11. Diena
Jauna
diena, pēdējā diena Jeruzalemē, liekas tikko atbraucu un nu, jau atkal
prom jādodas, skumji...
No rīta
lielākā daļa brīvprātīgo dodas sagatavot visu konferencei, mums ir dots
brīvsolis līdz 16:00, ko arī plānojam izmantot.
Vecpilsētā
apskatām Bizantijas stila baznīcu, pagrabā tāds kā kapa piemineklis ar guļošu
sievieti, nevar saprast vai tā Marija, vai kāda cita, bet skats baiss, vēl
mozaīkas melnbaltas, kā no šausmenēm, it nemaz baznīcas telpas neatgādina,
drīzāk kādu okultu vietu.
Pēc tam apskatām
vietu, kur it kā varēja būt pēdējais vakarēdiens. Protams, ka šī ēka ir viduslaikos
celta un īstā vieta varētu būt nez cik metrus zem zemes, bet cilvēki tik un tā
nāk un fotogrāfē. Kāda tūristu grupa no Mjanmas skaļi lūdz šai vietā. Virs šīm
telpām vēl ir iespēja uzkāpt uz jumta un apskatīt pilsētu no augšas. Šī ir izteikta
kalnu un skaistu skatu pilsēta.
Tālāk ejam
uz Christe church teritorijā esošo muzeju, kur mums pastāsta par Jeruzalemes
vēsturi, apskatām pilsētas modeli un mazliet vairāk sākām saprast kādēļ šajā
zemē tu esi jūdu ienaidnieks, ja esi kristietis ar krustu rokā. Šajā zemē,
lūkojoties vēsturē, krusts ir simbols ar kuru Konstantīns gribēja iznīcināt
Jūdu tautu un kultūru. Mums arī pastāsta par vietu, kur agrāk bija templis un
tagad vien daļiņa no ārējā mūra palikusi - Raudu mūris. Uzreiz aiz tā ir
uzcelta mošeja, lai gan, oriģināli, tā ir Bizantijas laika kristiešu ēka, tā
jau no paša sākuma tiek izmantota kā musulmaņu mošeja.Interesanti, ka pirms tam, kad Konstantīns ieradās šajā zeme un izdeva pavēli uzcelt šeit mošeju, šajā vissvētākajā vietā, ir atradusies atkritumu izgāztuve, par ko viņš ir bijis liela sašutumā.
Pēc
vēstures stundas ejam apskatīt šo lielo teritoriju, kas agrāk piederēja pie
tempļa, kur šodien ir mošeja un, kur nākotnē griba atkal atjaunot templim. Pašā
mošejā neplānojam iet, bet vēlamies apskatīt vietu, kur ir sākusies
kristietība, jūdaisms un islāms. Kā mums stāstīja, šī esot vieta, kur Dievs
Ādamu ir izveidojis, kur Abrahma savu dēlu Īzāku gājis upurēt, kur Dāvids
glabājis dārgumus, kur Jēzus nāks otrreiz visā Savā godībā.
Meklējot
ieeju mošejas teritorijā, jau atkal ejam cauri vecpilsētai un, gar Raudu mūri.
Ieeja tur pat blakus. Te ir īpaši laiki, kad var tikt iekšā un mēs, zinot to,
esam atnākuši tieši laikā. Stāvam rindā, paredzēts iet pāri koka tiltiņam,
redzot Raudu mūri no augšas, pārejot tam pāri. Kā jau visur šai zemē, arī šeit,
somu pārbaude, skeneris. Mantas pārbauda nopietni, Diānai somā Bībele vāciņos.
Apsargs to apskata, izķidā, aiznes to, parāda vēl kādam un atgriežoties paziņo,
ka ieeja nav atļauta. Esmu pārsteigta, ieeja tikai musulmaņiem. Mums aiz
muguras stāv rinda cilvēku, kuri iespējams nemaz nav musulmaņi, bet šīs grāmatas
dēļ mēs netiekam iekšā. Blakus rindā stāv vēl viena kristiešu puisis, viņam arī
esot Bībele, bet kā izskatās, viņu atpakaļ neatsūta. Tā mūsu gājiens beidzas,
tik nopietni šajā zemē uztver ticību.
Tālāk domājam, ka varētu pastaigāt pa
tuneļiem, kas atrodas zem Jeruzalemes, bet, tā kā mums ir maz laika palicis,
nolemjam iet uz tirdziņu, vēl mīļajiem vajag dāvanas nopirkt. Ēst arī gribas,
bet maize jau tā apnikusi, ka negribas to redzēt.
Pamanu, ka viena tantiņa tirgo kaktusa augļus.
Visu laiku domāju par to, ka nevēlos aizbraukt no šīs zemes to nenobaudot un nu
man ir iespēja. Par 1šekeli man auglīti nomizo un varu pagaršot to, ko pie mums
nedabūt. Grūti pateikt pēc kā garšo, man teica, ka garšo pēc ķirbja, man gan tā
neliekas. Salds, mīksts, sēkliņas cietas kā akmens, daudz, interesanti tādu
ēst. Diez vai pārspēs vīģes manā favorītu sarakstā, bet pirmajā 10mitniekā tiks
iekļauts :)
Pēc garā
gājiena mājās pārnāku tikai 1min. pirms četriem un saprotu, ka neviens nav
mājās un atslēga mums visām trim viena. Par laimi konference nav pārāk tālu un
drīz vien esmu klāt. Paņemu atslēgu, atprasos uz pusstundu un aši dodos
atpakaļ. Diena ir ļoti karsta un tik pat kā bez vēja. Duša un tīras drēbes ir
labākais, kas iepriecina sirdi. Uzēdu pārslas un skriešus atpaka
Ierodos
tieši brīdī, kad mums izdala dzeltenās drošībnieku vestes un ierāda posteni,
paskaidrojot, kurus varam laist un, kurus ne.
Pirmajās divas stundās paspēju pabūt 3 dažādās
vietās. Aiz skatuves, pie ieejas uz aizskatuvi un tad, mana gala stacija, zālē
iekšpusē, kur varēju visu vērot no malas. Par laimi dabūjām tulkojumu austiņās
uz angļu valodu, jo viss pasākums notika divās valodās - arābu un ebreju.
Kopumā
pasākums likās tīri labs, dažbrīd bija kā kristīgā disenē, šeit lielākā daļa
apmeklētāju bija nepilngadīgie, līdz ar to saprotams, plus vēl „karstā”
kultūra.
Pašā
vakarā, kad jau oficiālā daļa ir beigusies un dalībnieki sāk doties uz
autobusiem, kas vedīs uz viesnīcu, mūziķi turpina spēlēt. Netālu no manis, jau
visu pasākuma laiku kā ir slavēšana, tā četras meitenes dejo, lēkā un izmanto
karogus slavēšanai. Skats ir interesants, ņemot vērā manu skepsi uz šādām
izdarībām, bet iekšēji ir miers, ko ļoti novērtēju. Interesanti, ka šajā zemē
vairākās pielūgsmes vietās, kur esam bijuši, ir karogi un lentas, kuras izmanto
slavēšanas laikā, lai dejotu. Tā pat dažādi mūzikas instrumenti, kurus var ņemt
un iesaistīties slavēšanā no visas sirds. Īpaši ir redzēt un dzirdēt kā tiek
pūsts ragā.
Pēdējās
minūtēs atļaujos novilkt vesti un pabūt par cilvēku, viena no meitenēm iespiež
man rokā karogu un pati aiziet lūgt, es jau latviskā garā atsakos, bet mani
neuzklausa un tā es palieku ar karogu rokā. Ļoti skaists, zelta karogs, tāda kā
liesmas forma. Mūzikas ritmā, novelkot kurpes izdejoju pēdējo dziesmu. Klāt man
pienāk kāda cita meitene un jautā vai var aizlūgt par mani, neatsaku.
Pasākumam
beidzoties nododam vestes, savācamies uz atvadīšanos no grupas, kas mūs tik
sirsnīgi uzņēma. Jau rīt no rīta jādodas uz Rīgu.
Laiks ir
paskrējis tik ātri...raudāt gribētos, ja varētu...
Šovakar
meiteņu mājā pievienojās Laura un viņas mamma no Igaunijas. Padalījāmies ar
saviem iespaidiem par Nāves jūru un parunājām par dzīvi, jo gulēt iet vēl
negribas, lai diena nebeidzas.
Kad pienāk
laiks, jau atkal no jauna sakrāmēju somu ar lielu cerību, ka visam pietiks
vietas. Sapakoju notecināto sāli, Svēto ģimeni un visu citu tā, lai rīt no rīta
tikai saģērbtos un dotos ceļā. Miegs nāk tā ka acīs kož un nu gan ir laiks
gulēt....
Karogs zelta krāsā - tā ir godība. Pravietiski.
AtbildētDzēst