7. Diena
Pirmais
rīts, kad varam celties cikos vēlamies, vakar domāju, ka gulēšu veselu mūžību,
bet esmu augšā jau pirms 10tiem. Kopā paēdam brokastis lēnā, nesteidzīgā mierā.
Pirmo reizi nogaršoju vīģes svaigā veidā. Nu ļoti garšīgas, saldas un
sulīgas. Domāju, ja pie mums tās augtu kā šeit, kā āboli, tas būtu viens no
mīļākajiem augļiem.
Pārspriežam
savus dienas plānus un nonākam pie lēmuma apmeklēt "Shepars fealds",
kur, kā vēsta vietējie, eņģeļi ganiem parādījās, lai pastāstītu prieka vēsti
par Mesiju, kas dzimis. Šī vieta atrodas Palestīnas pusē ārpus Betlēmes, bet gana tuvu, lai aizietu kājām.
Kamēr vēl
pa māju čammājamies, mēģinām tikt pie manas atpakaļbiļetes, lai nav jāmokās
piektdien, no dievkalpojuma atgriežas Kaspars un Teiksma. Esam uzlūgti pie
Maikla uz pusdienām. Visi dodamies turp un, jau atkal, esam laipni uzaicināti
un bagātīgi cienāti. Tik viesmīlīgs cilvēka, kas nemeklē savu godu un dara visu
Dievam par godu nevar bieži sastapt.
Mēs izstāstām
savu dienas plānu, noskaidrojam, vai ir vērts doties uz "Salaman
pools", lieli baseini, kurus Salamans licis uzbūvēt un pats devies tur
peldēt atvaļinājumos. Šodien, diemžēl, tur vairs nav ūdens, šajos baseinos, lai
gan agrāk Maikls bērnībā ir pats tur peldējies. Šodien ūdens nav, jo esot ļoti
dziļš un vairāki cilvēki ir noslīkuši. Skumji, būtu interesanti nopeldēties
tādā vietā, it īpaši, kad tas ir tikai 1h gājumā no mājām.
Maikls
piedāvā mūs aizvest un mēs ļoti priecājamies, jo ārā ir karsts, ceļš ir pagarš
un vakardienas apdegumi svilst saulē. No atvešanas atpakaļ laipni atsākāmies,
jo zinām, ka Miklam jāstrādā un paši gribam mierīgi izstaigāt laukus.
Kad esam klāt, mūsu skatam paveras parka vide.
Manā galvā, iztēlē, bija kalns, klajš lauks, kaut kur, kāds vīģes koks. Nekā no
tā nav, toties ir baznīciņa kurā ir brīnišķīga akustika un man vienatnē ir
iespēja padziedāt. Vide ļoti skaista, vairākas iekārtotas vietas, kur noturēt
dievkalpojumus ārā. Divas skaistas kapeliņas alās ar nokvēpušiem griestiem.
Tieši kamēr tur esam vienā no tām svētbrīdi notur tūristi no Ganas un otrā misi
ar mūkiem un priesteriem vairāki citi tūristi. Ļoti skaisti, dārza vidū
strūklaka.
Atpakaļ
ceļu mērojam kājām. Augšā un lejā pa kalniem, bet lielākoties augšā. Ejam garām
vīnogulājam, kur aug sarkanās vīnogas. Nogaršojam tās. Tur pat netālu ieraugu
koku ar violetiem augļiem un, kā izrādās, tās ir tumšās vīģes. Gatavas,
mīkstas, saldas, sulīgas, garšo kā ērkšķogu un upeņu apvienojums, savādākas kā
no rīta ēstās, tās bija gaišās. 
Tā
saēdušies, laimīgi atgriežamies mājās. Aši dušā un jau atkal ceļā, šodien svētdiena,
braucam uz Jeruzalemi, uz dievkalpojumu pašā vecpilsētā. Ienākot baznīcā jau
dzirdam slavēšanas mēģinājumu dažas dziesmas atpazīstu un dziedu līdz, arī šeit
laba akustika, un dzied bez mikrofoniem un elektriskiem instrumentiem. Pilnīgi
cita lieta.
Esam
anglikāņu draudzē. Dievkalpojuma forma ļoti līdzīga luterāņu draudzei, tikai
slavēšana ir daudz dzīvāka un ļoti piepildīta. Dievgalds ļoti īpašs ar to, ka
katram personīgi mācītājs rokā deva matza un doto gabaliņu ielaužot teica,
"Kristus miesa, kas par tevi lauzta" un saņemot vīnu "Kristus asinis,
kas par tevi lietas". Pēc dievkalpojuma slavētāji turpina slavēt un tas ir
ļoti īpaši, uzrunājoši. Ingus ar Diānu izgājuši ārā pasēdēt un kad atnāku, Diānai
klēpī kaķenīte saldi guļ, pati atnākusi :)
Ir jau vēls, vēl viena gara diena ir pagājusi,
lēnām ejam uz autobusu pārspriežot sprediķa tēmu par sabatu, par to, ka sabats
ir priekš cilvēka un, ka patiesu sabatu var izbaudīt tikai Izraēlā, jo šeit tas
tiek ievērots īpašā mierā. Diemžēl mums nebija iespējas to redzēt savām acīm,
bet būs iemesls atgriezties.
Ir jauki,
ka ceļā uz mājām ir gana daudz laika sarunām, jo ikdienā esot aizņemtiem ne
vienmēr izdodas parunāt, bet tik bieži šīs sarunas savā starpā stiprina,
iedrošina, iepriecina un satuvina. Slava Dievam par to, ka varam būt viena
ģimene Jēzū Kristū!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru