15.novembris –
dodamies uz pirmo sonogrāfiju. Braucot ar 11tranvaju sajūtos kā mājās, galu
galā 5 gadus braucu šajā maršrutā uz darbu. Tomēr pietrūks… Izrādās
remontdarbi, kavējam, bet ierodoties uzzinām, ka iepriekšējā māmiņa tikai tikko
ieradusies, tā ka viss labi.
Ārstniecības
iestādes nekad nav bijušas manā draugu sarakstā un, arī šodien, sēžot un gaidot
pirmo tikšanos ar mazuli esmu satraukusies. Tik jauki, ka vīrs ir blakus,
samīļo un iedrošina. It kā jau zinu, ka nekas traks nebūs, bet nervi mēdz
uzvilkties neparedzamos brīžos. Pirms nedēļās mums prasīja, kā man ir ar
garastāvokļu maiņām – vīrs paziņoja, ka nav, man jau ar tā liekas, lai gan
raudāt gan gribas biežāk, bet drīzāk sliktās pašsajūtas dēļ – tā nogurdina.
Mazuļa ilgi gaidītasi profils |
Ieejot
kabinetā pustumsiņa, noliekam mantas, atbildam uz jautājumiem, jānoguļas,
auksta
želeja uz vēdera un te nu ir mūsu mazulis – mazs, melnbalts knupsītis.
Daktere stāsta – 60mm garš, te ir galva, vēders, divas kājiņas – baltie ir
kauli, pēdiņas, divas rokas, 1;2;3;4;5 pirksti. Mazliet profilu redzam, tad
mazulis pagriež muguru, redzam mugurkaulu. Dzirdam sirdspukstus, redzam kā tā
sitas, kā riņķo asinis. Mazulis tiek bakstīts, lai pagrozās, daktere to ir
pamodinājusi un viņš nemaz tik ļoti grozīties negrib. Pēc kāda laika redzam
sejiņu – acis, degums, augšžoklis, apakšžoklis, lūpas. Bet ārstei vajag
profilu. Tā nu mani aizsūta pastaigāt un uzēst ko saldu, lai cukurs mazuli
pamodina. Dzeru augļu sulu – riskēju, jo dzeršana ir mans sāpīgais punkts. Ja
agrāk 2l dienā bija mana norma, tad tagad pat 500ml ne vienmēr varu iedzert.
Ūdens ir „Aizliegts V” (Vinnija Pūka ļaudis sapratīs), liekas, ka akmeni būtu
aprijusi un tik slikti paliek. Nepalīdz ne citroniņš, ne kas cits klāt. Un
tādas slāpes… bet atgriežoties pie sonogrāfa…
Sejiņa un rociņa pie galvas pielikta |
Pēc sulas un
20 min atgriežos, viss no jauna, atkal želeja un redzam mazuli, bet tas tā pat
mums muguru rāda. Tieku sūtīta vēl vienā pastaigā. Daktere saka: „Tagad pēc milzu šokolādes kluča
un uzdzert virsū šokolādi, lai mazulim ir cukura šoks, citādi visu dienu prom
tikt nevarēs”. Saldumi šobrīd nav mans
draugs, man būs šoks no šokolādes kluča!!! Bet izvēles nav. Nopērku šokolādes
batoniņu, dzert gan netaisos, vēl slikti paliks. Staigāju uz riņķi tik ilgi
līdz pašai galva sāk reibt un runāju ar bēbi, lai tas pažēlojas un pakustās.
Man sāk miegs nākt, esam jau 1,5h pie sonogrāfa, pēc tam pie ginekoloģes jāiet
un vēl uz asinsanalīzēm. Es vēl pa vidam sastresojos, ko man asinis paradīs, ka
tik daudz cukurs apēsts.
Par laimi, mazulis apžēlojās un
pagriezās
tā kā vajag. Varēja veikt nepieciešamos mērījumus
un doties tālāk.
Pēdiņas - šis man visvairāk atmiņā palicis |
Vēl piebildīšu - tikām pie kaudzes ar pirmajiem foto. Sesijas cena 6euro :)
Pie savas
dakterītes jāpastāsta kā tad klājas, noskaidroju, ka mazulis no vienveidīgas
pārtikas necieš. Protams, sabalansēts uzturs u.t.t., bet grūtniecībā tā ir
veiksme, ja ko tādu izdodas praktizēt. Mana galvenā ēdienkartes sastāvdaļa ir
grauzdēta maize. Tā paliek kuņģī un gana ātri pārstrādājas. Cenšos arī kādu
gurķi un tomātu, siera gabaliņu uzkost. Ārste iesaka pievērsties kāmīša
dzīvesveidam. Ēst maz un bieži, cenšos, bet tik bieži riebjas domāt par ēšanu.
Noskaidroju,
ka šīs dienas asinīs cukurs netiks pārbaudīts – hju…, nebūs jātaisnojas, ka man
cukura diabēts. Ciest nevaru adatas, bet jau atkal, mīļais vīrs mazai sieviņai
rociņu patur, kamēr viss tiek padarīts. Arī šī dakterīte super jauka un
saprotoša. Vēl pasmejamies, kā gan es bērnus vedīšu pie ārsta, ja pašai acis
jāžmiedz ciet, bet es atbildu, ka vīrs vedīs :)
Pēc visām šīm „mocībām”, kas
nemaz jau tik trakas nebija, izbraucam ar velosipēdiem pa Rīgas ielām, tad
tieku lutināta ar suši. Sajūtos atkal kā cilvēks.
Dzīve ir jauka!
Foto no interneta resursiem un personīgā albuma