Izraēla 1. Diena

 

1.Diena 

Visa ceļojuma "jautrība" sākās brīdī, kad sapratu, ka esmu izprintējusi tikai rēķinu, un biļeti esmu Gandrīz atsūtījusi sev uz e-pastu, bet galā neatsūtīju. Ierodoties lidostā nostājāmies garā rindā, tad uzzinājām, ka ir iespēja biļeti izprintēt. Aizskrienot uz" Welcome to Riga" kantori noskaidrojām, ka wizairs vairs neļauj printēt biļetes. Skrējām uz nākamo rindu, kur par biļetes iegādi samaksāju 35€, godīgi sakot, raudāt gribējās, zinot, ka varēju to izdarīt par 0.03centiem bet mana neuzmanība maksāja savu. Šajā rindā man biļeti gan neiedeva, tikai čeku, nākamā rinda un biļete rokā. Viens stress galā, tagad kontrole.

Izgāju diezgan veiksmīgi, vienīgais zaudējums - dezodorants no atļautajām 100ml 50ml pa virsu. Laikam jau man neizdotos ieskaidrot, ka ir jau patērēts un 100ml nepārsniedz :D Nu neko, tālāk, ļoti ašā solī uz nākamo kontrolpunktu. Mazliet liels uztraukums par to, vai somas izmērs atbildīs prasībā, vienu brīdi jau likās, ka atkal būs jāraud no stresa, bet, paldies Dievam, tiku arī nākamai pārbaudei cauri, kur no jauna skenēja somas un dažu labu vēl izčamdīja. Un tad... ļaunā kaste - mērītāja, bet tā kā pēdējās minūtes un lidmašīnai jāpaceļas, līdz ar to nebija kastē jāliek un mūs veiksmīgi palaida.

Jau no paša sākuma centos sev ieskaidrot, ka lidmašīnā būs tā pat kā autobusā, bail nebija. Kad iekāpām, sapratu, viss ir daudz zemāks kā autobusā un šaurāks arī. Atšķirībā no autobusa lodziņi mazāki un paskatoties uz salona priekšu, nevar redzēt ceļu.  

Necerēti tiku pie loga, paceļoties skats brīnišķīgs. Man patīk lidot! Pilsētas mikrorajoni no augšas izskatās kā mazas spēļu pilsētiņas. Lauki tik precīzi un skaldņaini. Kad paceļamies virs mākoņiem nespēju beigt smaidīt. Īpaši patīk brīdis, kad lidmašīna griežas un sasveras uz vienu pusi, skats skaists. Visu laiku gaidu jūru, līdz vēlāk attopos, ka lidojam uz Eiropas pusi ne uz Skandināviju :) Nonākot virs dažādu valstu teritorijām zemes reljefs mainās, kalni un upes, kas vijas un vizuļo, pilsētas, kas izskatās kā spīdumiņu čupiņas, iekopti lauki, ļoti taisnstūrveidīgi. Lidojam pāri divām jūrām, skaists skats paveras uz liedagiem, ostām un piejūras pilsētām. Turcijas teritorijā kalni un smilšainas ielejas, lielākās pilsētas, protams, Vidusjūras krastā.

Lidojums kopumā aizņēma 4h, mazliet parakstīju, pagulēju, bet lielāko laika daļu priecājos par skatu aiz loga, domājot, ka ļoti gribētos to izbaudīt atkal un atkal...

Lidojuma laikā varēja novērot interesantu skatu - jūds ar garu bārdu apstaigāja vairākus pasažierus un piedāvāja veikt kādu, vien viņiem zināmu rituālu, sienot metāla kastīti pie pieres (vēlāk painteresējos - Svilins ir īpaša kastīte, kurā ielikta zīmīte ar Dieva vārdu, un to piestiprina pie pieres, nododoties lūgšanām pie Raudu mūra. Te gan nav Raudu mūris, bet nu labi). Tie ne tikai seja kastīti uz pieres, bet vel garu ādas siksniņu ap roku.

Veiksmīgi nolaidušies un tikuši ārā no lidmašīnas, sekojot ļaudīm un maz saprotamām ceļa norādēm, nonākam pasu pārbaudes punktā, kurā jautā ierašanās mērķi un to, vai kādu pazīstu šajā zemē, melot nemāku, atbildu ka pazīstu, uzreiz nākamais jautājums - vārds uzvārds, kā pazīstu...upss..Pēc kāda laika tomēr tieku pie caurlaides ar savu bildi un esmu ārā no lidostas.

Nākamais izaicinājums, atrast vilciena staciju. Par laimi, cilvēki laipni, paskaidro kur to meklēt. Atrodam biļešu aparātu, nopērkam biļetes un dodamies uz lidostas staciju pazemē. Kā izrādās, varēja biļetes arī kasē nopirkt, bet mēs tak paši mākam :) Pieturā mums laipni pastāsta kā ērtāk nonākt mums interesējošā galamērķī. Pienāk divstāvīgs vilciens. Pirmā stāva logi līdz ar peronu, otrā stāva logi apmēram tādā pašā augstumā kā mums Rīgā. Nobraucam vienu pieturu un kāpjam ārā. Pieturā cilvēku daudz un pamanām jau pirmos karavīrus ar ieročiem. Nevar saprast vai tie kaut kur dosies, vai paliks, jo daļai somas blakus. Gaiss sutīgs, viegla vēja pūsma mūs lutina. Visapkārt palmas, lielas un mazas, kaktusu krūmi, braucam garām šosejai un industriālam rajonam.

Nonākot gala stacijā Netanya pilsētā, saprotam, ka nekādi nevaram sakontaktēt ar sagaidītājiem, tādēļ atrodam ēniņu un gaidām. Pēc kādām 20-30min ierodas mūsu galvenie pavadītāji, Kapars un Teiksma, kuriem ir izlādējies telefons. Vietējā benzīntankā kamēr lādējas telefons nopērkam ūdeni, apm.2euro, lēnām sākam pierast, ka šajā zemē pirms auto iebrauc krustojumā, tas skaļi signalizē,  lai paziņotu par savu eksistenci. Teiksma pastāsta pa Ievu no Latvijas, kura mācās par gidu un rīkos lētos braucienus uz Izraēli. Vēlāk izskaitļoju, ka mana kolēģe tieši būs šai pirmajā braucienā, septembra sākumā. Pēc kāda laika mums pakaļ atbrauc mašīna un visas trīs dāmas aizved uz saiešanas zāli. Puiši atbrauc vēlāk.

Zālē jau pilnā sparā darbojas komanda no Honkongas. Gatavojam galdus pusdienām uz kurām ieradīsies  Baltkrievijas ebreji. Liekam uz galdiem drēbes un atsevišķi,  ziedots daudz maizes un paprikas. 

Kad ierodas cilvēki, sagaidām tos ar „Shalom” un smaidu sejā. Visi jau pensijas gados, runā savā starpā krieviski. Valodu zinu es un vēl divi cilvēki. Tā, negaidot kļūstu  par tulku angļu - latviešu, angļu-krievu-angļu. Brīnišķīgi cilvēki. Vairāki pat zina par Latviju, Rīgu. Viena kundzīte pat uzaugusi Rīgā, Izraēlā atgriezusies pirms 46 gadiem. Pasākums beidzas, no visiem atvados dzimtā valodā, var redzēt, ka tas viņiem daudz nozīmē.

Visu novācam, esam noguruši. Pasākums beidzās ar kopīgu brīvprātīgo kalpotāju lūgšanu, sertifikātiem un kopbildi.

Kamēr esam iekšā, pat aizmirstas kur esam, bet tiklīdz iznākam uz ielas un ieraugām palmas, milzu ciedru čiekurus, un sajūtam karstumu, saprotam, ka tiešām nesam Rīgā. Jauka dāma Fey, vietējā ebrejiete, mums šovakar dod naktsmājas. Cik saprotu, viņa bieži uzņem svešiniekus savā namā. Braucam ar sabiedrisko autobusu, kurš tiek apstādināts ielas vidū bez pieturas, par biļeti var samaksāt jebkurā brīdī brauciena laikā, ne obligāti uzreiz. 

Iekāpjot autobusā supervēsi, braucam ilgi, tik neparasta pilsēta. Braucot autobusā ārā paliek tumšāks, liekas tāds apmācies un ielas izskatā slapjas. Cilvēki apkārt spriež par to vai būs lietus, vai tomēr ne, bet vasarā jau maz ticams. Un paliek tik auksti, ka no somas izvelku jaku un lakatu un saģērbjos tā siltāk. Kad pienāk brīdis kāpt ārā, izkāpju un saprotu, esam taču Izraēlā un vienīgais, kas te ir auksts, tas ir kondicionieris :) Braucot autobusā noskaidroju no vietējiem, ka šajā zemē nav pieņemts celties un dot vietu vecākiem cilvēkiem, vai grūtniecēm. Vairākas reizes pieķeru sevi jau gatavībā celties, tikai šeit neviens to nesaprot. 

Pilsēta pilna ar ceļamkrāniem, jaunceltnēm, vecām mājām, veikaliem. Visur balkoni, žalūzijas un restes, vēlāk saprotu, ka tās var atvilkt pilnībā vaļā un sanāk kā istaba bez vienas sienas.

Izkāpjot no autobusa vēl gabaliņš jāiet kājām, lēnām sāk palikt tumšs. Nekādus arābu šeihus vēl neesmu redzējusi tā pat kā dāmas parandžās, vai burkās. Vis ļoti parasti.

Beidzot tikuši mājās esam pārguruši. Kopējā kāpņu telpā uzmanību piesaista interesanta siena ar daudz  ģimenes fotogrāfijām. Mūs sveicina Fey kaimiņi ar „Shalom” un beidzot tikuši dzīvoklītī izejam uz balkonu no kura paveras brīnišķīgs skats uz naksnīgo pilsētu. Paēdam, padzeram ūdeni, kas pat no krāna nāk silts - labi, ka ir ledus, lūdzam par mājas saimnieci priecājamies par milzu sikspārņiem, kas lidinās apkārt, vērojam, kā pāris sētu attālumā, atvērtajā dzīvoklī notiek svinības ar dejām, dziedāšanu, plaukšķināšanu un lielu cilvēku saietu. 

 

Pirmā nakts Izraēlā man ir uz balkona zem zvaigžņotām debesīm, piebildīšu, ka pie mums tomēr ir daudz vairāk zvaigznes kā tu, svaigā gaisā. Jau ir 22:36 kopš cēlāmies 4:00 ir pagājušas ļooti daudz stundas, daudz kas piedzīvots, pat visu aprakstīt nevar, bet viss ir brīnišķīgi.

Turpinājums...