaidroju cik maksā. Sākuma cena 140$, grozos, skatos visu ko citu, nu labi man došot par 120$, vēl pēc minūtēm divām 100$. Kad pasaku, ka tikai interesējos, bet, bet neplānoju pirkt, jo man pašai jau ir un pat parādu, tad atdošot man ģimeni ar lielākajām figuriņām par 80$. Veikaliņā vēl uzturos, jo manējie te kaut ko pēta, galā, kad eju ārā cena jau 60$. Savā ziņā smieklīgi un skumji reizē. Būtu kam to ģimeni dot, varbūt arī nopirktu, bet tai pat laikā zinu, ka somā jau tā būs nez kā jāiestumj jau esoša ģimene.

Kad beidzot nonākam mājās, Kaspars mūs sagaida pie sliegšņa un ir pagatavojis pusdienas. Garšīgi, smieklīgas žirafes ar vistas gaļas pildījumu un cepti  kartupeļi. Kamēr pusdienojam pārsmejamies (esmu līdz asarām) par mēles mežģiem uz ātrumu, kurus var apgūt augstākā izglītības mācību iestādēs, piem., Kas to koku apkapāja"; "Pupa pa kapeikai", "Šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis", Mich arī mums šo to pamācīja meksikāņu valodā. "Pupa pa kapeikai" Mich ausī izklausoties kā vistu kladzināšana - Pāppaaa pakpak! Galā vēl tas viss tika nofilmēts :D

Paēduši ejam un Preay room, kur paredzēts pielūgsmes vakars. Teiksma pirms nedēļas te visu

sakopusi tā, ka grīda tiešām spīd, paklāji tīri un nekur nav puteklīša. Sanākam kāds bariņš, vietējie, mēs paši  Ievas un Bulesa ģimene. Brīnišķīgs vakars pavadīts lūgšanās un slavēšanā.

       

Diāna pievienoja savu gleznu šajā telpā. Tieši pirms šī pasākuma tik slikti jutos, ka domāju, nevaru aiziet, bet saņēmos un lūdzot gāju.

Šajā vakarā, kamēr vēl visi nav ieradušies,

tieku pie personīgās foto stunda par 7ņiem gaismu veidiem, un tik daudz tuvplāniem, kā nekad mūžā :D

Pēc lūgšanu vakara nolemjam aiziet pie Maikla atvadīties. Diāna sagatavojusi kartiņu ar Latvijas ezeru skatu un Rīgas šokolādi. Tā pēdējo vakaru pavadām Betlēmē Dolar$ kafejnīcā kopā ar labu draugu, aizlūdzot, runājot un kopā ēdot. Viņš vienmēr par mums parūpējas pāri mēram tā, ka nekas netrūkst un vēl pāri paliek. Viņš man pat zāles iedod, lai paliktu labāk. Mīļi. 

Pārnākot mājās gulēt uzreiz neejam, lai gan esam noguruši un ir vēls. Vēl jāsakrāmē soma, jāparunā un tikai tad gulēt. Pietrūkst jau tagad šī zeme.

It kā braucu uz Izraēlu, bet esmu bijusi arī Palestīnā. Divas tik dažādas zemes, kultūras, dzīvesveidi, dažādi cilvēki un stāsti. Esmu iemīlējusi šo zemi - Palestīnu, Izraēlu, ceru nākamgad atgriezties un kalpot Hause of Hope. Bet tagad jāatpūšas, jo rīt mūs gaida Nāves jūra....

Turpinājums....