Izraēla - Latvija 12.Diena

12. Diena

Piektdiena, 6:00 zvana modinātājs, gulētas vien kādas 5h, varbūt pat mazāk. Tik ļoti

nāk miegs, ka zinu, ja tik uz mirkli aizvēršu acis, palikšu šajā jaukajā zemē.

Ceļos, ņemu mantas un lavos ārā no istabas. Uzlieku tēju vārīties, bet saprotu, ka nav laika to dzert. Pie loga jau minčuks sēž, ņaud un gaida, ka apžēlošos par viņu, bet esmu sliktā un iekšā nelaižu. Jau atkal uzgraužu pārslas, savācu mantas un dodos uz norunāto tikšanās vietu.

Pirms pāris dienām domāju par to, ka neesmu skrējējus redzējusi, bet šorīt 6:30 un ielās to ir gana daudz, loģiski jau ir, ņemot vērā to, ka šī ir vienīgā dzestrā stunda šajā zemē. 

Šorīt mums jānokļūst no Jeruzalemes uz Tel - Aviv, ar vairākiem autobusiem. Par laimi, Inguss visu sīki un smalki noskaidrojis un mēs veiksmīgi tiekam līdz lidostai.

Lidostā kopā izejam cauri 4trām, vai 5cām pārbaudēm. Lielākajā, kur ne tikai uzdod jautājumus par to, vai tev kāds vietējais kaut ko uzdāvinājis, vai ved garšvielas, cik daudz garšvielu tu ved, vai ved šķidrumus u.t.t., man tika īpaša apkalpošana, tas ir, papildus skeneri, visas somas izķidāšana, gandrīz līdz pēdējā mantas izņemšanai. Ar īpašu skeneri izmeklēta visu auduma somu, vai nav kas iešūts, rokas somiņu, pat gumijas kurpes. Sāli no jūras konfiscēja, nebūs skrubīši.. :( Kratīšana notika apmēram 10min. par laimi nebija jāizģērbjas, lai gan vienu brīdi, kad arābu vīrietis lika man sev sekot, šī šaušalīgā doma izskrēja cauri manam prātam. Laikam jau tā pienākas pie pirmajām ceļošanas reizēm, nevar jau viss būt tik gludi. Jau pirmajā pasu pārbaudes punktā mani izprašņāja un jautāja, kādēļ izskatos nobijusies...kas to lai zina, ko manā sejā lasa. Pie lielās kontroles izjautāja, kas man bija mugurā (jaka), kur stāvēja telefons, fotoaparāts u.t.t. Mjā, šādu pieredzi nekur citur nepiedzīvot. Un pats labākais, ka Diānai pat šķidrumus nelika izņemt, neko neprasīja!!!

 Lidojums mums aizkavējas, bet pēc visa, kas piedzīvots, tas ir nieks. Laimīgi tikuši lidmašīnā varam priecāties par skatu aiz loga...

Lidojums ilgst apm. 4h, speciāli atpakaļceļā nopirku vietu pie loga, lai varu baudīt skatu, bet tā nāk miegs, ka pusi lidojuma guļu, par laimi, to pusi, kur mēs šķērsojam jūras. Lidojot pāri sauszemei, žēl, ka nav nojausma virs kādas valsts atrodamies, bet pēc lauku apstrādes veida un zemes reljefa var pateikt, ka ielidojam jaunā gaisa telpā.

Lidojuma laikā pamanu četras lidmašīnas lidojam pretējā virzienā ļoti lielā ātrumā. Gaisā sajūta, ka kustamies lēni, it īpaši, ja esam virs jūras, tikai esot virs sauszemes un domājot, cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai nobrauktu konkrētu gabalu ar auto, var saprast, ka lidojam ātri 840-903km/h.

 Lai nosēstos mēs veicam loku virs Baltijas jūras. Tik labi var saskatīt balto krastu, kas aizvijas uz Lietuvas pusi. Izpētu visus šajā vasarā nostaigātos gabalus gar jūru, pamanu vietu, kur dodamies spēlēt volejbolu jūras krastā. Skaisti. Prātā ienāk doma par to, cik ļoti atšķiras skats, kad nolaižas Rīgā un Tele-Aviv lidostās. Mums viss tik zaļš, daudz priedes, tur viss bija smilšains, bālgani dzeltens, skats līdzīga kā celtniecības laukumā.

Nolaižoties, jau atkal ļaudis aplaudē un, beidzot, pēc garā lidojuma esam mājās.

Ejot cauri pasu pārbaudei man kā vienmēr kaut ko jautā, šoreiz, vai esmu viena, vai ceļoju bez vecākiem, laikam jau mana jaunība nevīst :D

Atverot durvis uz Rīgu, mūs sagaida vesels bars mīļu cilvēku. Visi kopā dodamies uz Spici paēst pusdienvakariņas un nu jau būtu laiks, ir ap 16:30 un ēdām 6:15, tā ka tiešām man ēst gribas. Pa ceļam dalāmies ar pirmajiem iespaidiem par ceļojumu un nolemjam, ka nākamā sestdiena būs ceļojuma vakars, kad sīkāk pastāstīsim kā mums ir gājis. Skumji atstāt draugus Jeruzalemē, bet ir jauki atgriezties pie draugiem Rīgā. Tā ir liela Dieva svētība, cilvēki apkārt, kas ir tik tuvi kā brāļi un māsas♥

Pēcvārds...