3D Diy diamond painting

      Dažas dienas atpakaļ, satiekot cilvēku, kuru nebiju redzējusi vairāk kā pus gadu un saņemot jautājumu par to, kā man iet, sāku domāt par visu ko šajā gadā esmu pārdzīvojusi un piedzīvojusi. Visu labo un ne tik labo... nonākot pie secinājuma, ka tik notikumiem bagāts gads man nav sen bijis - kā tāds koncentrāts no visa, ko cilvēks var piedzīvot savas dzīves laikā...

       

Sūtījums pienācis..

       Un, domājot par šī gada projektiem, vienu, kā pamatīgi aizņemta persona iesāku 26.janvārī, kad saņēmu savu sūtījumu no aliexpress.com - mozaīku gleznas, bet pabeidzu tikai 14.decembrī...

      

Zem baltās plēves slēpjas attēls

Patiesībā, pats darba proces ilga vien no 26.10.-10.02., bet ierāmēšanas process ievilkās, jo klīšana pa veikaliem gluži neiet man pie sirds un pie rāmja tiku tikai tādēļ, ka pirmssvētku darba pienākumos nācās apmeklēt dažas bodes. 

Lai rastos priekšstats par to, kas tas ir:

Kopējais izmērs 30x40cm

• uz līmplēves uzdrukāts attēls - kuru no sākuma nemaz nevar tā īsti saskatīt, mazi mozaīkas gabaliņi (100gab. veido   2cm lielu kvadrātu), marķēti ar burtiem un cipariem;
• līmēšanas process - katrs atrod savu pieeju, priekš sevis atklāju, ka process ātrāk iet uz priekšu, nevis līmējot visus gabaliņus vienā rindā, bet izvēloties vienu krāsu, konkrēta laukuma uzlīmēju visus gabaliņus un ķeros klāt nākamai krāsai;
• vislabāk skatāms darbs ir no attāluma, kad var redzēt attēlu kopumā, ne tikai smalko mozaīku.

 Patīkamā daļa - beidzot varu gala rezultātu neturēt aizskapijā, bet pie sienas.

     Tā kā neesmu nekāda dižā rokdarbniece, kura bez īpašas vajadzības adatu, diegu un tamlīdzīgas lietas rokā neņem, nolēmu, ka šādi paķimerēties gan varētu izmēģināt. 

     Patiesībā process ir tik sevī ievelkošs, ka gada sakumā apzināti nepasūtīju jaunu gleznu, lai gan ļooti gribējās. Sirdsapziņa grauza, ka jāsāk mācīties, bet viss galds aizņemts ar "izklaidēm".

     Tagad gan, skola pabeigta, beidzot varu izbrīvēt laiku arī šim, tā ka jau atkal gaidu izsaukumu uz pastu : )

 Foto no personīga arhīva

Advente...

       Jau kopš jūnija vidus uz mana datora darbvirsmas stāv mape ar nosaukumu "advente". Varētu padomāt, ka pāragri gatavojos svētkiem, bet nekā tamlīdzīga...drīzāk pārāk vēlu attapos, ka tie jau pagājuši. Tieši šī iemesla dēļ, nolēmu, ka jāgaida nākamā advente un, tā kā pēdēja mēnesī mana dzīve skrien kā ātrvilciens un domas galvā šaudās haotiski, liels bija mans pārsteigums, kad darba kolēģe jau vakar sāka runāt, ka vainags jātaisa. Un te nu es esmu - negaidot sagaidījusi adventi, un man beidzot ir iespēja padalīties ar to, kas pastrādāts pagājušajā gadā...

          Interesanti, cik dažādi var uztvert šo Adventes laiku, vienam tas ir laiks, kad tas nokrāvies ar darbiem, ikdienas klapatu nomākts, citam gavēņa laiks, kad pārdomāt aizvadīto gadu... Man pašai - pat nezinu... Atceros, ka pārgājušā gadā, šo laiku izbaudīju mierpilni, neskraidot pa pasauli apkārt, bet svētdienas rītā sēžot pie kārtējās iedegtās adventes sveces domāju par to, ko Dievs grib, lai daru, kāds ir Viņa labais nodoms...

        Bet nu par praktiskām lietām - lai cik skaisti var izskatīties klasiskie skuju vainagi, jau sen esmu nonākusi pie secinājuma, ka skujas mani neuzrunā, kož, birst u.t.t., tieši šo iemeslu dēļ pagājušā gadā sāku meklēt kādas iespējas pastāv, lai svētku gaidīšanas prieks būtu, bet skujas nebūtu. Lielākai daļai zināmā mājaslapa pinterest.com nav nekas svešs, vai jauns un tieši tur izraku savu iedvesmu...

         Ideja rokā, ašā solī uz Jysk, Depo, Maxima, Labā bode, pie Mežaparka egles un ķeros klāt...

Kas nepieciešams:

1. Liela vīna dzērāja neesmu, tā kā glāzes mājās nav, bet šo sveķaino "mākslas" darbu nolūkos apmeklēju Labo bodi, kur par pāris euro tieku pie 4trām dažāda izmēra glāzēm.

2. Jysk, īstā vieta, kur sveces meklēt.

3. Depo - sudraba pūšama krāsa un šokolādes končas. (Ja plāno šokolādi pēc svētkiem apēst, nekas labs nebūs. Pēc 4 nedēļām tā ir piesūkusies ar krasas smaku un garšu, tā ka var būt viltīgs..konfektes apēst pirms, un papīrīšos ietīt zīles, koka bumbiņas, plastilīnu, foliju u.t.t.)

4. Maxima veikalos arī šogad var atrast skaistas metāla paplātes, kas noder ne vien  dekoriem, bet GP klasei un daudz kur citur.

5. Bet čiekuri no otrām mājām nāk...

Svētīgu Kristus Dzimšanas dienas gaidīšanas laiku!

 Foto no personīga arhīva

Tahini pasta, jeb sezamu pasta

Lai nemulsinātu jaunos censoņus, kuri cītīgi ķeras klāt humusa gatavošanai, bet apstulbst pie Tahini aizdomīgā nosaukuma, nolēmu, nekavējoties, ziņot kas tad šis par brīnumu ir un kā to dabūt gatavu.

Tahini ir sezamu sēklu pasta, kur plaši tiek izmantota Tuvo Austrumu virtuvē.

Protams, ja vēlme ir, visu var nopirkt un, tepat mūsu pašmāju Stockmann plauktos par trīsarpus eiro var dabūt šo austrumu brīnumu. Bet vienmēr pastāv interesantāks ceļš ka tikt pie visadiem labumiem - gatavot pašam.

Nu tad, paši drosmīgākie, varam ķerties klāt!

• 150g sezama sēklas
• 30-50g vīnogu kauliņu eļļa, vai, jebkura, cita eļļa bez smaržas.
• Sāls pēc garšas  

P.S. Ja ir superjaudīgs blenderis, var eļļu nepievienot un blenderēt tik ilgi līdz izdalās dabīgā sēklu eļļa.

1. Apgrauzdē sezama sēklas, gaišas, nepiededzinot, lai pasta nav superrūgta.

2. Blenderī maļ sēklas līdz sāk veidoties pasta.

Hju! Esam paveikuši šo smago darbu!

     Atzīšos, pirmo reizi, kad gatavoju humusu, man nebija laika un tādēļ pirku tahini veikalā, bet nākamajā reizē to gatavoju mājās. Atšķirības garšas ziņā nav, bet cenas ziņā gan.

    Kad biju apmierinājusi savu ziņkāri uz humusa gatavošanu un sapratusi, ka pasta man vēl pāri palikusi sāku interesēties, ko tad vēl varu iesākt ar šo, tik populāro Austrumu pastu.

Lūk mans pielāgotais variants austrumu saldumu virtuvē.

• Tahini 
• Cukurs (brūnais, vai baltais, katra paša ziņā)
• Mīkla (izmantoju kārtaino rauga, plāksnēs saldēto, prģinālā recepte čaklīšiem, kuri pasi rauga mīklu mājās gatavo)

1. Atsaldē, izrullē mīklas plāksni.
2. Vienai plāksnei nepieciešamas 2ēd.k. tahini pastas, 1ēd.k. cukurs, sajauc pastu, ar to noklāj mīklu.
3.Mīklu sarullē un sagriež ripiņās, cep pēc ražotāju noradījumiem līdz zeltaini brūnas mazās maizītes.

(orginālrecepti skatīt šeit)

Foto no personīga arhīva

Humuss

No brīža, kad atskanēja pirmie lūgumi padalīties ar Humusa recepti līdz šai dienai, kad beidzot, esmu saņēmusies, lai to publicētu, ir pagājis krietns laiks, bet "Kas lēni nāk, tas labi nāk!" 

 

     Un ne velti tāds teiciens, jo pirmo reizi gatavojot humusu man veicās, izdevās ļoti garšīgs, bet jau nākamajās reizēs recepte bija jāpieslīpē un jāuzlabo, tā ka, tagad dalos ar ilgi gaidīto, labāko recepti manā humusu recepšu krājumā :)

Humuss

• 200g nemērcēti turku zirņi, tas ir apm. 350-400g mērcēti un izvārīti turku zirņi 
• 25-50g Tahini pasta (var likt vairāk, bet tas dos rūgtenuma piegaršu) 
• 1- 2 ēd.k. citrona sula (pēc garšas, lai nav skābs humuss)
• 1/4 tējk. bez kaudzes! malts kumins (pirmo reizi gatavoju bez un arī gardi)
• Zirņu buljons (dārzeņu buljons, vārīts ūdens, jebkas kas palīdzēs humusu sablenderēt un padarīs to krēmīgāku)
• 2-3daiviņas ķiploka
• Sāls, pipari pēc garšas
• Pasniegšanai olīveļļa, čilli (pulverī, pastā)

 Gatavojam:

1. Zirņus, ja tie nav konservēti, uz nakti ieliek ūdenī izmērcēties, nākama dienā vāra līdz mīksti. Ja pēc vārīšanas ir iedvesma, var mēģināt zirņiem notīrīt miziņas, bet, var arī to nedarīt:D

Te nu gribu padalīties ar seno recepšu grāmatu krājumu gudrībām, pākšaugu vārīšanā. Lai pākšaugi, kuri satur daudz olbaltumvielas, izvārīti, būtu mīksti, tad katlā lejam aukstu ūdeni un beram zirņus, pupas u.c. iekšā. Klasiskā variantā ūdens līmenim jābūt 1cm virs zirņiem, BET, mūsu, tas ir, humusa gadījuma, mums ūdeni vajag vairāk, lai veidojas zirņu buljons, ko izmantosim blenderēšanas procesā. Tikai vārot uz lēnas uguns, ja tāda ir, ir iespējams izvārīt mīkstus pākšaugus. Ja vārīšanas procesā rodas aizdomas, ka  pākšaugs nebūs gatavs pirms ūdens beigsies katliņā, pieliet drīkst TIKAI karstu ūdeni, jo aukstais ūdens olbaltumvielām momentāli liek sacietēt. Ja pākšaugus vāram klasiskā variantā, tad pupas jāvāra līdz ūdens ir iztvaikojis, nekādā gadījumā uz beigām nepaaugstinot temperatūru, jo arī tas liks pupām sacietēt. Arī sāli liekam pašās vārīšanās beigās, kad nogaršojot esam konstatējuši, ka mūsu pākšaugi ir gatavi.

2.  Turpmākais process ir atkarīgs no blendera jaudīguma. Ja aparāts ir gana jaudīgs, tad liekam iekšā zirņus un tahini, blenderējam līdz veidojas krēmīga masa, pamazām pievienojot buljonu, lai humuss nav tik biezs. Ja aparāts ir mazāk jaudīgs, iespējams, buljons jālej uzreiz, bet nevajag pārāk aizrauties, sākam ar 50ml un tad pēc izjūtām, tas atkarīgs no tahini biezuma.

3. Pašās beigās pievienojam kuminu, ja ir vēlme, un citrona sulu, tā gan ir obligāta, bet ļooti pakāpeniski, visu laiku nogaršojot, lai humuss nav skābs un neēdams, ķiploku.

4. Pasniedz liekot bļodiņā, veidojot tādu kā grāvīti ar saliņu pa vidu, pilda to ar olīveļļu, čilli pipariem, vai pastu, olīvām, nemaltiem zirņiem, zaļumiem un visu ko labu, kas pašam garšo.

Ledusskapī šo kārumu var turēt apm. 2nedēļas.

Izcili garšīgs kopā ar pašceptām pitām, vai uz maizes, kas slēpjas katra paša virtuvē :)

No norādīto produktu daudzuma sanāk diezgan daudz humusa un, lai gan centos taisīt mazāk kā iepriekš, uz Izraēlas vakaru, man vienai tomēr tā pat bija par daudz, tā ka, ja neesi humusa izēdājs, gatavo uz pusi mazāk.

Foto no personīga arhīva un interneta resursiem

Pēcvārds...

     Šodien ir pagājušas tieši divas nedēļas, kopš esmu atgriezusies Latvijā. Miesa ir šeit un pat cītīgi iet uz darbu un strādā katru dienu, bet par dvēseli gan to pašu pateikt nevaru.

     Pagājušā sestdienā pie Ingusa un Diānas rīkojām Izraēlas vakaru. Bija tik labs laiks kopā. Sanāca daudz draugu, radu, statījām par to kā mums gāja, ko labu sadarījām, ēdām līdzatvestos saldumus, pašgatvotu humusu un pašizceptas pitas. Es tiku pie īsta Hidžaba (galvas apsega), pārģērbos par musulmaņu sievieti - Pārstāvēju Palestīnas pusi:D

     Katru dienu rakstot atmiņas un liekot bildes atkal un atkal atgriežos, nu jau manā sapņu zemē. Un ne tādēļ, ka tā ir Svētā zeme, bet gan tādēļ, ka tā ir kļuvusi par manas ceramās nākotnes zemi. 

     Liekas, ka ar vienu reizi un nieka 12 dienām šo zemi iepazīt un izprast līdz galam tā arī nav izdevies un iespējams tieši tādēļ ir dziļa pārliecība, ka atgriezīšos. Vēl tik daudz vietas ko redzē, cilvēku ar kuriem runāt, darbu, ko darīt. Ļoti gribētos tā pa īstam, ar Bībeli rokās, izstaigāt Jēzus takas, Pāvila ceļus, nonākt tuksnesī pa kuru Izraēla tauta 40 gadus gāja, ielīst vēl kādā alā un ēst vīģes no koka.
  Gribu piedzīvot kas un kāds ir īsts sabats, kad neviens nestrādā un pilsēta ir klusa, kad cilvēki svin un lūdz pulcējoties pie Raudu mūra. Vēlreiz aizbraukt uz Nāves jūru un šoreiz būt gudrākai, sāli sapakot pa mazumiņam :D 
    Tik daudz vēl un vēl, ka pat aprakstīt nevar...

     Tik ļoti gribas atgriezties, zinot, ka tur ir ko darīt. Nevaru jau sūdzēties, ka šeit nīkstu aiz bezdarbības, tieši otrādi, esmu ieslīgusi darbos līdz ausīm un tomēr, gaidu, kad šis mācību gads beigsies, mans brīvtikšanas gads un varēšu doties kur sirds sauc un acis rāda.

Un vēl tikai viens vēlējums pirms atvadām...

Shalom! (Miers) ebreju val.

Assalamu Alaykum (Miers pār tevi) arābu val.

Izraēla - Latvija 12.Diena

12. Diena

Piektdiena, 6:00 zvana modinātājs, gulētas vien kādas 5h, varbūt pat mazāk. Tik ļoti

nāk miegs, ka zinu, ja tik uz mirkli aizvēršu acis, palikšu šajā jaukajā zemē.

Ceļos, ņemu mantas un lavos ārā no istabas. Uzlieku tēju vārīties, bet saprotu, ka nav laika to dzert. Pie loga jau minčuks sēž, ņaud un gaida, ka apžēlošos par viņu, bet esmu sliktā un iekšā nelaižu. Jau atkal uzgraužu pārslas, savācu mantas un dodos uz norunāto tikšanās vietu.

Pirms pāris dienām domāju par to, ka neesmu skrējējus redzējusi, bet šorīt 6:30 un ielās to ir gana daudz, loģiski jau ir, ņemot vērā to, ka šī ir vienīgā dzestrā stunda šajā zemē. 

Šorīt mums jānokļūst no Jeruzalemes uz Tel - Aviv, ar vairākiem autobusiem. Par laimi, Inguss visu sīki un smalki noskaidrojis un mēs veiksmīgi tiekam līdz lidostai.

Lidostā kopā izejam cauri 4trām, vai 5cām pārbaudēm. Lielākajā, kur ne tikai uzdod jautājumus par to, vai tev kāds vietējais kaut ko uzdāvinājis, vai ved garšvielas, cik daudz garšvielu tu ved, vai ved šķidrumus u.t.t., man tika īpaša apkalpošana, tas ir, papildus skeneri, visas somas izķidāšana, gandrīz līdz pēdējā mantas izņemšanai. Ar īpašu skeneri izmeklēta visu auduma somu, vai nav kas iešūts, rokas somiņu, pat gumijas kurpes. Sāli no jūras konfiscēja, nebūs skrubīši.. :( Kratīšana notika apmēram 10min. par laimi nebija jāizģērbjas, lai gan vienu brīdi, kad arābu vīrietis lika man sev sekot, šī šaušalīgā doma izskrēja cauri manam prātam. Laikam jau tā pienākas pie pirmajām ceļošanas reizēm, nevar jau viss būt tik gludi. Jau pirmajā pasu pārbaudes punktā mani izprašņāja un jautāja, kādēļ izskatos nobijusies...kas to lai zina, ko manā sejā lasa. Pie lielās kontroles izjautāja, kas man bija mugurā (jaka), kur stāvēja telefons, fotoaparāts u.t.t. Mjā, šādu pieredzi nekur citur nepiedzīvot. Un pats labākais, ka Diānai pat šķidrumus nelika izņemt, neko neprasīja!!!

 Lidojums mums aizkavējas, bet pēc visa, kas piedzīvots, tas ir nieks. Laimīgi tikuši lidmašīnā varam priecāties par skatu aiz loga...

Lidojums ilgst apm. 4h, speciāli atpakaļceļā nopirku vietu pie loga, lai varu baudīt skatu, bet tā nāk miegs, ka pusi lidojuma guļu, par laimi, to pusi, kur mēs šķērsojam jūras. Lidojot pāri sauszemei, žēl, ka nav nojausma virs kādas valsts atrodamies, bet pēc lauku apstrādes veida un zemes reljefa var pateikt, ka ielidojam jaunā gaisa telpā.

Lidojuma laikā pamanu četras lidmašīnas lidojam pretējā virzienā ļoti lielā ātrumā. Gaisā sajūta, ka kustamies lēni, it īpaši, ja esam virs jūras, tikai esot virs sauszemes un domājot, cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai nobrauktu konkrētu gabalu ar auto, var saprast, ka lidojam ātri 840-903km/h.

 Lai nosēstos mēs veicam loku virs Baltijas jūras. Tik labi var saskatīt balto krastu, kas aizvijas uz Lietuvas pusi. Izpētu visus šajā vasarā nostaigātos gabalus gar jūru, pamanu vietu, kur dodamies spēlēt volejbolu jūras krastā. Skaisti. Prātā ienāk doma par to, cik ļoti atšķiras skats, kad nolaižas Rīgā un Tele-Aviv lidostās. Mums viss tik zaļš, daudz priedes, tur viss bija smilšains, bālgani dzeltens, skats līdzīga kā celtniecības laukumā.

Nolaižoties, jau atkal ļaudis aplaudē un, beidzot, pēc garā lidojuma esam mājās.

Ejot cauri pasu pārbaudei man kā vienmēr kaut ko jautā, šoreiz, vai esmu viena, vai ceļoju bez vecākiem, laikam jau mana jaunība nevīst :D

Atverot durvis uz Rīgu, mūs sagaida vesels bars mīļu cilvēku. Visi kopā dodamies uz Spici paēst pusdienvakariņas un nu jau būtu laiks, ir ap 16:30 un ēdām 6:15, tā ka tiešām man ēst gribas. Pa ceļam dalāmies ar pirmajiem iespaidiem par ceļojumu un nolemjam, ka nākamā sestdiena būs ceļojuma vakars, kad sīkāk pastāstīsim kā mums ir gājis. Skumji atstāt draugus Jeruzalemē, bet ir jauki atgriezties pie draugiem Rīgā. Tā ir liela Dieva svētība, cilvēki apkārt, kas ir tik tuvi kā brāļi un māsas♥

Pēcvārds...

Izraēla - Jeruzaleme 11.Diena

11. Diena

Jauna diena, pēdējā diena Jeruzalemē, liekas  tikko atbraucu un nu, jau atkal prom jādodas, skumji...

No rīta lielākā daļa brīvprātīgo dodas sagatavot visu konferencei, mums ir dots brīvsolis līdz 16:00, ko arī plānojam izmantot.

Vecpilsētā apskatām Bizantijas stila baznīcu, pagrabā tāds kā kapa piemineklis ar guļošu sievieti, nevar saprast vai tā Marija, vai kāda cita, bet skats baiss, vēl mozaīkas melnbaltas, kā no šausmenēm, it nemaz baznīcas telpas neatgādina, drīzāk kādu okultu vietu.

Pēc tam apskatām vietu, kur it kā varēja būt pēdējais vakarēdiens. Protams, ka šī ēka ir viduslaikos celta un īstā vieta varētu būt nez cik metrus zem zemes, bet cilvēki tik un tā nāk un fotogrāfē. Kāda tūristu grupa no Mjanmas skaļi lūdz šai vietā. Virs šīm telpām vēl ir iespēja uzkāpt uz jumta un apskatīt pilsētu no augšas. Šī ir izteikta kalnu un skaistu skatu pilsēta.

Tālāk ejam uz Christe church teritorijā esošo muzeju, kur mums pastāsta par Jeruzalemes vēsturi, apskatām pilsētas modeli un mazliet vairāk sākām saprast kādēļ šajā zemē tu esi jūdu ienaidnieks, ja esi kristietis ar krustu rokā. Šajā zemē, lūkojoties vēsturē, krusts ir simbols ar kuru Konstantīns gribēja iznīcināt Jūdu tautu un kultūru. Mums arī pastāsta par vietu, kur agrāk bija templis un tagad vien daļiņa no ārējā mūra palikusi - Raudu mūris. Uzreiz aiz tā ir uzcelta mošeja, lai gan, oriģināli, tā ir Bizantijas laika kristiešu ēka, tā jau no paša sākuma tiek izmantota kā musulmaņu mošeja.Interesanti, ka pirms tam, kad Konstantīns ieradās šajā zeme un izdeva pavēli uzcelt šeit mošeju, šajā vissvētākajā vietā, ir atradusies atkritumu izgāztuve, par ko viņš ir bijis liela sašutumā.

Pēc vēstures stundas ejam apskatīt šo lielo teritoriju, kas agrāk piederēja pie tempļa, kur šodien ir mošeja un, kur nākotnē griba atkal atjaunot templim. Pašā mošejā neplānojam iet, bet vēlamies apskatīt vietu, kur ir sākusies kristietība, jūdaisms un islāms. Kā mums stāstīja, šī esot vieta, kur Dievs Ādamu ir izveidojis, kur Abrahma savu dēlu Īzāku gājis upurēt, kur Dāvids glabājis dārgumus, kur Jēzus nāks otrreiz visā Savā godībā.

Meklējot ieeju mošejas teritorijā, jau atkal ejam cauri vecpilsētai un, gar Raudu mūri. Ieeja tur pat blakus. Te ir īpaši laiki, kad var tikt iekšā un mēs, zinot to, esam atnākuši tieši laikā. Stāvam rindā, paredzēts iet pāri koka tiltiņam, redzot Raudu mūri no augšas, pārejot tam pāri. Kā jau visur šai zemē, arī šeit, somu pārbaude, skeneris. Mantas pārbauda nopietni, Diānai somā Bībele vāciņos. Apsargs to apskata, izķidā, aiznes to, parāda vēl kādam un atgriežoties paziņo, ka ieeja nav atļauta. Esmu pārsteigta, ieeja tikai musulmaņiem. Mums aiz muguras stāv rinda cilvēku, kuri iespējams nemaz nav musulmaņi, bet šīs grāmatas dēļ mēs netiekam iekšā. Blakus rindā stāv vēl viena kristiešu puisis, viņam arī esot Bībele, bet kā izskatās, viņu atpakaļ neatsūta. Tā mūsu gājiens beidzas, tik nopietni šajā zemē uztver ticību.

 Tālāk domājam, ka varētu pastaigāt pa tuneļiem, kas atrodas zem Jeruzalemes, bet, tā kā mums ir maz laika palicis, nolemjam iet uz tirdziņu, vēl mīļajiem vajag dāvanas nopirkt. Ēst arī gribas, bet maize jau tā apnikusi, ka negribas to redzēt.

 Pamanu, ka viena tantiņa tirgo kaktusa augļus. Visu laiku domāju par to, ka nevēlos aizbraukt no šīs zemes to nenobaudot un nu man ir iespēja. Par 1šekeli man auglīti nomizo un varu pagaršot to, ko pie mums nedabūt. Grūti pateikt pēc kā garšo, man teica, ka garšo pēc ķirbja, man gan tā neliekas. Salds, mīksts, sēkliņas cietas kā akmens, daudz, interesanti tādu ēst. Diez vai pārspēs vīģes manā favorītu sarakstā, bet pirmajā 10mitniekā tiks iekļauts :)

Pēc garā gājiena mājās pārnāku tikai 1min. pirms četriem un saprotu, ka neviens nav mājās un atslēga mums visām trim viena. Par laimi konference nav pārāk tālu un drīz vien esmu klāt. Paņemu atslēgu, atprasos uz pusstundu un aši dodos atpakaļ. Diena ir ļoti karsta un tik pat kā bez vēja. Duša un tīras drēbes ir labākais, kas iepriecina sirdi. Uzēdu pārslas un skriešus atpaka

Ierodos tieši brīdī, kad mums izdala dzeltenās drošībnieku vestes un ierāda posteni, paskaidrojot, kurus varam laist un, kurus ne.

 Pirmajās divas stundās paspēju pabūt 3 dažādās vietās. Aiz skatuves, pie ieejas uz aizskatuvi un tad, mana gala stacija, zālē iekšpusē, kur varēju visu vērot no malas. Par laimi dabūjām tulkojumu austiņās uz angļu valodu, jo viss pasākums notika divās valodās - arābu un ebreju.

Kopumā pasākums likās tīri labs, dažbrīd bija kā kristīgā disenē, šeit lielākā daļa apmeklētāju bija nepilngadīgie, līdz ar to saprotams, plus vēl „karstā” kultūra.

Pašā vakarā, kad jau oficiālā daļa ir beigusies un dalībnieki sāk doties uz autobusiem, kas vedīs uz viesnīcu, mūziķi turpina spēlēt. Netālu no manis, jau visu pasākuma laiku kā ir slavēšana, tā četras meitenes dejo, lēkā un izmanto karogus slavēšanai. Skats ir interesants, ņemot vērā manu skepsi uz šādām izdarībām, bet iekšēji ir miers, ko ļoti novērtēju. Interesanti, ka šajā zemē vairākās pielūgsmes vietās, kur esam bijuši, ir karogi un lentas, kuras izmanto slavēšanas laikā, lai dejotu. Tā pat dažādi mūzikas instrumenti, kurus var ņemt un iesaistīties slavēšanā no visas sirds. Īpaši ir redzēt un dzirdēt kā tiek pūsts ragā.

Pēdējās minūtēs atļaujos novilkt vesti un pabūt par cilvēku, viena no meitenēm iespiež man rokā karogu un pati aiziet lūgt, es jau latviskā garā atsakos, bet mani neuzklausa un tā es palieku ar karogu rokā. Ļoti skaists, zelta karogs, tāda kā liesmas forma. Mūzikas ritmā, novelkot kurpes izdejoju pēdējo dziesmu. Klāt man pienāk kāda cita meitene un jautā vai var aizlūgt par mani, neatsaku.

Pasākumam beidzoties nododam vestes, savācamies uz atvadīšanos no grupas, kas mūs tik sirsnīgi uzņēma. Jau rīt no rīta jādodas uz Rīgu.

Laiks ir paskrējis tik ātri...raudāt gribētos, ja varētu...

Šovakar meiteņu mājā pievienojās Laura un viņas mamma no Igaunijas. Padalījāmies ar saviem iespaidiem par Nāves jūru un parunājām par dzīvi, jo gulēt iet vēl negribas, lai diena nebeidzas.

Kad pienāk laiks, jau atkal no jauna sakrāmēju somu ar lielu cerību, ka visam pietiks vietas. Sapakoju notecināto sāli, Svēto ģimeni un visu citu tā, lai rīt no rīta tikai saģērbtos un dotos ceļā. Miegs nāk tā ka acīs kož un nu gan ir laiks gulēt....

Turpinājums