Šodien man bija tā brīnišķīgā iespēja izzināt visus frizieru
apmācību noslēpumus, atrodoties tieši pašā zinību epicentrā.
Jau diezgan ilgu laiku, apmēram mēnesi, staigāju ar matu griešanas
domām. Galu gala viens gads, kuru biju apņēmusies matus negriezt ir pagājis un
nu mani nekas vairs nevar apturēt! Nu labi, patiesībā visa vaina ir tajā, ka
tiklīdz mati izaug līdz pleciem, tā tie šķeļas, lūzt un visādi citādi mirst. Un
nu jau tas bija pāri maniem spēkiem, skatīties uz šo ne – labumu. Godīgi sakot,
jau tad, kad redzu transportā kādu, kuram mati šķeļas, nepatīkami, gribas visus
matus pa vienam lēnām pārdalīt, izklausās diezgan dīvaini, bet fakts, tā pat kā
ir cilvēki, kas nevar uz pumpām skatīties un spēj domāt tikai par to kā tās
izspiest, lai nerēgojas. Abi šie ļaunie kārdinājumi piemīt arī man, tieši tādēļ
man bija steidzami jārīkojas.
Tā kā esmu taupīgi skopa un man nebija ne jausmas, vai manus
matus spēj glābt parastās šķēres, vai karstās šķēres, vai vēl sazin kādas
jaunākās metodes matu glābšanā, nolēmu lielu naudu netērēt un atrast kādu
mācību frizētavu. Jau iepriekš palasīju ļaužu komentārus internetā un nonācu pati
pie sava scenārija. Parasta frizētava, kurā kāda jauna meistarīte drebošām
rokām griež matus, kamēr dusmīgā pasniedzēja ir neapmierināta par katru
studentes kustību, plus, visam klāt garas, jo garas stundas, kuras daudzi
labprāt ietaupa maksājot atbilstošu summiņu. Bet galu galā lielākā daļa
apgalvo, ka griezums kārtīgs, akurāts un, ja neņem vērā laika patēriņu var
apmeklēt šādu iestādi.
Nolēmu, ka man laika diezgan un varu arī izmēģināt savu
laimi šādā frizētavā. Piezvanīju, pieteicos. Gatavojos uz 4h, man nav ne
jausmas cik vajag tiem kas mācās.
Viss pasākums sākās ar manu tizlošanos pie ieejas durvīm.
Dabūju divas reizes zvanīt, jo durvis nemāku atvērt. Vai man vienai liekas, vai
tā tiešām ir, ka durvis uz iekšu never, tieši ārdurvis?!? Nu kas to lai zina,
varbūt, kad nākamreiz iešu, papētīšu tuvāk. Tiekot kāpņutelpā nopriecājos, ka
ir arī lifts, slinkums kāpt uz 6sto stāvu. Tikai atkal, liftam durvis, kas
jāver uz sevi un tad iekāpjot tajā, ir vēl durvis kas aizveras nu ka jau
liftos. Un kad nonāc galā atveras pirmās durvis, bet mazliet jāuzgaida, kamēr
atbloķēsies pašu veramās durvis. Nu ko, laimīgi esmu tikusi līdz augšai.
Par laimi man neviens nejautāja, vai vēl kāds ieradies,
varbūt, varu cerēt, ka ne esmu vienīgā, kas simtreiz zvana, jo durvis nemāk
atvērt. Durvju dāma laipni parādīja, kur mēteli pakārt un ieveda mācību telpā. Kāds
brīdis pagāja, līdz noskaidrojās pie kā tad esmu atnākusi. Ierādīja man vietu,
noņēma nost lielu plastmasas galvu ar ielokotiem matiem, lai netraucē man
spogulī skatīties. Tā sēdēju kādas piecas min., cik vēlāk sapratu, pasniedzēja
bija izgājusi, līdz ar to darbs nebija uzsākams. Sēžot nopētīju telpu, viss ka
mazā frizētavā, tikai daudz vairāk krāsas, līdzekļi, plastmasas galvu, tāfele
un vēl divas frizējamas meitenes, kas tā pat gaidīja, kad atnāks pasniedzēja,
lai studentes varētu turpināt darbu. Kopuma tur bija 4 studentes, trim bija
dzīvas modeles, ieskaitot mani, ceturtā taisīja vakara frizūru manekenam.
Kad ieradās pasniedzēja, daudz savādāka kādu biju iedomājusies,
jauna un ne īgņa, darbs varēja sākties, protams vispirms tām meitenēm kuras tur
jau sēdēja, diez, cik ilgi viņas tur sēdēja??? Beidzot pienāca arī mana kārta. Pasniedzēja
izjautāja ko vēlos. Pirmā brīdī domāju, ka vairāk ka galus apgriezt nevarēs,
bet izrādās var arī frizūru. Izklāstīju savas vēlmes, pat foto atnesu parādīt.
Tas jūtami atviegloja studentes darbu, lai gan esmu pilnīgi pārliecināta, ka
viņa labprātāk būtu man apgriezusi galus. Tad sākās pats interesantākais. 2,5h
laikā dzirdēju un redzēju daudz un dažādu frizieru terminus, par paura daļu un
pakauša daļu par grādiem un leņķiem, par matu šķipsnu kārtam oficiālām un
neoficiālām. Pēc katra mazā solīša atkal tika gaidīts, kad pasniedzēja varēs
pienākt un pievērsties manai galvai. Pirmā brīdī jau sāku aizdomāties par to,
vai vispār tā meitene kaut reizi ir matus griezusi, bet nē, viss labi, vismaz
šķēres turēt prot, kā izrādās jāgriež ar īkšķi un zeltnesi. Uz beigām, kad
citas „modeles” bija aizgājušas darbs jau gāja raitāk. Ik pa brīdim pasniedzēja
pati pielika roku frizūras tapšanā. Kamēr stundas ritēja, man bija ekskluzīva
iespēja redzēt ka top „mikrofons” frizētavā. Cik sapratu, ir noteikts daudzums
un dažādu veidu frizūras kas frizierim jāuztaisa. Mikrofoni tika taisīti manekenēm.
Galvu sadala daudzās sekcijās, matu šķipsnas tiek uzrītas matadatām konkrētā
virzienā. Interesantākā daļa – cepure ar garu snuķi, kura galā tiek pielikts
fēns un 10-15min. pūsts iekšā karstais gaiss. Pēc tam jaukās šķipsnas tiek
uzkasītas. Kamēr tapa „mikrofoni” mana frizūra arī jau tuvojās noslēgumam.
Kopsavilkums. Pasākums tiešām ilgs un diezgan nogurdinošs,
no otras puses izglītojošs, ja ir neliela interese par matiem. No pasniedzējas uzzināju,
ka man ir ziemeļnieku mati, smalki, bet biezi augoši, garāki kā līdz pleciem
neizaugs un, jau tajā garumā, visa apakša ir mirusi. Nespīd man Salātlapiņas
mati. Pat karstās šķēres, krāsošana un nekrāsošana man nelīdzēs. Laikam būs
jākļūst par īso matu lēdiju, labi, ka man piestāv.
Ja man jautātu, vai ietu vēl kādu reizi, domāju, ka jā, jo,
galu galā, zināšanu nekad nevar būt par daudz, un no sēdēšanas friziera krēslā
lieku stundiņu vēl neviens nav nomiris. Frizūra tiešām laba, pasniedzēja neļāva
sačakarēt manu vienīgo galvu un tās rotu, tā kā viss kārtībā.
