Izraēla - Jeruzaleme 8. Diena

8. Diena

Pirmdiena ir klāt ar miegu, kakla sāpēm un nepieciešamību celties gana agri, lai paspētu laicīgi iziet no mājas. Pirmdienas ir pirmdienas pat atvaļinājumā.... Kaut ko sapņoju, āda vēl aizvien sūrst no jaukās atpūtas pludmalē un, kad Lenvija klusiņām mani modina, nobīstos un nobiedēju viņu.

Pirmdienas rītā Betlēme ir klusa un mierīga  lielākā daļa veikalu ir ciet un svaigi ceptās pitas maizes par 1€ 8gab, dabūt nav iespējams. Cik saprotu, arābiem pirmdienas ir kā brīvdienas.

Brokastis diži ēst negribas, dzeru ūdeni, kakls sāp. Šodien paredzēts kalpot zupas virtuvē Jeruzalemē. Savācamies un ejam, Jānis vēl no rīta filmē intervijas, viņa diena paies pie datora montējot video. Kā vakarā noskaidroju, to varot salīdzināt ar cietumu, kaut gan cietumā varētu būt interesantāk, ja vien nav jāsēž vieninieka kamerā.

Šodien mūsu galvenais gids ir Mich, kas rāda ceļu pa dzīvajām, eiropeiskajām Jeruzalemes ielām, garām tramvaja sliedēm, kur brauc gandrīz tādi paši jaunie tramvaji kā uz Mežaparku tikai durvis uz abās pusēs, vedot mūs uz lielveikalu, kur ejot iekšā mums tiek pārbaudītas somas un ejam cauri metāla detektoram. Šajā lielveikalā nav tādas dzīvības kā pie mums Molā vai Origo, bet šeit draudzei ir telpas gan dievkalpojumiem, gan zupas virtuvei, gan lūgšanām atsevišķi "Prayer tower". Šeit arī pavadām turpmākās stundas, sagatavojot vidi cilvēkiem, kuri nāks ēst.

Klājam galdus, lokām salvetes, kārtojam ziedus vāzē, servējam ēdienus. Diemžēl šajā valstī nav atļauts publiski evanģelizēt un, kad atnāk cilvēki, mēs viņiem tikai pasniedzam ēdienu. Teiksma gan pamanās visā burzmā parunāt ar kādiem individuāli un tas ir brīnišķīgi.

Nekur Latvijā neesmu redzējusi tādu attieksmi pret cilvēkiem, kuri nāk no ielām, vai maznodrošinātām ģimenēm. Šeit vide tiek sagatavota kā restorānā. Sagaida laipni, pusdienās maize, salāti (vācu un svaigu dārzeņu), zupa (līdzīga augstai zupai), rīsi ar sutinātu zivi (ļoti garšīga), tēja, kafija, piens, sulas, saldais. Ja cilvēka nevar visu apēst, īpašā kastītē var paņemt līdz.

Cilvēku daudz, jāstrādā ātri, jānovāc netīrie trauki, jāizdala porcijas, darbs vairākās kārtās. Kad cilvēki aizgājuši, arī darbinieki tiek pabaroti. Tā ir liela svētība.

Pēc tam uzbraucam 14.stāvā uz lūgšanu torni. Tur notiekošās lūgšanas, izklausās ļoti specifiski par sievietēm Izraēlā. Kad tās beidzās te ieradusies maiņas komanda, mācītājs, misionārs no ASV un viņa sieva, kas spēlē klavieres. Šajā telpā esam mēs 5, viņi divi un vēl viena sieviete. Kad sākas 2. lūgšanu sesija, mums iedod lapas ar rakstu vietu konspektiem, slavēšanas dziesmām. Mācītājs sagatavojies tik labi, kā dažs labs uz svētdienas dievkalpojumu nav sagatavojies. Viņš iesaista mūs rakstu lasīšanā, kopīgās pārdomās, lūgšanās. Tēma ir par  Dieva svētumu un to, ka Viņš mūs dara svētus, tādēļ mums jābūt svētiem. Pēc kādas stundas dodamies, jo laika vairs nav daudz, lai gan neesam pusi izstudējuši no paredzētā materiāla.

Mich pavadībā apmeklējam "Grand Tomb", dārzu, kurā kā vietējie domā, ir ala ar Jēzus kapu. Uzkāpjam "Pieres vieta" t.i. Golgātā, no turienes paveras skats, labajā pusē autoosta un musulmaņu mošeja, kreisajā pusē klints. Ejot pa dārzu, ievērojam vairākas iekārtotas vietas, kur noturēt dievkalpojumus brīvā dabā. Beidzot nonākam pie alas un es jau atkal gaidu to skatu, kuru redzēju dokumentālajā filmā, bet nekā. Ala ar gropēm nevis paaugstinājumiem, vai izcirtumiem. Esot šajā vietā, jau atkal ir pienācis laiks musulmaņu lūgšanām, un tā, stāvot pie Jēzus kapa dzirdam lūgšanas no blakusesošās mošejas.

Tālāk mūsu ceļš ved uz izeju, kura ir sasniedzama izejot caur suvenīru veikalu. Protams, ka tā pat vien cauri neiziesi, un, lai gan neesmu tendēta uz iepirkšanos, iegādājos ļoti skaisti smaržojošu rožu svaidāmo eļļu un grāmatzīmi ar akvareļa gleznojumu. Pa vidu jaukajai pastaigai Mich pazaudēja telefonu un tad tas atradās, par laimi atradēji bija godīgi un atnesa to uz info punktu.

Atpakaļceļā ejam cauri arābu rajona, ļoti līdzinās Betlēmei, skaļš un ne pārāk tīrs, cauri Damaskas vārtiem, tieši tirgošanās burzmā. Beidzot atrodam tīri izdevīgu naudas maiņas punktu un varu izmainīt savus USD pret šekeļiem. Ja brauc uz Izraēlu, dolāri nav vajadzīgi, lai gan tūristiem tiek teikts, ka vajag, te visur visu tirgo šekeļos.

Nu es jūtos mazliet bagātāka un pirmo reizi pati iepērkos Izraēlā - māsīca pasūtīja kariju kā suvenīru un, kad ieraudzīju garšvielu kalnus, negāju garām, bet sapirkos visu ko. Vidēji 10€ kg un smaržas burvīgas. Visu varēja nogaršot, ļoti salds kanēlis, lai gan tam nebija klāt cukurs. Sapirkušies un laimīgi dodamies tālāk, apstājoties gandrīz pie katras 3šās bodītes. Viens jauks pārdevējs iedod nogaršot vietējo saldumu, izskatās kā frikadeļu izmēra pončiki, garšo arī tā, tikai supersaldi un ķipīgi kā ar sīrupu piesūcināti.

Staigājot pa mazajam ieliņā nonākam pie Dāvida kapa. Tāda kā bazilika, kura ieejot telpa ir sadalīta divās daļās, sievietēm un vīriešiem, telpas dziļumā divi kambarīši, kuros cilvēki iet lūgties pie sarkofāga, kurā it ka guldīts Dāvids. Šī ir viena no svētākajām vietām ebrejiem, tā pat kā Raudu mūris. Vīriešu pusē varam vērot kā tie sastājušies aplī dzied, sit plaukstas un kaut ko svin, vai, iespējams, Dievu slavē.

Pa ceļam vēl vērojam cilvēkus piebāztajos autobusos, viens ebreju puisis it nemaz neizskatās laimīgs. Pārsmejos, kad Mich cenšas izrunāt sievietes vārdu Gaļina, izklausās pēc Galina, galina īpaša vien spāņiem iespējamā izloksnē :D

Pēc garās pastaigas nolemjam, ka brauksim mājās, jo nogurums un izsalkums mūs jau ir apņēmis. Mani vēl slimība moka, bet es ceru dabūt kādu zāļu tēju. Plānots bija vēl viens vakara pasākums, bet saprotu, ka man vajadzīga tēja un atpūta.

Sagaidām autobusu, kas mums par lielu laimi vēl kursē, un braucam mājās. Brauciens no Jeruzalemes līdz Betlēmes "check point" aizņem 16min. Pa ceļam uz mājām nopērkam augļus, svaigi ceptas, vēl siltas pitas maizes un vietējā mini lielveikaliņā nopērkam pienu, cukuru, humusu un tēju. Atradu tēju, kuras sastāvā vairāk kā 50% ingvers, 50% citrons dažādos veidos, cena gan traģiska (20gab. paciņtēja 4euro).

Laimīgi pārnākuši mājās, beidzot tiekam pie vakariņām, pārspriežam redzēto un, vienkārši, priecājamies par dzīvi. Nu jau 3 dienas neesmu apmeklējusi interneta plašumus, nav bijis laika, tad grūti wifi noķert, šovakar jau atkal ķeru, nu tikai tik daudz lai whatsapp sarakstītos, bet bildes gan man neļauj augšupielādēt. Nu neko, paziņoju savējiem, ka dzīva, brālis jautā vai neesmu apprecējusies un, vai kaimiņu Sallaham nav jāsaka, ka cerības veltas. Smejos no sirds un mierinu, ka cerības vēl ir. Otrs smieklīgais jautājums no mammas: "Kā jūties?  Vai negribas uz mājām?  Mums līst lietus :)".... Mjā, nu kā lai zemē, kurā ir super silts un labi, ilgojas pēc lietus un rudens, it īpaši tādi kā es, kas mūždien baidās nosalt...

Jau atkal ir vēls, acis krīt ciet, jūtu, ka kakls sāp mazāk, bet liekas, ka iesnas tuvojas... tad jau rīt redzēs, tā pat pāri visam Dievs ir labs un esmu laimīga!

Turpinājums...