piektdiena, 2017. gada 17. novembris

Pirmā trimestra skrīnings



15.novembris – dodamies uz pirmo sonogrāfiju. Braucot ar 11tranvaju sajūtos kā mājās, galu galā 5 gadus braucu šajā maršrutā uz darbu. Tomēr pietrūks… Izrādās remontdarbi, kavējam, bet ierodoties uzzinām, ka iepriekšējā māmiņa tikai tikko ieradusies, tā ka viss labi.

Ārstniecības iestādes nekad nav bijušas manā draugu sarakstā un, arī šodien, sēžot un gaidot pirmo tikšanos ar mazuli esmu satraukusies. Tik jauki, ka vīrs ir blakus, samīļo un iedrošina. It kā jau zinu, ka nekas traks nebūs, bet nervi mēdz uzvilkties neparedzamos brīžos. Pirms nedēļās mums prasīja, kā man ir ar garastāvokļu maiņām – vīrs paziņoja, ka nav, man jau ar tā liekas, lai gan raudāt gan gribas biežāk, bet drīzāk sliktās pašsajūtas dēļ – tā nogurdina.

Mazuļa ilgi gaidītasi profils
Ieejot kabinetā pustumsiņa, noliekam mantas, atbildam uz jautājumiem, jānoguļas, auksta
želeja uz vēdera un te nu ir mūsu mazulis – mazs, melnbalts knupsītis. Daktere stāsta – 60mm garš, te ir galva, vēders, divas kājiņas – baltie ir kauli, pēdiņas, divas rokas, 1;2;3;4;5 pirksti. Mazliet profilu redzam, tad mazulis pagriež muguru, redzam mugurkaulu. Dzirdam sirdspukstus, redzam kā tā sitas, kā riņķo asinis. Mazulis tiek bakstīts, lai pagrozās, daktere to ir pamodinājusi un viņš nemaz tik ļoti grozīties negrib. Pēc kāda laika redzam sejiņu – acis, degums, augšžoklis, apakšžoklis, lūpas. Bet ārstei vajag profilu. Tā nu mani aizsūta pastaigāt un uzēst ko saldu, lai cukurs mazuli pamodina. Dzeru augļu sulu – riskēju, jo dzeršana ir mans sāpīgais punkts. Ja agrāk 2l dienā bija mana norma, tad tagad pat 500ml ne vienmēr varu iedzert. Ūdens ir „Aizliegts V” (Vinnija Pūka ļaudis sapratīs), liekas, ka akmeni būtu aprijusi un tik slikti paliek. Nepalīdz ne citroniņš, ne kas cits klāt. Un tādas slāpes… bet atgriežoties pie sonogrāfa…

Sejiņa un rociņa pie galvas pielikta
Pēc sulas un 20 min atgriežos, viss no jauna, atkal želeja un redzam mazuli, bet tas tā pat mums muguru rāda. Tieku sūtīta vēl vienā pastaigā.  Daktere saka: „Tagad pēc milzu šokolādes kluča un uzdzert virsū šokolādi, lai mazulim ir cukura šoks, citādi visu dienu prom tikt nevarēs”.  Saldumi šobrīd nav mans draugs, man būs šoks no šokolādes kluča!!! Bet izvēles nav. Nopērku šokolādes batoniņu, dzert gan netaisos, vēl slikti paliks. Staigāju uz riņķi tik ilgi līdz pašai galva sāk reibt un runāju ar bēbi, lai tas pažēlojas un pakustās. Man sāk miegs nākt, esam jau 1,5h pie sonogrāfa, pēc tam pie ginekoloģes jāiet un vēl uz asinsanalīzēm. Es vēl pa vidam sastresojos, ko man asinis paradīs, ka tik daudz cukurs apēsts.
            

     Par laimi, mazulis apžēlojās un pagriezās


tā kā vajag. Varēja veikt nepieciešamos mērījumus
un doties tālāk. 
           
Pēdiņas  - šis man visvairāk atmiņā palicis
  Vēl piebildīšu - tikām pie kaudzes ar pirmajiem foto. Sesijas cena 6euro :)





Pie savas dakterītes jāpastāsta kā tad klājas, noskaidroju, ka mazulis no vienveidīgas pārtikas necieš. Protams, sabalansēts uzturs u.t.t., bet grūtniecībā tā ir veiksme, ja ko tādu izdodas praktizēt. Mana galvenā ēdienkartes sastāvdaļa ir grauzdēta maize. Tā paliek kuņģī un gana ātri pārstrādājas. Cenšos arī kādu gurķi un tomātu, siera gabaliņu uzkost. Ārste iesaka pievērsties kāmīša dzīvesveidam. Ēst maz un bieži, cenšos, bet tik bieži riebjas domāt par ēšanu.

Noskaidroju, ka šīs dienas asinīs cukurs netiks pārbaudīts – hju…, nebūs jātaisnojas, ka man cukura diabēts. Ciest nevaru adatas, bet jau atkal, mīļais vīrs mazai sieviņai rociņu patur, kamēr viss tiek padarīts. Arī šī dakterīte super jauka un saprotoša. Vēl pasmejamies, kā gan es bērnus vedīšu pie ārsta, ja pašai acis jāžmiedz ciet, bet es atbildu, ka vīrs vedīs :)

          Pēc visām šīm „mocībām”, kas nemaz jau tik trakas nebija, izbraucam ar velosipēdiem pa Rīgas ielām, tad tieku lutināta ar suši. Sajūtos atkal kā cilvēks. 

Dzīve ir jauka!








Foto no interneta resursiem un personīgā albuma

Pirmais trimestris - jaunas terminoloģijas pasaulē



Nu jau laiks vairs netiek skaitīt pa dienām kā pašā sākumā, kad neko nesapratu un likās - Kas notiek?!?

Kad bija skaidrs, ka grūtniecība ir apstiprinājos, sapratu, ka man nav ne mazākās nojausmas par to kas tālāk darāms. Sāku meklēt google par nākamajiem soļiem, bet īsti neatradu tādu vienu skaidru plānu pa punktiem ko un kad darīt. Gatavojoties kāzām, plānu un grafiku pārpilnībā noslīgt varēja, bet šoreiz nekā.
Ļoti daudz info var atrast  māmiņu kluba mājas lapā. Tā pirmās nedēļās tika izskatīta diezgan. Tikai vēlāk sapratu, ka ļoti jāfiltrē ko skatās, jo ne visam emocionāli biju gatava. Saskatījos videodzemdības, kas tiešām ir jaukas, bet sabijos ne pa jokam. Tā kā tagad gan divreiz padomaju pirms ko skatos vai lasu. Neviens cits jau manu prātu nesargās kā vien es.


 Vēl ļoti noderīgi informatīvie video ir  šeit - tos publicē  Nacionālais Veselības Dienests.

 Vēl atradu ļoti labu mājas lapu, kurā gana daudz informācijas vienkopus tieši par pirmo trimestri. Ko un kad darīt, kā skaitīt laiku u.c. info. 

Galu galā nonācu pie skaidrības, līdz 12 nedēļai jāiestājas uzskatē, lai ātrāk var tikt dekrētā. Ja uzskaitē iestājas vēlāk, tad divas nedēļas mazāks dekrēta atvaļinājums.

Ap sesto, septīto nedēļu sāku izbaudīt grūtnieču būšanas, nepārtrauktās sliktās dūšas formā. Zinot kā ir gājis mammai, vecmāmiņai un citām mammām, nedrīkstētu sūdzēties, jo līdz vemšanai netiku, bet tomēr… nevar saprast ko ēst, dzert un kurā alā lai ielien. Miegs nāca visu laiku. Labi, ka darba režīms atļauj pagulēt arī uzreiz pēc brokastīm un pusdienām.

Man jau draudzene teica, viņas vīrs smējies, ka viņa grūtniecībā kā mazs bērns tikai ēst un gulēt grib. 
Biju gandrīz tādā pašā stāvoklī, tikai ar to ēstgribu tā švaki. Visvairāk pārdzīvoju, ka viens no maniem mīļākajiem hobijiem – gatavošana, ir kļuvis par lielāko ienaidnieku un pirmo nedēļu vīram uz pelmeņiem un gatavajam pankūkām bija jādzīvo.

Visu šo laiku domāju, ka jāpiesēžas un kaut kas jāuzraksta, atmiņu dienasgrāmatu veidojot, bet tik slikti, ka mīļākā vieta ir gulta brīdī, kad esmu aizmigusi, jo tad nav slikti.



Arī ārsta atrašana ir vesels pasākums. Meklējot valsts apmaksātu ginekologu var apjukt. Var atrast sarakstu šādā lapā.


Protams, sākumā meklēju kaut ko tuvumā un arī māmiņu atsauksmes lasīju. Galā radās iespaids ka:

1. Pēdējo reizi sievietes ir dzemdējušas ne vēlāk kā 2015.g, tad ir pēdējie komentāri;

2. Viena mamma saka super ārsts, otra, ka savu mūžu kāju šai kabinetā nespers.

Nu ko lai iesāk? Un tad vēl visādi stāsti un apraksti par pieredzēm. Traks var palikt. Un nez kāpēc astotā nedēļā likās, ka laiks pieteikties tūlīt jau beigsies, tas jau nekas ka vēl 4 nedēļas…
Par laimi lūgšanai ir spēks un Dievs dod apkārt jaukus cilvēkus ar kuriem parunāt. Un, ja vien citu iespēju nav, mans ieteikums jaunām mammām būtu, meklējiet ārstu caur paziņam, ne internetu. Tik daudz ko paspēju izlasīt, gan labu, gan sliktu, bet kā jau zinām sliktais labāk nosēžas, labāk nebūtu lasījusi.
Galā, esmu uzskaitē Rīgā, dzemdību namā pie dakteres Agneses Stūrmanes – brīnišķīga daktere. Pirmo reizi ierados vienu dienu ātrāk, kalendāra īpatnību dēļ, bet tas neliedza laipnu uzņemšanu un iespēju iestāties uzskaitē.

Tad pienāca oktobra vidus, kad darba ietvaros bija jābrauc uz 5 dienu semināru Igaunijā. Viss par ko spēju domāt, kā izdzīvošu ceļu, jo jau brauciens no Ķeguma uz Rīgu (55min vilcienā) ir pārbaudījums, bet vēl tālāk…ak… Bet, es izdzīvoju. Un, par milzu pārsteigumu, veselas 3 dienas Igaunijā man nebija slikti it ne maz. Tā tik bija laime atkal sajusties kā cilvēkam. Diemžēl mājās braukšanas diena gan tika sagaidīta ar pilnu sliktās dūšas komplektu un vēlmi kāpt no mašīnas ārā kaut Igaunijas laukos.

Mājās jau atkal vecais dzīves ritms, kurā gulēšanas ieņem lielu lomu, tikai šoreiz vēl klāt nāk draudzība ar žilbinoši balto podu neizskaidrojamos un neparedzamos brīžos. Lielākais stress brīžos, kad saprotu, ka uz Rīgu jābrauc – somā jauni iedzīvotāji – maisiņš un mutes skalojamais līdzeklis, bet par laimi, vēl neizmantoti.


 Dažkārt man liekas, ka es neko nedaru, bet tad man vīrs atgādina, ka es "Audzēju bēbīti" Laikam jau kaut ko daru, pat tad, kad neko nedaru :) 



Foto no interneta resursiem