4. Diena
Šorīt
izguļamies tik cik tīk. Pēc brokastīm ejam uz lūgšanu telpu, liela zāle, tādā
kā vecā noliktavā.
Brīnišķīgs, mierpilns rīts pavadīts lūdzot un slavējot kopā.
Pēc tam mazā sapulcītē nolemjam turpmāko dienu plānus, skaitam naudu, jo
saprotam, ka pat ar visu to, ka dzīvojam mājā nevis viesnīcā un ēdam Palestīnas
pusē, nauda ātri izkūst.
Paēdam pusdienas, kādu pusstundu cīnos ar
internetu, lai ielādētu facebook bildes, dabūtu Jeruzalemes karti un vēl šo to.
Tad gan mums jāsteidzas uz Jeruzalemi.
Sākumā
apciemojam kādu meksikāņu baptistu mācītāja ģimeni, kura vakarā rīkos pilsētas
parkā pikniku. Palīdzam sagatavot uzkodas savā ātrajā latviešu stilā. Nav
pierasts pie austrumnieku lēnīgās dabas, bet Dievs māca saprast un būt
mierīgai. Spilgtākais no šīs dienas - mums ar Diānu palūdz sagriezt gurķus un
salikt kastītē. Diana griež gurķus šķēlītēs, man namamāte ierāda kā, pa vienai
šķēlītei salikt gurķus kastītē veidojot tornīšus rindiņā, vienu otram blakus.
Uzsvars "Pa atsevišķām šķēlītēm". Mans latvieša praktiskums gan
neļauj laiku tā tērēt un paņemu jau vairākas smuki sagrieztās šķēlītes kopā, un
ātri salieku kastītē. Un, protams, saimniece pārsteigta, ka mēs ar visu tik
ātri tiekam galā.
Beidzot ir
pienākusi tā diena, kad mums ir iespēja doties uz Jeruzalemes vecpilsētu,
Dāvida kalnu, Ģedzemenes dārzu. Daļu ceļa mēs ejam kājām, daļu braucam ar
bezmaksas mikriņu. Nonākot pieturā un uzzinot, ka tas ir bez maksas man smiekli
uznāk, jo vēl pirms pāris stundām Kaspars paziņoja, ka šeit nekas nav bez
maksas. Mikroautobuss mūs aizved līdz pašiem Ģedzenemes dārza vārtiem.
Mums ir
iespēja apiet apkārt tam, kas no dārza vēl saglabājies. Skaisti veci olīvkoki,
akmens uz kura Jēzus lūdzis pēdējā naktī. Blakus uzcelta baznīca, kurā notiek
dievkalpojums, mūķenes dzied, cilvēku maz.
Pēc tam ejam uz vecpilsētas pusi
apmeklējot pāris baznīcas, kur vienmēr ir jākāpj uz leju. Redzam Marijas
"kapa vietu", Jēzus "kapa vietu", te gan man ir maza
vilšanās, jo pirms pāris nedēļām redzēju dokumentālu filmu, kurā bija nofilmēta
Jēzus kapa vieta, bet mēs neko tādu neredzējām. Esot divas vietas, kas skaitās
kā Jēzus kapa vietas, varbūt otrajā ir ala... Interesanti, ka šo baznīcu dala 3
ticību novirzieni – Sīrijas, Grieķu un armēņu ortodoksālās baznīcas, un tik
strikti, ka katrs tikai savas flīzes drīkst tīrīt. Pirms 100gadiem kāds uz
jumtiņa izlika kāpnes, bet neviens neatceras kurš, un, tādēļ neviens neņem tās
nost. 
Pati
vecpilsēta ļoti šaura, daudz katoļu svētvietu. Pašā pilsētas centrā ļooti daudz
veikalu un suvenīru tirgotāji. Arī šeit var nopirkt gandrīz visu, pat
apakšveļu. Jau esmu pamanījusi, ka šajā zeme ir ļoti populāra multfilma "Frozen", laikam jau vietās, kur sniegs ir vienu reizi simts gados, tādi skati ir kas īpašs.
Pašā
apskates karstumā lielajam fotoaparātam beidzas atmiņas kartē vieta, būs vien
jāiztiek ar telefonu.
Pēc
vecpilsētas ejam uz vietu, kur paredzēts vakara pikniks. Kaspars mūs ved pa
ieliņām tā, it kā šī būtu viņa dzimtā pilsēta. Cauri parkam, kur atpūšas rabīnu
ģimenes, bērni plunčājas strūklakās, kas ļoti ož pēc hlora. Ka izrādās šī diena
Izraēla ir kā sava veida Valentīn diena pie mums, redzam vairākus jaunlaulātos pārus,
lielākoties musulmaņus. Ejam cauri ļoti skaistam rajonam, mazas ieliņas,
balkoniņi, ziedoši krūmi un koki, kāpnes, burvīgi. Gribas katru kaktu nofotografēt.
Iznākam jau atkal pie liela parka, kur atpūšas musulmaņu ģimenes. Arī šeit ir
strūklaka, kura pilna ar bērniem, musulmaņu meitenes apģērbtas līdz zobiem,
biezām melnām zeķubiksēm, gariem, melniem svārkiem, blūzēm, kas
aizpogātas līdz pat zodam, bet visas slapjas un laimīgas. Arī mēs pamērcējam
kājas pēc garā gājiena, laikam jau manas plikās kājas, atsegtas tikai zem ceļa,
ir liela piedauzība, tā spriežu pēc musulmaņu sieviešu skatieniem. Nevaram
atrast mūsu meksikāņu draugus, bet kā vēlāk izrādās mēs bijām pirmie.
Kad
beidzot ļaudis atrasti, vakars var sākties. Pikniks, daudz meksikāņu no dažādām
valstīm un vietām, mūzika, sarunas līdz vēlam vakaram.
Nolemjam
pēc visa šī pasākuma aiziet apskatīt vecpilsētu naktī, apskatīt Raudu mūri.
Mazliet ilgi atvadoties un Jānim apmainoties ar svarīgu informāciju, pazaudējam
savējos, kas jau aizgājuši, kā mēs domājam, uz slavēšanas namu. Ceļu atrodam,
bet, kad tur ierodamies, mūsējo nav, tikai supermīlīgs un ļoti skaists kaķis
mūs sagaida. Varētu Pēdam draudziņu pārvest, bet klapatas uz robežas :D Sākam
domāt, vai tik nav aizgājuši uz Raudu mūri pa taisno. Kamēr ar sargu pārrunājam
kāds īsākais ceļš varētu būt, mūsējie tomēr ierodas, esot līkumu
izmetuši. Nu tad beidzot ejam uz mūri.
Šonakt
pilsētā pilns ar cilvēkiem, notiek liels koncerts, dzirdams uz pilnu klapi,
biļetes var pat nepirkt. Kāpjam Ciānas kalnā, tad pa ieliņām un laukumiņiem,
kur pastaigājas daudz jūdu un mazliet mazāk tūristu, nonākam pie Raudu mūra.
Nu ko lai pasaka....liels laukums, kura var
tikt tikai izejot cauri metāla detektoriem un somas laizot caur skeneriem,
ieeja pie mūra nodalīta, divas puses, sievietēm un vīriešiem atsevišķi. Pie
katras ieejas tāda kā strūklaka ar ūdens krāniem un vara traukiem, kur cilvēki
ielejot traukā ūdeni, mazgā rokas. Mēs arī nomazgājam un abas ar Diānu ejam
iekšā.
Sieviešu
pusē izskatās vairāk cilvēku kā vīriešu pusē, bet izrādās, vīriešiem esot lielāka
teritorija un vēl iekštelpas. Daudz plastmasas krēslu, lai nav jāstāv kājās.
Rokās grāmatas ar skaitāmajām lūgšanām. Var novērot dažādas attieksmes pret
lūgšanām. Ir, kas lūdz no sirds klusumā, bet asarām acīs, ir, kas lasa, vai
skaita lūgšanas un pēta sanākušos, ir, kas aši pabeidz teikumu un pa telefonu
runā. Daudz bērnu, kas mācās lasīt lūgšanas.
Cilvēki
tic, jo tuvāk sienai, jo spēcīgākas lūgšanas. Daļa pieplakuši sienai, citi
nolikuši krēslus maksimāli tuvu, vēl kāds stiepj rokas, lai tikai pieskartos.
Siena pilna ar maziem papīra gabaliņiem uz kuriem rakstītas lūgšanas. Es savu
lapiņu tā arī neuzrakstīju un sienā neiespraudu, liekas kā tāda māņticība.
Pēc mūra
apskates izejam atkal pa ieliņām, kur vēl pa dienu bija pilns ar suvenīru
tirgotājiem un kāju nezināju kur pūlī nolikt. Tagad viss tukšs, kluss, kaut kur
kāds bariņš, vai vienpatis pīpmanis.
Ejam atpakaļ uz lūgšanu namu, kur Kaspars no
23:00-3:00 vadīs nakts pielūgsmi. Mēs paliekam kā vienīgie nakts lūgšanu
apmeklētāji. No sākuma liekas, ka nebūs spēka tik ilgi izturēt, bet sākot lūgt
un slavēt laika paskrien nemanot. Tik brīnišķīgi, zinu, ka Rīgā arī būs
slavēšanas nakts apm. 21h garumā 30.septembrī, būs jāiet.
Ap 3:30
sākam savu ceļu uz mājām. Tiekam vienā no pirmajiem autobusiem, kas aizved
tikai daļēji, ne līdz pašam „check point” kā pa dienu. Jāiet kājām diezgan.
Galā sadalāmies divās grupās, mēs ar Jāni pa priekš, laikam mums visvairāk
mājās gribās. Ap 4:30 musulmaņu mošejās sākās lūgšanas. Dīvaini iet pa tukšu
pilsētu, vienīgā dzīvība, taksisti, kas sagaida robežu šķērsotājus, un dzirdēt
lūgšanas skaļruņos, apzinoties, ka daļa no tā ir lāsti pār Izraēlu un
kristiešiem. Tā skumji....
Esot mājās
ārā vēl tumša nakts, logs vaļā, lūgšanas vēl skan un gailis sāk savu dziesmu.
Acis krīt ciet...vēl pēdējie teikumi, jo zinu, nākamai dienai neko nevar
atstāt....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru