Palestīna 5. Diena

5. Diena

Piektā diena Izraēlā sākas ar celšanos :D No rīta atkal nav ūdens, traki!!! Palestīnā ūdens ir ierobežotā daudzumā. Cik sapratu no stāstītā, Izraēla ūdeni ņem no Palestīnas teritorijas un pārdod to Palestīnai ierobežotā daudzumā. Uz māju jumtiem ir lielas mucas  kurās ir ūdens. Arī elektrība tiek pirkta no Izraēlas un ir ļoti dārga. Labi, ka vietā, kur dzīvojam, mums ir divi sanmezgli un, ja vienā ūdens nav, tad ir otrā. Ātri jābūt gatavai, jo esmu izvēlējusies pagulēt tik ilgi, ka palikušas vien 10min līdz iziešanai.

Šodien mums paredzēta pikniks ar Ievu no Latvijas un viņas ģimeni, vīrs Palestīnietis un maza jauka meitiņa. Vēl viens vīrietis, kurš mūs ved ar mašīnu arī pievienojas pulciņam.

Sasēžamies mašīnas un sākam ceļu, kas ilgs apmēram 2min. līdz esam nonākuši pie kafejnīcas, kur mēs pērkam līdz ņemamās pusdienas. Švarma - liela pankūka ar gaļu un salātiem un mērcēm, gaļu uzliek padevējs, pārējo paši saliekam un tad to mums aiztin un iepako. Atkal mašīnās un ceļš var sākties un mēs dodamies ārpus pilsētas.

Pēc kāda laika mūsu skatam paveras kalni un ielejas, tuksnesis, ko vietējie sauc par "Jordan wilderness", jo "desert" ir smilšains, bet te viss ir akmeņains. Skats neaprakstām, karsts, kājas kurpēs deg, saule tik spoža, ka acis nevar noturēt vaļā, ja nav saulesbrilles. 

Apstājamies tādā kā skatu laukumiņā, visi fočējas, smejamies, ka visiem jaunas profila bildes facebok būs. Tālumā redzam nāves jūru, ielejā klosteri, kuru apmeklēsim.

Nonākot pie klostera Ieva mums pastāsta, ka tas šeit atrodas jau no 4.gadsimta, vēl pašā sākumā nebija ēku un mūki dzīvoja alās. Vēl šodien alas ir saglabātas un tajās mūki iet lūgties un gavēt vairākas dienas. Šis ir grieķu katoļu baznīcas mūku klosteris, šeit dzīvo tikai vīrieši un sievietēm, ja tās vēlējās apciemot klosteri, ir uzbūvēta atsevišķs tornis, kuru arī apmeklējam. Pašā klosterī drīkst ieiet tikai vīriešu un arī tad, ja garās bikses kājās. Tur ir apglabāts vietējais mūks, kurš nav satrūdējis un tā kapu var apskatīt, tādēļ šis mūks Saba ir iecelts svēto kārtā un par godu viņam ir nosaukts šis klosteris.

Netālu no klostera, mazliet uz leju tek upīte, no tāluma liekas tik svaiga, tā vien gribas noskalot tuksneša putekļus. Kā izrādās, nekādas plunčāšanās nebūs, tie ir notekūdeņi ar visiem sārmiem. Šajā zemē nav filtrēšanas un attīrīšanas sistēmas un tā visi ūdeņi tek šeit un daļa ietek nāves jūrā. Skumji, un nabaga mūki, nekāda prieka, ka tev noteka gar logu plūst.

Mūsu mašīnas šoferītis padalījās ar savu liecību kā viņš no musulmaņu ticības, "Al Qaeda" kustības kļuvis par kristieti, pats Jēzus atnāca pie viņa, dziedinājis no vēža ļoti smagā formā. Šobrīd viņš ir vienīgais kristietis savā ģimenē un to viņš nedrīkst teikt nevienam, pat ne savai sievai, jo tas draud ar nāvi. Arī viņa brāļi, ja nemaldos 7gab. iesaistīti bīstamās organizācijās un ir musulmaņi. Šeit ļoti parādās kā būt par gaismu pat nerunājot. Ticu, ka vienu dienu visa ģimene būs glābta, jo Kristus gaismu nevar noslēpt.

Pēc piknika braucam mājās un uzreiz pēc tam dodamies uz "Hause of Hope" namu cilvēkiem ar redzes un garīgiem traucējumiem. Šis ir kā centrs, bet šeit dzīvo bērni un daži pieaugušie vairākus mēnešus. Viņiem ir ģimenes, kuras tie apciemo, bet liela daļa to dara reti. Lielāka daļa šo bērnu nāk no musulmaņu ģimenēm, bet šis ir kristiešu centrs. Pats centra vadītājs šeit dzīvo jau 26 gadus, apciemo bērnu ģimenes un nes Kristus liecību ar saviem darbiem. Ikdienā bērni iet uz skolu, pēcpusdienā ir centriņā. Mēs kopā dziedam, daži runā angliski, runājam, pat dejojam. Man pielīp viens puisis kuram, kā izrādās, ir dzimšanas diena, stāsta par ģimeni, sauc bērnu vārdus, lūdz, lai aizlūdzu par viņu un ļoti grib likt kopā ar mani puzli. Bērni paēd pusdienas, mūs arī cienā, ļoti garšīga tēja, melnā, bet klāt vēl kāds augs, kas aug tuksnešainajās vietās un piedod līdzīgu ingvera garšai noskaņu, bet ne sīvumu.  Samirs, vīrietis, kurš vada šo centru, pastāsta par dzīvi šeit, izrāda telpas, stāsta, ka nepieciešami brīvprātīgie, finanšu piesaiste, jo šis centrs nav valsts apgādē, bet kristiešu sponsorēts.

Ļoti gribētu atgriezties, jutos šeit ļoti labi, un saprotu, ka šis ir mana atbrīvošanas gads, beigšu visas skolas un, ja Dievs ļaus varbūt atgriezīšos, lai kalpotu šajā namā. Pēc tam atkal visi ejam mājās. Un, jau atkal, pārģērbjamies un piecratā dodamies uz starptautisko koru festivālu. Ceļš ved tikai kalnā, kāpnes, slidīgs bruģis un, kad liekas, nu jau viss, atkal kāpnes un slidīgs bruģis. Galā esam aizelsušies, bet īstajā vietā. Kaspars ir mūsu staigājošā karte.

Festivālā uzstājas gan vietējie kori, gan kori no ārzemēm, piem., no Austrālijas, Londonas u.c. bērnu kori nodziedājuši savu daļu sēž skatītāju rindās un sirsnīgi dzied līdz pazīstamām dziesmām tā, ka dažreiz māksliniekus uz skatuves vairs nevar sadzirdēt. Bērni ir pārākumā un pasākums notiek bez pastiprinājumiem un mikrofoniem. 

Pēc koncerta lēnām ejam uz māju pusi, cauri naksnīgajam Betlēmes centram. Lenvijai iemetas kāja krampis un Jānis cenšas sarunāt kādu taksi, kas pa lēto varētu aizvest mājās, viņš ir neatlaidīgs, bet viss beidzās labi, jo krampis atkāpjas. Aizejam uz augļu veikalu un ejot garām kafejnīcai "Dolar" apciemojam Jāņa un Kaspara draugu Maiklu. Viņš ir kafejnīcas īpašnieks kristietis, kurš evanģelizē klientus, tieši tā Jānis iepazinās ar Maikl, pērkot sendviču  Maikl jautāja, vai Jānis pazīsto Jēzu.

 Mēs tiekam cienāti ar maizītēm un olīvām, dzērieniem. Maikl stāsta par savu dzīvi, bērnības dienām un nabadzību kādā dzīvojis, kā 14 gados braucis uz Etiopiju naudu ģimenei pelnīt, bet nekas nav izdevies. Stāsta kā Svētais Gara pieskāries lasot veco derību un atvēris gara acis, kā dzīvot starp musulmaņiem. Skumji stāsti par arābu likteni, dalot teritorijas arābi ir izdzīti no lieliem kvartāliem Jeruzalemes pusē, lai tur varētu dzīvot jūdi, kas atgriežas dzimtenē. Arābi dzīvo Palestīnas pusē, nabadzīgos bēgļu rajonos. Dažiem pat ir savu bijušo māju atslēgas, bet tiem nav atļaujas pamest Palestīnu. Ir tādu, kuri var tikt otrā pusē, dodas lūgt atļauju apskatīt savas mājas, kas tiem piederējušas vairākās paaudzēs. Sirds sāp to klausoties. Cilvēki šeit tiek pazemoti, lai gan tieši arābi, palestīnieši šeit dzīvo simtiem gadu, kamēr ir daudzi, kuri te atbraukuši tikai pēdējos gadus. Palestīniešu pase ir mazvērtīgākais dokuments pasaulē, jo oficiāli Palestīnas nav. Ja ir vēlme ceļot, tad to var tikai ar īpašām atļaujām, īpašās lidostās, un lielu uzraudzību. Cilvēki, savā ziņā ir ieslodzīti, tie netiek pie jūras, netiek prom no Palestīnas puses, kas nav liela. Mūsu draugs Maikls strādā ļooti daudz stundas dienā, jo cita nekā nav ko darīt izbrauc caur pilsētu, sākas tuksnesis, uz otru pusi, siena. Truli skatīties TV negrib, tad strādā un ir kopā ar cilvēkiem.

Tā mēs runājam līdz 24:00, varbūt pat ilgāk. Kopā lūdzam, musulmaņu jaunie puiši, kas šeit strādā, pēta mūs, bet tie jau noteikti zina, ka boss ir kristieti, pie sienas pat krusts karājas. Atvadāmies un ejam uz mājām.

Atnākot attopamies, ka pienu aizmirsām nopirkt un Kaspars, pusvienos naktī dodas pienu pirkt. Šī zeme ir interesanta, dzīvojam tādā kā mazpilsētā, visur cilvēki veikali, kafejnīcas vaļā ļoti ilgi. Latvijā vienos naktī neviens pēc piena vairs neietu, bet šeit arī 3jos to varētu dabūt.

Diena ir pagājusi, bagāta ar visu ko, jau atkal ievelkas rakstīšana un punkts tiek pielikts 02:30. Rīt agri jāceļas brauksim ekskursijā uz Haifa, tālu, skaistu, lielu pilsētu Vidusjūras krastā :)

Turpinājums...