VID un EDS beidzot VISS!

  Divas dienas atpakaļ vēl aizvien dzīvoju ar smago apziņas nastu, ka vēl aizvien neesmu tikusi galā ar savu VID jautājumu EDS mājaslapā. 

   Visa šī smalkā sistēma mani nokaitināja tik tālu, ka nolēmu tikt no tās vaļā pēc iespējas ātrāk. Paldies Dievam, manā dzīvē ienāca cilvēks, kurš bija tik laipns un iesniedza manas nelaimīgās deklarācijas un gada atskaites. Tagad tikai atlika atrast savu pašnodarbinātā statusa apliecību un iet to anulēt. 

   Un te nu sākās mana nākamā problēma, kura vilkās jau kopš  šā gada sākuma. Savu jauko apliecību biju nolikusi tik Drošā vietā, ka vairs nekādi nevarēju to atrast un, kad ierados VID ar savu pasi, uzzināju, ka bez savas apliecības neko izdarīt nevaru. Pie sava gudrā konsultanta noskaidroju, ka man ir iespēja aiziet atjaunot savu apliecību un tad iet to noslēgt. Nu ko lai saka, milzu loģika, no viena kabineta ar lapu rokā uz otru, lai to nosvītrotu un izmestu. Tā šo jauko pasākumu atliku līdz brīdim, kad man beidzot sāksies atvaļinājums, jo kāds vēl mani sabiedēja, ka, ja pat nav veikta nekāda saimnieciskā darbība nodokļi jāmaksā un diezgan nopietnos apjomos. Tā manā galvā izauga milzu cipars un, protams, jāgaida lielā atvaļinājuma nauda, lai tiktu galā ar visu samilzušo problēmu.

   Gatavojoties pēdējai sesija man uzspīdēja saules stariņš, lielajos papīra klanos atradu savu apliecību un nu man vairs nevajadzēs doties atjaunot, lai anulētu, bet tas jau nenozīmē, ka paķēru lapu un devos uz jauno VID ēku Mežaparkā, lai gan ļoti gribēs apskatīt kā tad tas milzis izskatās no iekšpuses (atsauksmes diezgan labas), bet nu labi, gan jau citu reizi, lai gan.... labāk nē:)  Nolēmu, ka nepatīkamās lietas nokārtošu pēc citām nepatīkamām lietām - sesijas. Par laimi sesija bija tīri jauka, atgriežoties Rīgā devos uz darbu un tad uz nometni, kas nebija ieplānota trīs mēnešus iepriekš, līdz ar to viss tika atlikts un nu, kad krāmēju somu uz Liepāju dodoties, nolēmu apmeklēt vietējo VID, jo kamēr Rīgā man laipni paziņoja, ka viss ir mājaslapā, Liepājā, tiku pie jaunas paroles, kuru protams nebiju paņēmusi līdz, un atbilstošajā kabinetā, man ar pirktu datora ekrānā iebakstīja ko nospiest, laipni protams. 

   Patīkamākais visā šajā epopejā ir tas, ka viss ir beidzies un nemaz tik milzu summas nodokļos neaizies, tikai 17,..euro. Beidzot esmu brīva un, domāju, ka nākamreiz padomāšu vairāk  kā divreiz, pirms iepīšos jaukajos VID pasākumos:)

Foto no interneta resursiem

Izaicinājums Wings for Wheels

Orientēšanās uzdevums - šaušana

   Šajā vasarā, pirms divām nedēļām, man nāca interesants piedāvājums, braukt uz nometni invalīdiem, kā asistentam. Par organizāciju Wings for Wheels uzzināju tikai šā gada maijā un jūnija beigās pati devos neplānotā braucienā, nedēļas garumā, kalpot cilvēkiem ar dažādiem kustību traucējumiem.

   Pirmajā brīdī domāju, ka esmu gatava, jo galu galā, savā ikdienā strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir speciālas vajadzības (īpašas vajadzības ir mums visiem:),  bet nekad nebūtu domājusi, ka izglītībai šeit nav nozīmes, svarīga ir tikai sirds attieksme.

Visi kūkas gatavo

   Ja mēs tā labi padomājam, cik bieži uz ielām, veikalos, kafejnīcās, kino un visur citur mēs redzam cilvēkus ar invaliditāti? Tik pat kā nemaz. Un godīgi, tas bija viens no iemesliem, kādēļ mazliet baidījos, braucot uz šo nometni.

Meitenēm skaistumkopšanas vakars un pēc tam fotosesija :)

   

Mans priekšstats par cilvēkiem ratiņkrēslos līdz šim ir bijis ļoti greizs. Domāju, ka šie cilvēki sēž mājās, dzīves sagrauti, nelaimīgi, domājot par labo pagātni, ja tāda ir bijusi, vai arī dzīvojot iedomu pasaulē, kurā viss ir kārtībā, vai dusmojoties uz sevi, cilvēkiem un Dievu, dzīvojot tikai ar vienu jautājumu, ”Kāpēc es?”. Man nebija ne jausmas, vai es kādu neaizvainošu ar savu skatienu, vai kādu vārdu ko pateikšu ne tā, vai maz drīkst iet klāt. Zinu, ka ir cilvēki, kas saviem bērniem māca uz ielas neskatīties uz cilvēkiem, kuriem ir kādas problēmas, man tas netika mācīts, bet kaut kādā veidā zemapziņā tik un tā ir iesēdies un, tad, es jūtos kā ļaunā, jo no vienas puses prāts saka neskaties, no otras puses, man ir sajūta, ka ar savu attieksmi pazemoju otru it kā negribētu viņu redzēt, vai ignorētu viņa eksistenci un personību.

Kamēr meitenes krāsojas, puiši izjauc datorus

Cēsu baptistu draudzes zvanu ansamblis

Pagājušajā nedēļā mana domāšana un skats uz realitāti tika izmainīts.

Zinu, ka braucot kalpot galvenais mērķis ir dot, bet man nez kāpēc liekas, ka šoreiz ikviens, kas bija nometnē deva man. Pavadot nedēļu kopā ar dažādiem cilvēkiem, iepazīstot viņus, palīdzot, daudz kas mainījās manā domāšanā un dzīves redzējumā.

 

Ekstrēmā diena - izbraucieni ar kvadraciklu un džipiem

   Kādēļ izvēlēties redzēt tikai ratus, vai kruķus, vai vēl nez ko, bet neredzēt cilvēku. Es ieraudzīju, un pārsteigums, par to cik sirsnīgi, atvērti, draudzīgi un cerību pilni viņi var būt, ir liels. Pārņem kauns zinot, ka varu žēloties par dzīves sīkumiem, kamēr cilvēks, kuram būtu par ko skumt, vai dusmoties ir izvēlējies priecāties. Lielākā daļa manis iepazīto cilvēku ir inteliģenti, izglītoti, interesanti, radoši, prieka, miera un cerības pilni cilvēki, kuri neļauj nevienai problēmai sevi nospiest, vai ierobežot. Un lielākā daļa nav mājās sēdētāji, bet gan sabiedriski aktīvi, dažs, pat aktīvāks par mani:)

Sporta spēles

   Varētu brīnīties, par kādu cerību un prieku var būt runa, ja dzīve nav izcila un visas vēlmes un vajadzības nav piepildītas? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju tic Dievam. Bet, ja uzdošu jautājumu, kā tu tici, vai Kam tu tici, ko tev dod šī ticība, atbildes nebūs. Cilvēks, kurš skaidri zina Kam viņš tic, var dzīvot mierā, kas ir pāri cilvēka loģikai, saprašanai, priekā, neskatoties uz apstākļiem sev apkārt un viņam ir cerība, kas ir ticība par nākotni. Patiesu mieru, prieku un cerību var dot tikai Jēzus, kur pirms 2000 gadiem nomira pie krusta, uzņēmās vainu par visiem mūsu grēkiem, lai šodien tev un man, mums būtu brīva iespēja runāt ar Dievu kā ar tēvu un draugu. Ticība ir dāvana pēc kuras var lūgt, un pat ja tu negribi ticēt, bet gribētu gribēt ticēt, tad arī to var lūgt.

Ugunskura vakars

   Esot šajā nometne sapratu, ka tieši Dievs ir Tas, kurš dod  iespēju ieraudzīt sevī un citos patieso identitāti un personību. Ar Viņu nekas nav neiespējam, un dzīve ir izaicinājumu un piepildījuma pilna.

Vēl viens asistents - ar zobiņiem :D

   Protams, negribu uzpūst milzu rozā burbuli, par to cik dzīve ir jauka, bet esmu sapratusi, ka lielākoties nekas nav tāds kā izskatās no malas un tikai saņemoties drosmi un pieejot klāt var ieraudzīt īstenību un atrast patiesos dārgumus.

   P.S. Dārgumu meklēšana un iegūšana visos laikos ir bijis smags darbs, bet tas ir to vērts.

 

   P.P.S. Ja interesē kaut kas vairāk gan par nometni, gan par organizāciju, šeit ir facebook mājaslapas adrese.