Rozentālam pa pēdām...

Šī gada pirmā atvaļinājuma elpa Kurzemē. 

Lai gan iepriekšējā vakarā mājās ierados tikai 23:30, kamēr vēl mantas saliku, likās, ka nākamā rītā kājas nevarēšu pavilkt, bet kā par brīnumu, no rīta jutos mundra un gatava ceļam.

Kā jau parasti tas ir, jo tuvāk dzīvo, jo lielāka iespēja kavēt un, tā arī es, tieši 8:00 biju klāt,  nekavēju, bet pirmspēdējā uz autobusu  gan :) iekārtojos tā ērtāk ,pie loga, un ceļojums varēja sākties...

Strūklaka bijušajā tirgus laukumā

Pirmā pietura mūsu "Ceļotprieks" autobusam Dobelē. Tā kā Dobelē iepriekš nebiju bijusi, kamēr kolēģes izbaudīja rīta kafiju, man bija 30min pilsētas apskatei.
Pirmais, kas pa ceļam redzams - skaistā Dobeles luterāņu baznīca, blakus bijušais tirgus laukums. Interesanta strūklaka, kas

Katoļu baznīca jaunā elpā

atgādina autobusa pieturu ar lielu spaini, kurā tek ūdens un, kad tas pilns, gāž ārā ūdeni, diemžēl neizdevās redzēt šo skatu, tikai dzirdēt, ka tas noticis...
Pēc tam apmetu nelielu līkumu, noejot gar jaunuzceltu katoļu

baznīcu. Iekšā gan negāju, laika taupības dēļ, bet, iespējams, tā būtu bijusi vaļā. Izgāju cauri tirgum. Interesanti tas, ka redzēju vienu mazu furgoniņu ar kūpinātām zivīm, vienu galdu ar kūpinātu gaļu, vienu zemeņu tirgotāju, daudz drēbes un apavus, bet  visvairāk ziedu, garšaugu stādus, kas tirgus laukumu piepildīju ar brīnišķīgu aromātu buķeti. Šeit var redzēt kādas prioritātes katrā pilsētā :D Negribu būt snobiska, bet, laikam, jau mazpilsētu ļaudis daudz ko paši audzē, ja nekā cita tirgū atrast nevar...
Ieliņas mazas, mazas un mazliet lielākas ēkas, bruģētas brauktuves, daudz koku, mazā Bērzes upīte, tāds iespaids pastaigājoties pa pilsētu. Paspēju izmest tik vienu loku, bet vēlāk braucot cauri

Senā, skaistā luterāņu baznīca

pilsētai ar autobusu sapratu, ka mans iespaids ir bijis pareizs.

Maza atkāpe par tēmu: kolēģe stāstīja, ka jaunībā braukusi uz Dobeli pie šuvējas tērpus darināt. Un kādā dienā, 9.maijā, kad PSRS laikos lielie svētki, pilsētas delveri, bijušajā pilsētas laukumā, kur toreiz vēl milzu Ļeņins stāvējis, aplējuši pieminekli ar baldriāniem, nežēlojot tos tā, ka pat pa lielu gabalu varēja sajust. Tieši tajā

Tiešām miers...

dienā no Rīgas smalkie kungi braukuši, runas teikt un parādes skatīties, bet pašā rīta agrumā visi pilsētas kaķi ap Ļeņinu sapulcējušies tā, ka mudž. Žēl, ka tais laikos nebija fotokameras un mobilie ka šodien, noteikti labs skats!

Mājiņa kā Saldējums

Pēc nelielās pilsētas apskates braucam uz ceriņu dārzu. Pirmā brīdī gan vilšanās, un nevarētu teikt, ka negaidīti, jo viss ceriņi jau gandrīz noziedējis, tikai dažas pēdējās vēlās šķirnes vēl ziedos, lai gan arī jau brūni ziedi katrā cerā, bet pats dārzs skaists, iekopts, dažādi ceriņi, lieliem, milzu un pavisam sīkiem ziediņiem. Kamene ar aktīvi strādā vienā no smaržīgākajiem krūmiem dārzā.
Apskatām Pētera Upīša (ceriņu selekcionāra) māju, un tagadējo dārzkopības institūtu - skan smalki, bet tāda maza divstāvu mājiņa ir :), kurā skaistu gleznu izstāde (pēc vārdiem liekas, ka lietuviešu mākslinieki). Mēģinu uzķert wifi, lai padalītos ar pirmajām bildēm, bet nu pārāk lēns...
Pēc ceriņu dārza braucam uz Dobeles pils drupām. Mans

Ziņojumi..

priekšstats par drupām ir - pāris akmeņu krāvumi, bet šeit...tik skaitas drupas, ieejot pils laukumā pirmā doma - te varētu būt skaistas kāzas. Vienā no stūrīšiem pat saglabājušās kāpnes (tik šauras, ka pat pus pēdu nav kur nolikt un vel trijstūrītī, kā vīteņkapnes - jautri, garo svārku nēsātājam :D) un uztaisīts skatu tornītis. Brīnišķīga vieta tā vien gribējās tur palikt un atgriezties..

Bērzes upīte no pilskalna lūkojoties

 

Pilsdrupas no ārpuses

Skaistums neaprakstāms..

 

Skats no skatu tornīša

 

Čaklā kamene jau pusvītušajos ceriņos

Skatu tornītis

Bagātīgs zieds

Gleznas, kuras man iepatikās

Pūkainītis!

Estrādes soliņi

Saldus centrālais laukums (bijušais tirgus laukums)

Nākamā pietura Saldus.
Ekskursija pa Saldu sākas ar brīvdabas estrādes apmeklējumu, kuru tajā brīdī pušķo pēdējam 1. Saldus vidusskolas izlaidumam - skolu apvienošana. Pa ceļam vēl pīļu māti ar pīlēniem redzam saulītē spalvas bužinām, bet nevar jau klāt iet, ka neaizbaida.

Pēc tam dodamies pusdienās, gide izved mūs cauri tirgus laukumam, parāda kur vietējo medu var nopirkt, kolēģi tik paspēj

Muzejā

papukstēt, parāda un ved tālāk, tā, ka pat laika nopirkt nav... Jaunajā "Terase" restorānā pirmo reizi baudu spinātu auksto zupu un ceptus sīpolus ar kanēli cukurā. Šoreiz gan nekomentēšu savas domas par šo ēstuvi, bet nu, laikam, izklausās smalkāk kā ir - toties šķīvji ļoti skaisti :)
Paēduši ejam uz Jaņa Rozentāla muzeju - sapņu torni, tā viņš pats to dēvēja, lai gan tur nodzīvoja tikai gadu, skaists, moderns muzejs, interesanta īsfilma par Rozentāla dzīvi gan Latvijā, gan ārzemēs. 

Skaistas flīzes ar skicēm

Pa ceļam gide izstāstīja tā laika mārketingu: Kad Rozentāls uzgleznojis savu pirmo kailās Ievas gleznu un draugs to ielicis sava veikala skatlogā, visa pilsētiņa bijusi šokā. Kā lai pārdod gleznu? Veikala īpašnieks noskatījis tirgus laukumā kādu sievieti, līdzīgu kā "Ievu" un palaidis baumas, ka tā ir viņa, tai gleznā. Nākamā rītā vīrs ar naudu klāt (kas to lai zin, kur sagrabināji) un gleznu nopircis. Tā lūk jāstrādā :D

Medus piliens

 Pēc muzeja apmeklējuma izstaigājam skaisto Cieceres dabas taku, kura upītes malās aug sudraba vītoli, iekoptas puķu dobes, izbūvēti bērnu laukumi. Pilsēta ir ļoti sakopta, tīra un saule silda, tikai cilvēku nav un ielas tukšas. Priecājamies par mazpilsētas mieru un idilli.

Cieceres dabas taka

 

 

Jau atkal autobusā un nākamā pieturas vieta "Bebri" - māja kurā piedzima un savu bērnību pavadīja Rozentāls. Mūs sagaida mājas pieskatītāja un, dzerot piparmētru tēju, akas ūdeni ar citroniem un ēdot Saldū ceptu kūku, dzirdam stāstus par Rozentāļa bērnību, skolas gaitām, kā viņš "Putras" māju saimniekam karieti apzīmējis, kā Rīgā darbā gājis, kā studiju gados savā brīvlaikā, vai arī, kā tais laikos sacīja - "Suņu dienās", Rozentāls portretus gleznoja, lai vismaz kaut kādu naudiņu iztikai nopelnītu...

Vakars mierpilns, patīkami, bet saprotu, ka savu ikdienu tādā nekurienes vidū nespēju iedomāties, lai cik skaisti arī būtu...

Un tā šajā gadā esam izgājuši Rozentāla dzīves taku apmeklējot māju Alberta ielā un Saldu un "Bebru" mājas, vēl tik atliek apmeklēt Rozentāla izstādi mākslas muzejā un mans Rozentāla gads būs piepildīts un pabeigts.

Vēl pirms pašām atvadām no Kurzemes mums parāda pārsteigumu.

M. Tabaka "Pārsteigums"

Maza metāla lokomotīvīte, kura tika nofotografēta un parādīta māksliniecei Maijai Tabakai. Tā, to uzgleznojusi ne reizi dzīvē neredzējusi un vienīgais, kas nav fotogrāfijā, ir "Pārsteigums", kas brīnās savām lielām acīm :)