Siera cepumi - bez miltiem

Bezglutēna cepumi

Sāku domāt, ka diezgan pamanāma un uzkrītoša ir mana ievirze uz eksperimentiem un visādām dīvainībām… Nu ko, šoreiz nebūs savādāk…

Iedvesmojoties no nesen izmēģinātas receptes – šokolādes kūka, kur miltu vietā izmanto baltās pupiņas, vienu vakaru iedomājos, ka jāizmēģina izcept siera cepumi.

Ņemot talkā parastās siera cepumu receptes, kur bāze ir smilšu mīkla, miltu vietā liku vārītas pupiņas.

Sākuma pozīcijā visas sastāvdaļas liku 1:1:1, bet procesa laikā nonācu pie šādiem daudzumiem:

100g siers

100g sviests – domāju var likt mazāk, ap 60-80g

300g pupiņas

1ola

Process:

  1.      Izmērcē, izvāra baltās pupiņas, ja ir slinkums, var aizvietot ar konservētām pupiņām, bet tad vajag kārtīgi nokāst, lai nav lieks šķidrums.

  2.      Pupiņas sablenderē, vai saspiež ar dakšiņu. Mans blenderis nemīl sausas konsistences, pieliku olu, bet tā pat viņš sajūsmā nebija. Ar dakšiņu samīcīt labi sanāk un grūti arī nav.

  3.      Pie pupiņām un olas pievieno istabas  temperatūras sviestu un rīvētu sieru.  Tirgū pārdevēja apvārdoja mani, ka ļoti  labs siers cepumiem būs tas „Peļu siers”,  Emental. Sen jau zināju, ka man  caurumainais siers negaršo, bet viņš tak  būs cepts… nu, ja garšo tas siers, cepumi  ir ideāli, bet nākamreiz likšu citu sieru.

  4.      Gatavā masa ir ķipīga, uz pannas liku ar tējkaroti, neko daudz neizplūst. Cep 180C^o 8-10min kamēr zeltaini.

Gatavs!

Godīgi sakot, biju gatava, ka šis pasākums izgāzīsies un beigās būs kaut kas aizdomīgs, pupiņu, siera sacepumam līdzīgs, bet iznāca ļoti labi cepumi – konsistence līdzīga kārtainajai mīklai, sviests izveidoji kraukšķīgu apvalciņu. Ļoti izteikta siera garša, tādēļ izvēlēties vajag sieru kas garšo, domāju, ka labu Krievijas vai Holandes sieru arī var izmantot.

Varbūt var mēģināt likt klāt vēl vienu olu, tikai nezinu kāds iznākums gaidāms – laikam cietāki cepumi, gan jau kāds konditors nojauš, man šādu zināšanu nav, bet, ja praksē izmēģināšu, pielikšu secinājumus.

Vēl viens liels pluss – cepumus var ēst tie, kuri izvairās no glutēna. 

Noteikti kādreiz cepšu vēl, jo ar miltiem aizrauties negribas, bet siera cepumi garšo ļoti.
Tas ko gribu ieteikt - neesi aizspriedumains pret pupām - to garšu nemaz nemana. Kad pirmo reizi apēdu šokolādes kūku un tikai tad man paziņoja pupiņu noslēpumu, pat neticēju. Speciāli uzcepu kūku pati, aiznesu uz darbu, tur ar visi brīnījās, tā ka - uz priekšu!

Līdz svētkiem vairs nav tālu, gan jau būs vēl kādi eksperimenti un idejas, bet šodien :)

Flīžu mozaīka

 Jau kādu laiku neesmu ieguldījusi devumu šīs lapas papildināšanai, un, nav jau brīnums, jo, ja apskatās manu darba kalendāru, tad, oktobrī tikai 3 dienas tukšas, lai gan uz darbu 2vās no tām bija jāiet, bet to neskaitu kā aizņemtu dienu, novembrī tas pats un decembrī, līdz šim, tikai viena diena neko nedarīšanai.

Mācības, darbs, pasākumi un pienākumi paņem tik daudz laika, ka pati brīnos kā paskrējis laiks un jau trešā adventes svece deg. Bet tas priecē.

Izdarījusi un piedzīvojusi šajā laikā esmu daudz un rakstīt arī būtu par ko, bet ar rakstīšanu ir tā pat kā ar draugiem, jo ilgāk nesatiecies, jo mazāk ko stāstīt, lai gan tas nav loģiski. Pēc lielāka laika sprīža, saproti, ka vairs jau nav jēgas ieslīgt visās tajās jaukajās lietiņās, kuras esi piedzīvojis pa dienu, jo katra diena atnes kaut ko jaunu un, ja sīkumi nav izstāstīti uzreiz, tad pēc mēneša visu tā pat vairs nepastāstīsi…un tā pazūd tik daudz…

Šodien gan saņēmos, jo palasot vecos ierakstus, saprotu, cik ļoti vērtīgi tie ir priekš manis. Tik daudz jauku sīkumu aizmirstu, ja par tiem nerakstītu, tādēļ jāraksta, lai neaizmirstu.

Manas idejas atblāzma

Tātad, divus trešdienas vakarus veltīju mozaīku flīzēšanas tehnikas atklāšanas un apgūšanai. Nolēmu, ka vēlos izmēģināt šo pasākumu, jo mājās man ir galds, kuru vajag apstrādāt – ideju daudz, bet izdarījusi neko neesmu. Bija doma, ka varētu noflīzēt mozaīkā attēlojot divas pasaules daļas ar augstienēm, zemienēm, okeāniem u.t.t.

Ravennas mozaīkas fragments

Kā jau vienmēr, kursi iesākās ar to, ka pasniedzēja pastāstīja par sevi, savu nodarbošanos un to, kā viņa nonākusi līdz flīzēšanai. Tā pat pastāstīja, kur šī tehnika tiek izmantota un ko darīsim. Pieminēja izstādi, kuru varēja apmeklēt pagājušā gadā, kad atvēra Gaismas pili – Ravennas vēsturisko mozaīku kopijas – biju un redzēju, tiešām skaisti. Tā un citādi iedvesmoti ķērāmies pie darba.

Materiāli: papīrs, zīmulis – skicēm, dekoratīvās flīzes, instruments ar ko flīzes sadauzīt, PVA līme, virsma ko flīzēsim, šuvotājs, sūklītis, ūdens.

1.      Zīmējām skices, iesākumā ieteica veidot skaidri redzamu siluetu, lai tas izceltos un neieslīgt sīkumos.

2.      Uz kaut kāda porcelānveidīga svečtura pamatnes pārzīmēju savu skici un devos meklēt flīzes derīgos toņos. Par laimi, viss jau bija sadauzīts sīkos gabaliņos, jo cik varēja noprast, pasākums nemaz nav tik aizraujošs un viegls.

3.      Kad toņi izvēlēti, lēnām un pacietīgi, sāku veidot mozaīku, piemeklējot zīmējumam derīgus gabaliņus. Apstrādājamais laukums 10x10cm, prasīja diezgan lielu pacietību, ja nemaldos darbojos kādas 40-50min.

4.      Pēc tam bija iespēja izmēģināt apaļas formas priekšmetu – puķu podiņu, tas prasīja mazliet mazāk laika, jo nebija tik smalks zīmējums, bet grūtāk, jo flīzēm tendence noslīdēt, daudz līmi likt nevar.

5.      Ar pasniedzēju pārrunājām kādas krāsas šuvotājs izskatītos vislabāk, lai zīmējums izceltos. Nonācām pie secinājuma, ka tumšu toni vajag, jo flīzītes gaišas.

Tā arī pagāja pirmās trešdienas nodarbība, līmējot flīzes. Pēc tam, kad pielīmēts, vismaz uz 24h jāatstāj nožūt, lai labi pielīp. Pēc šīs nodarbības par flīzēto galdu vēl aizvien domāju, bet nedēļas laikā nonācu pie secinājuma, ka pasākums ir pārāk apjomīgs, ja padomāju cik daudz dažādus toņus man vajadzētu, lai iegūtu vēlamo efektu, iedzīvotos bankrotā. Var jau būt, ka pacietības pietiktu, bet zinot savu perfekcionista dabu, varētu arī prātā sajukt :D

Otrā trešdiena – šuvošana – starp flīzēm jāaizpilda brīvās vietas.

1.       Visi papriecājamies par saviem nožuvušajiem darbiņiem un ķeramies klāt šuvotāja iejaukšanai.

2.      Šuvotājs tāda ģipšveidīga masa vien ir. Pulveri sajauc ar ūdeni. Plakanajam darbam vajadzēja šķidrāku masu, tādu kā vidēji biezu kefīru, bet podiņam mazliet biezāku, lai netek nost, bet, lai piepilda spraudziņas. Baigā ķīmija nav, to jebkurš uz „čuju” var sajaukt. Krāsas ir dažādas – grafīts, balts, gaiši violets un, ja ir vēlme pēc īpaša toņa, tad baltajam jauc klāt akrila krāsu. Sev iejaucu balto un grafīti tādā gaiši pelēkā tonī. Eksperimentējām un pievienojām zelta krāsu, izveidojās pelēkais tonis ar spīdumu, kas, ja kārtīgi ieskatās, redzams arī pēc nožūšanas. Jārēķinās ar to, ka žūstot tonis paliks gaišāks.

3.      Plakanajam darbam ar liešanu lej virsū šuvotāju, līdz viss noklāts, tad kārtīgi izdauza gaisa burbuļus, lai visas spraugas piepildītas.

4.      Apaļajam liku ar kociņu, bet beigās tā pat ķēros klāt ar pirkstiem, likās, ka nepiepildās spraudziņas.

5.      Žāvēšanas process – žūst apm. 15min, galvenais nepāržāvēt, nedrīkst atstāt uz nakti, jo tad nevarēs lieko nost dabūt. Žāvējām arī ar fēna palīdzību, kad šuvotājs paliek matēts, tad var sākt tīrīšanas darbus.

6.      Ar viegli samitrinātu sūklīti lēnām, nespiežot, mazgā nost lieko šuvotāju. Diezgan pacietību prasošs pasākums, ja grib ātrus rezultātus, var izraut flīžu gabaliņus, vai šuvotāju no spraudziņām, tā ka lēnām un mierīgi :) Plakano darbu tīrīt bija diezgan viegli. Ja redz, ka ir kāds caurumiņš, gaisa burbulītis, ar šuvotāju to aizpilda un gaida, kad apžūs, lai var turpināt darbu. Kopumā tīrīju paliktni 3 reizes, jo nebiju kārtīgi tos gaisa burbuļus izdauzījusi, lai gan darīju to no sirds.

7.      Puķu pods gan mani nokaitināja „līdz baltām pelītēm”. Tīrīšanas process bija lēns, piņķerīgs, jo virsma daudz negludāka kā plakaniem priekšmetiem, tad vēl vairāki mozaīkas gabali izkrita, domāju, ka man vienīgai tā, bet citiem ar tas pats. Protams, ka visas šuves nebija piepildījušās, līdz ar to atkārtota šuvošana bija nepieciešama vairākas reizes. Beigās domāju, ka savu mūžu vairs neko neflīzēšu un uz to puķu podu neskatīšos. Vēl man jānokrāso malas, lai savāktu vienotu kompozīciju, bet to vēlāk.

Tā lūk man ar to flīzēšanu veicās. Beigās gan nospriedām, ka labi vien ir, ka izmēģinājām gan plakano variantu, gan apaļo, jo ir pilnīgi citādāk strādāt ar katru no šīm virsmām. Tā pat, tikai pēc tam, kad darbs pabeigts, nonācu pie sapratnes, ka vajadzēja izmantot citu toņu šuvotājus. Kaut kā biju ieciklējusies uz to tumšo, bet sirsniņai būtu piestāvējis gaisi violetais šuvotājs daudz labāk bet nu ko, mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tā pat ar podiņu, tumšās šuves neizceļ flīzes, bet nu neko.. Pēc visa šī pasākuma nonācu pie secinājuma, ka tie cilvēki, kas ir veidojuši Ravnnas mozaīkas ir pacietības iemiesojumi. Tā pat sapratu, ka nebūs man flīzēts galds, un šis process nekļūs par manu vaļasprieku, bet neko nenožēloju un, ja nu kādu dienu man ļoooti vajadzēs ko flīzēt, tad pamati ir apgūti.

Teorija praksē

    

     Jau septembra sākumā man radās ideja par šo pasākumu, bet kamēr nonācu līdz tā īstenošanai pagāja 3nedēļas un līdz raksta tapšanai 4nedēļas... 

    Viss sākās ar to, ka šajā gadā "Laima" svin 145 gadu jubileju un manu skatu piesaistīja, jubilejai par godu ražotā, rūgtā šokolāde 90% kakao.

    Jau no agras bērnības manas attiecības ar kakao nav bijušas neko labas, jo pienu nedzeru, bērnudārzā kakao bija aizdomīga izskata padzēriens, kuru nemaz nebija vēlēšanās nogaršot. Arī mājās neviens kakao negatavoja. Kafijas automātu kakao nepirku principa pēc, jo rakta ka tā ir "Karstā šokolāde", bet es jau nu zinu, ko nozīmē karstā šokolāde, jo tādu, mājas gatavotu, atzīstu.

Ar īstu, labu kakao iepazinos, apmēram, pirms gada, kad mamma pagatavoja to pēc savas receptes. Neteikšu, ka pirmo reizi ar lielu entuziasmu ķēros pie kūpošās kakao krūzes, bet viss mainījās, kad to nogaršoju. Tagad arī manā mājā var tikt pie garda kakao. 

Un nu pie lietas! 

    Tātad, ieraugot šokolādi man radās teorija, kuru nolēmu pārbaudīt praksē.

    Ja šokolādē ir 90%kakao, tad to izkausējot pienā veidojas karstā šokolāde, jeb kakao. Ja ņemšu 100g šokolādes un 90g kakao un abus pagatavošu ar vienāda daudzuma piena, teorētiski garšai un stiprumam vajadzētu būt gandrīz vienādam.

   Mājās man bija kakao ar pazeminātu tauku saturu, nolēmu iegādāties parastu kakao un šokolādi. Nemaz nav tik viegli tikt pie parasta kakao, jo, domāju, ka "Laima" ražotais kakao ir parastais, bet nekā, attaukots. Meklēju tirgū uz svara, tikai ar trešo piegājienu tiku pie parasta kakao.

       Kad viss bija iegādāts, ķēros pie darba.

    No sākuma gribēju kausēt 50g šokolādes, bet kad apjautu, ka vajag 46g kakao un to, cik tas ir daudz, apstājos pie 25g šokolādes, kakao ir diezgan viegls. Iesvēru arī abu veidu kakao, pieliku cukuru, jo nojautu, ka nevarēšu būt objektīva vērtētāja, ja kakao būs rūgts - nemīlu rūgtas lietas. Sakarsēju pienu un visām trim sagatavēm pielēju vienāda daudzuma piena. 

Rezultāti:

   Šokolāde, man par brīnumu, kusa ļoti slikti. Izkususi tā, pa pienu peldēja kā mazi punktiņi, nekādu viendabīgu dzērienu iegūt nevarēja.

    Attaukotais kakao, gaiši brūns, salīdzinājumā ar parasto kakao, kas bija ļoti tumši brūnā krāsā.

      Šokolādes dzēriens nebija dzerams, piens ar gaišbrūnu nokrāsu, nu gluži kā bērnudārzā, un šokolādes garša tik pat kā nekāda.

    Attaukotais kakao ļooti stiprs, varēju tikai vienu mutīti nogaršot.

    Neattaukotais, parastais kakao - nu tik stiprs, ka vārdu trūkst. Cukurs neko neglāba, tāds rūgtums, ka, domāju, pat rūgtuma mīļi to dzert negribētu.

     Tā kā visu pienu biju iztērējusi, nekas cits neatlika kā šokolādes pienu sajaukt ar vieglo kakao. Dzēriens tā pat bija ļoti stiprs, kā karstā šokolāde, bet dzert varēja. Otru kakao ieliku ledusskapī, lai dzertu, kad būs piens. Nākamā dienā uztaisīju, dabūju liet klāt vēl pus litru piena un tā pat garša kaut kāda rūgtena kā dedzināta. Domāju, ka šo kakao likšu kūkās nevis dzērienā.

     Kā jau var noprast, mana  dižā teorija izgāzās un neesmu vēl nonākusi pie secinājuma - mana teorija bija kļūdaina, vai šokolāde bija nederīga... Bet lai kā arī būtu, skaidrs ir viens - ja gribas baudīt kastu šokolādi, ar labi daudz kakao pie tās var tikt :)

Eksperimets studiju nolūkos...

   Beidzot, vai, jau atkal, kā nu kuram, ir atsācies mācību gads.

   Kamēr bija vasara, nu vismaz augusts, atzīšos, mazliet gaidīju septembri, kaut kā, no visas vasaras pārpilnības biju mazliet nogurusi un gribējās stabilitāti, rutīnu, mieru, kad visu laiku nav jāsēž uz kofera un mājas redz labi, ja vienu, divas dienas mēnesī. Es mīlu savas mājas un mans kaķis mīl, ka esmu mājās :D

   Bet, cilvēkam izpatikt nav iespējams, tā pat arī man, un nu, kad man jāceļas 5cos no rīta, lai ietu uz darbu, vai, apskatoties savu plānotāju saprotu, ka mēnesī man ir tikai viena sestdiena brīva, kuru visdrīzāk būs jāvelta studijām, sapņoju, par to kā ielīst siltā, plediem klātā alā un gaidīt nākamo vasaru.
 

   Šī ir viena no tām studiju sestdienām un šo rītu sāku ar interesantu mājas darbu, kas vairāk ir kā eksperiments. Modulis: Garīgās attīstības traucējumu pedagoģiskā diagnosticēšana un korekcija. Priekšmets: Arodterapija speciālajā izglītībā.

   Tātad, lai labāk izprastu ar kādām grūtībām ikdienā sastopas cilvēki, kuriem ir kādi traucējumi, šoreiz vairāk fokusējamies uz fiziskiem traucējumiem, mājās jāveic vairāki eksperimenti, kuri pēc tam jāapraksta, kādas izjūtas, pārdomas, bet galvenokārt, kādi ir pedagoģiskie secinājumi. Tas viss nepieciešams, lai katram skolēnam, kurš pabeidz skolu. varētu, pēc iespējas labāk, piemeklēt kādu darbu, ko viņš ir spējīgs veikt, lai iekļautos sabiedrībā, katram pēc savām spējām, citam kā apgūstams arods, citam kā arodterapija - ikdienā, tas viss notiek ar asistenta klātbūtni.

Veicamie darbi:

1. 2h nostaigāt ar vienu aizsietu aci.
2. Ar aizsietām acīm pagatavot tēju un sviestmaizi.
3. Noskatīties neredzētu multiplikācijas īsfilmu bez skaņas.
4. Noskatīties dziesmas vai humora šova videoklipu bez skaņas.
5. Noģērbties un apģērbties ar vienu roku.
6. Ar kreiso roku(ja esi labrocis) pagatavot vienkāršus salātus.
7. Ja iespējams, aiziet ciemos pie drauga, 1h esot ar ausu aizbāžņiem.
8. Ja iespējams, pabūt svešā valstī, kurā nesaproti valodu.

   

  Kā jau zinām, man patīk visādas dīvainības, izaicinājumi, saraksti, eksperimenti, apņemšanās u.t.t. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka šorīt veikšu kādu no šiem punktiem, diemžēl ceļošanas pa svešām valstīm šoreiz izpaliks, lai gan atceros to vienu vienīgo reizi, kad biju Igaunijā iegājusi rimi un visi apraksti - cenas bija lietuviski, nu nebija forši, labi, ka ir svītru kodi.

   Nolēmu, ka veikšu 2.punktu, bet biju piemirsusi vai tur acis ciet, vai viena roka jāizmanto un tā, jau naktī sapņoju kā virtuvē maizi taisu un vēl nez ko ar vienu roku cenšos izdarīt.
   No rīta izlasīju noteikumus, uzliku uz acīm aizsegu(nu to ar kuru guļ pa nakti) un sāku darboties. Jau iepriekš apsvēru domu, kā visdrošāk pagatavot tēju, negribējās applaucēties. Paņēmu lielāko krūzi, tā drošāk. Procesā sapratu, ka ļoti svarīgi, ka zinu, kur un kas man stāv, bet tas netraucēja krūzes nomešanai pie zemes, tā stāvēja trauku žāvētājā.
   Lai sarežģītu uzdevumu nolēmu, ka gatavošu maizīti ar karbonādi, kura jāuzsilda. Nu patiesībā, sildīšana bija visvieglākais no visa ko darīju. Tējai lejot ūdeni, ar pirktu pārbaudīju cik ūdens ieliets, bet tā pat ideālo daudzumu neielēju. Visgrūtāk bija griezt maizi, nevarēju saprast biezumu, pirmā šķēle sanāca tikai kā tāda pusšķēlīte, man maizes kukulis liels, puse no apaļa kukuļa, grūti nogriezt garu šķēli, beigās nolēmu griezt no sāna, divi mazi galiņi sanāca. Arī apsmērēt ar sviestu ir diezgan sarežģīti, apsmērēju sev pirkstus, nevarēju saprast cik daudz to sviestu esmu paņēmusi, kur ir uzsmērēts un kur nav. Griezt sieru nebija tik sarežģīti, kā to uzlikt uz maizes, jau atkal sviestā iebraucu.
   Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, traukus novācu, pannu nomazgāju, visu saliku vietā, man patīk kārtība pirms ēdu, nevis, ka pēc tam mani gaida trauku kalni. Noņemot acu sargu apskatīju savu veikumu. Garajai maizes šķēlei sviests bija vienā un otrā galā, pa vidu nekā, siers arī lielai maizei mazā šķēlīte un mazai maizei lielā šķēlīte. Tēja, mazliet vairāk kā pus krūze.
   Kopumā sarežģīti - ja man būtu jāiekārto virtuve, noteikti, lielos darba rīkus kabinātu pie sienas, neturētu daudz nazīšus, dakšiņas u.c. priekšmetus, kuri tikai galvu jauc. Maizi pirktu jau sagrieztu, ēstu bez sviesta, tā pat veselīgāk, nu sieru nogriezt var, bet šodien jau visu ko šķēlītēs var dabūt.
   No sākuma domāju, ka šis pasākums aizņems daudz vairāk laika kā parasti, bet tomēr tā nebija, tikai mazliet pie tā sviesta iesprūdu. Skaidrs ir viens, ja nonāktu svešā virtuve bez redzes, tad gan būtu slikti, jo pēc taustes nepazīstama vietā ar nepazīstamiem darba rīkiem darboties būtu ļoti grūti. Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, radās man jautājums: "Vai neredzīgi cilvēki slēdz gaismu?", esmu pieradusi gatavot pie apgaismotas virsmas un gribēju gaismu izslēgt, bet tā ieslēgta nebija un tad man radās šis jautājums. Cik liela tumsa ir neredzīgam cilvēka, vai, varbūt viņiem  tumsas termins leksikā nav...

   Kad veiksmīgi pabeidzu šo eksperimenta punktu, ķēros klāt citiem mājas darbiem.  Dienas vidū lielākā daļa tika pabeigta, izņemot visi pārējie punkti no šī saraksta. Tā kā biju nolēmusi doties mazliet izvēdināt galvu, bija iespēja izpildīt punktu nr.5: Uzvilku un novilku ar vienu roku: apakšveļu, zeķubikses, bikses, sporta kreklu, peldkostīmu, blūzi ar sienamu aizmuguri, zeķes, sienamus skriešanas apavus.
   Secinājumi: ar vienu roku sasiet neko nevar, ja otra roka ir, bet pirksti ir krampī, tad var mēģināt kurpju šņori kaut kā sasiet, bet nesanāk tik stingri kā vajadzētu. Biju domājusi, ka zeķubikses sagadās grūtības, bet nē, diezgan viegli tiku galā. Grūtāk ar sievišķīgāko no apģērba gabaliem, bet tikt galā iespējams gan tad, kad roka ir, bet pirktu nav, gan arī tad, ja otru roku nelieto vispār, mazliet jāpiedomā pie tehnikas.
   Kopumā šis punkts bija izpildāms vieglāk kā gaidīju.

   Nr.1, 2h ar vienu aizsietu aci. Šo un iepriekšējo punktu aprakstu ar aizsieto aci un, godīgi sakot, tas ir diezgan kaitinoši. Pirmajā brīdī likās, ka man pat galva sāk reibt. Diezgan grūti orientēties tekstā ko rakstu, ik pa brīdim kaut kas dubultojas un miglojas. Diezgan liels laukums ir neredzams.  
   Šajā gadā man grupā ir puisītis, kuram viena actiņa neko neredz, tagad daudz labāk saprotu viņa  redzes leņķi, būs jāpiedomā no kuras puses piedāvāju viņam darba uzdevumus, jo tajā pusē, kur acs ir aizsegta, neko neredzu un visu laiku jāgroza galva, lai kaut ko varētu izdarīt. Šīs būs divas ļooti garas stundas un, liekas, neko produktīvas, nav vēlēšanās nodarboties ar kaut ko nopietnu. Visdrīzāk jau ir tā, ka cilvēkam, kuram ir šāds redzes traucējums, redzīgā acs ir uztrenēta un nekas nemiglojas, bet manā gadījumā visu laiku gribas to apsēju ņemt nost.
   Pēc 2h esmu laimīga tiekot vaļā no apsēja un pateicīga Dievam, ka abas acis man ir veselas:) 

   Šajā vakara nolēmu, ka pārējos eksperimenta punktus pildīšu kādu citu dienu, bet kad ar nespēju aizmigt biju cīnījusies jau veselu mūžību, kurā paspēju izdomāt - kādu tieši remontu veikšu vannas istabā, kā lai uztaisu, saskrūvēju plauktu, kā uzšūt mežģīņu naktskreklu (es neesmu šuvēja un ar adatām esmu uz jūs, bet tas jau laikam bezmiega izmisums), izpētījusi cik gara ir distance, ko skrienu un vēl sazin ko, man īsa atmiņa. Beigās nolēmu, ka nav jēgas tērēt savu dārgo laiku un jādara kaut kas jēdzīgs. 
   Tā nu cēlos augšā un ķēros klāt punktam nr.6 Zinu, zinu, naktī nav labi ēst un, starp citu, mana ledusskapī lapiņa nedeg, bet aizdomas, ka bezmiegs ir izsalkuma dēļ arī man bija, pēdējo reizi ēdu 16os, bet nu jau pusdivpadsmit naktī, vēders jau kurkstēja ap deviņiem, bet izlikos, ka esmu kurla, te nu bija.

  Salāti bija eksperiments ne tikai vienas rokas dēļ, bet arī sastāvdaļu dēļ. Jau iepriekš nolēmu, ka negribu salātu salātus, tādēļ nolēmu izmēģināt pagatavot salātus no tā kas ledusskapī - mājas siers, jeb graudainais biezpiens, jeb cottage cheese, tomāti, paprika, puravs, pētersīļi. Pēc visa pasākuma atcerējos, ka man vēl krabju nūjiņas bija, bet nu tas nākamreiz.
  Nu process bija diezgan interesants, biju gaidījusi, ka tas būs daudz sarežģītāk. Spec. skola redzēju dēlīti ar naglu uz kuras uzsprauž maizi, lai tā nešļūkā pa dēli. Tā kā savā dēlī naglu dzīt neplānoju, iztiku kā ir. Vispirms no trauciņa bija jādabū ārā siers -  lai izkasītu visu kas iekšā, beigās karoti zobos ņēmu. Tomātu griezu ar maizes nazi, viņam asmens kā zāģītis, tomāta miza nav nemaz tik viegls šķērslis, bet, tā kā man nebija jāpiedalās perfekto tomātu gabaliņu konkursā, viss izdevās pietiekami labi. No dēlīša, protams ar vienu roku ieslidināt bļoda neko nevar, labi, ka man vēl ir nazis ar platu asmeni. Ar to pašu plato nazi griezu papriku un puravu. Šie divi bija vieglāki, jo cietāki. Selerija jau iepriekš bija sagriezta un saldētavā noglabāta, nu ir maza atkāpe, bet neko darīt, toties piparus malu bez rokas, labi, ka ir zobi un piparus daudz nevajag. Kad viss sagriezts, atlika tikai samaisīt, bļoda šurpu turpu šļūkāja, visu laiku otra roka automātiski sniedzās lai palīdzētu - cik mīļi, bet prāts uzvarēja. Salāti izdevās garšīgi, domāju, ka iekļaušu savā ēdienkartē šo recepti.
   Šoreiz diezgan grūti saprast savus secinājumus - protams, vieglāk dzīvot, ja abas rokas darbojas, bet nebija tik traki kā varētu būt, prasa mazliet vairāk laika un nervu, bet domāju, ka ar laiku jau pierod pie visa. Domāju, svarīgi, ka ir labi, asi naži, un citi kvalitatīvi darba rīki, iespējams varētu ierīkot neslīdošu virsmu, lai ne dēlītis, ne bļoda pakārt nestaigā.
  Laikam lieki piebilst, kad biju paēdusi, ātri vien aizmigu :)

    Nākamajā dienā izpildīju 3;4 punktu, noskatījos bez skaņas multfilmu par zobu mazgāšanu un video, kur dziedāja jauna meitene. Nu godīgi sakot, domāju, ka ja neko nedzirdētu, diez vai kaut ko skatītos, pacietības trūkst un, nu labi, multfilmu saprast var, bet dziesma neko neizsaka - varēju vērot emocijas meitenes sejā un domāt par ko viņa dzied - nu neuzminēju.. Vēlāk noklausījos - iespaidīga dziesma, pat zosāda uzmetās. Daudz kas bez skaņas zūd - žēl ka tā.
  Domājot no skolotāja skatu punkta sapratu, ka ja bērns mani nedzird, tad godīgi sakot viņam visapkārt mūžīgais cirks, visi mutes virina, kaut ko vicinās un tā pat neko saprast nevar. Ļoti svarīgi kādu vidi veidojam, lai cilvēks varētu sajusties labi. 
   Šie punkti vēlreiz apstiprināja manu nemirstošo sapni iziet surdo tulka kursus. Jau iepriekš apskatīju, ka jāstudē 2gadus un, ja Dievs dos, pabeidzot šo augstskolu, stāšos nākamajā:)

   Nu ar to šoreiz arī beigšu, līdz ciemošanās dieni vēl tālu un domāju, ka neko labāk kā bezskaņu video skatīties nebūs, šobrīd man liekas, ka jutīsos mazliet izstumta, bet nu tad jau redzēs.