Beidzot, vai, jau atkal, kā nu kuram, ir atsācies mācību gads.
Kamēr bija vasara, nu vismaz augusts, atzīšos, mazliet gaidīju septembri, kaut kā, no visas vasaras pārpilnības biju mazliet nogurusi un gribējās stabilitāti, rutīnu, mieru, kad visu laiku nav jāsēž uz kofera un mājas redz labi, ja vienu, divas dienas mēnesī. Es mīlu savas mājas un mans kaķis mīl, ka esmu mājās :D
Bet, cilvēkam izpatikt nav iespējams, tā pat arī man, un nu, kad man jāceļas 5cos no rīta, lai ietu uz darbu, vai, apskatoties savu plānotāju saprotu, ka mēnesī man ir tikai viena sestdiena brīva, kuru visdrīzāk būs jāvelta studijām, sapņoju, par to kā ielīst siltā, plediem klātā alā un gaidīt nākamo vasaru.
Šī ir viena no tām studiju sestdienām un šo rītu sāku ar interesantu mājas darbu, kas vairāk ir kā eksperiments. Modulis: Garīgās attīstības traucējumu pedagoģiskā diagnosticēšana un korekcija. Priekšmets: Arodterapija speciālajā izglītībā.
Tātad, lai labāk izprastu ar kādām grūtībām ikdienā sastopas cilvēki, kuriem ir kādi traucējumi, šoreiz vairāk fokusējamies uz fiziskiem traucējumiem, mājās jāveic vairāki eksperimenti, kuri pēc tam jāapraksta, kādas izjūtas, pārdomas, bet galvenokārt, kādi ir pedagoģiskie secinājumi. Tas viss nepieciešams, lai katram skolēnam, kurš pabeidz skolu. varētu, pēc iespējas labāk, piemeklēt kādu darbu, ko viņš ir spējīgs veikt, lai iekļautos sabiedrībā, katram pēc savām spējām, citam kā apgūstams arods, citam kā arodterapija - ikdienā, tas viss notiek ar asistenta klātbūtni.
Veicamie darbi:
Kā jau zinām, man patīk visādas dīvainības, izaicinājumi, saraksti, eksperimenti, apņemšanās u.t.t. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka šorīt veikšu kādu no šiem punktiem, diemžēl ceļošanas pa svešām valstīm šoreiz izpaliks, lai gan atceros to vienu vienīgo reizi, kad biju Igaunijā iegājusi rimi un visi apraksti - cenas bija lietuviski, nu nebija forši, labi, ka ir svītru kodi.
Nolēmu, ka veikšu 2.punktu, bet biju piemirsusi vai tur acis ciet, vai viena roka jāizmanto un tā, jau naktī sapņoju kā virtuvē maizi taisu un vēl nez ko ar vienu roku cenšos izdarīt.
No rīta izlasīju noteikumus, uzliku uz acīm aizsegu(nu to ar kuru guļ pa nakti) un sāku darboties. Jau iepriekš apsvēru domu, kā visdrošāk pagatavot tēju, negribējās applaucēties. Paņēmu lielāko krūzi, tā drošāk. Procesā sapratu, ka ļoti svarīgi, ka zinu, kur un kas man stāv, bet tas netraucēja krūzes nomešanai pie zemes, tā stāvēja trauku žāvētājā.
Lai sarežģītu uzdevumu nolēmu, ka gatavošu maizīti ar karbonādi, kura jāuzsilda. Nu patiesībā, sildīšana bija visvieglākais no visa ko darīju. Tējai lejot ūdeni, ar pirktu pārbaudīju cik ūdens ieliets, bet tā pat ideālo daudzumu neielēju. Visgrūtāk bija griezt maizi, nevarēju saprast biezumu, pirmā šķēle sanāca tikai kā tāda pusšķēlīte, man maizes kukulis liels, puse no apaļa kukuļa, grūti nogriezt garu šķēli, beigās nolēmu griezt no sāna, divi mazi galiņi sanāca. Arī apsmērēt ar sviestu ir diezgan sarežģīti, apsmērēju sev pirkstus, nevarēju saprast cik daudz to sviestu esmu paņēmusi, kur ir uzsmērēts un kur nav. Griezt sieru nebija tik sarežģīti, kā to uzlikt uz maizes, jau atkal sviestā iebraucu.
Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, traukus novācu, pannu nomazgāju, visu saliku vietā, man patīk kārtība pirms ēdu, nevis, ka pēc tam mani gaida trauku kalni. Noņemot acu sargu apskatīju savu veikumu. Garajai maizes šķēlei sviests bija vienā un otrā galā, pa vidu nekā, siers arī lielai maizei mazā šķēlīte un mazai maizei lielā šķēlīte. Tēja, mazliet vairāk kā pus krūze.
Kopumā sarežģīti - ja man būtu jāiekārto virtuve, noteikti, lielos darba rīkus kabinātu pie sienas, neturētu daudz nazīšus, dakšiņas u.c. priekšmetus, kuri tikai galvu jauc. Maizi pirktu jau sagrieztu, ēstu bez sviesta, tā pat veselīgāk, nu sieru nogriezt var, bet šodien jau visu ko šķēlītēs var dabūt.
No sākuma domāju, ka šis pasākums aizņems daudz vairāk laika kā parasti, bet tomēr tā nebija, tikai mazliet pie tā sviesta iesprūdu. Skaidrs ir viens, ja nonāktu svešā virtuve bez redzes, tad gan būtu slikti, jo pēc taustes nepazīstama vietā ar nepazīstamiem darba rīkiem darboties būtu ļoti grūti. Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, radās man jautājums: "Vai neredzīgi cilvēki slēdz gaismu?", esmu pieradusi gatavot pie apgaismotas virsmas un gribēju gaismu izslēgt, bet tā ieslēgta nebija un tad man radās šis jautājums. Cik liela tumsa ir neredzīgam cilvēka, vai, varbūt viņiem tumsas termins leksikā nav...
Kad veiksmīgi pabeidzu šo eksperimenta punktu, ķēros klāt citiem mājas darbiem. Dienas vidū lielākā daļa tika pabeigta, izņemot visi pārējie punkti no šī saraksta. Tā kā biju nolēmusi doties mazliet izvēdināt galvu, bija iespēja izpildīt punktu nr.5: Uzvilku un novilku ar vienu roku: apakšveļu, zeķubikses, bikses, sporta kreklu, peldkostīmu, blūzi ar sienamu aizmuguri, zeķes, sienamus skriešanas apavus.
Secinājumi: ar vienu roku sasiet neko nevar, ja otra roka ir, bet pirksti ir krampī, tad var mēģināt kurpju šņori kaut kā sasiet, bet nesanāk tik stingri kā vajadzētu. Biju domājusi, ka zeķubikses sagadās grūtības, bet nē, diezgan viegli tiku galā. Grūtāk ar sievišķīgāko no apģērba gabaliem, bet tikt galā iespējams gan tad, kad roka ir, bet pirktu nav, gan arī tad, ja otru roku nelieto vispār, mazliet jāpiedomā pie tehnikas.
Kopumā šis punkts bija izpildāms vieglāk kā gaidīju.
Nr.1, 2h ar vienu aizsietu aci. Šo un iepriekšējo punktu aprakstu ar aizsieto aci un, godīgi sakot, tas ir diezgan kaitinoši. Pirmajā brīdī likās, ka man pat galva sāk reibt. Diezgan grūti orientēties tekstā ko rakstu, ik pa brīdim kaut kas dubultojas un miglojas. Diezgan liels laukums ir neredzams.
Šajā gadā man grupā ir puisītis, kuram viena actiņa neko neredz, tagad daudz labāk saprotu viņa redzes leņķi, būs jāpiedomā no kuras puses piedāvāju viņam darba uzdevumus, jo tajā pusē, kur acs ir aizsegta, neko neredzu un visu laiku jāgroza galva, lai kaut ko varētu izdarīt. Šīs būs divas ļooti garas stundas un, liekas, neko produktīvas, nav vēlēšanās nodarboties ar kaut ko nopietnu. Visdrīzāk jau ir tā, ka cilvēkam, kuram ir šāds redzes traucējums, redzīgā acs ir uztrenēta un nekas nemiglojas, bet manā gadījumā visu laiku gribas to apsēju ņemt nost.
Pēc 2h esmu laimīga tiekot vaļā no apsēja un pateicīga Dievam, ka abas acis man ir veselas:)
Šajā vakara nolēmu, ka pārējos eksperimenta punktus pildīšu kādu citu dienu, bet kad ar nespēju aizmigt biju cīnījusies jau veselu mūžību, kurā paspēju izdomāt - kādu tieši remontu veikšu vannas istabā, kā lai uztaisu, saskrūvēju plauktu, kā uzšūt mežģīņu naktskreklu (es neesmu šuvēja un ar adatām esmu uz jūs, bet tas jau laikam bezmiega izmisums), izpētījusi cik gara ir distance, ko skrienu un vēl sazin ko, man īsa atmiņa. Beigās nolēmu, ka nav jēgas tērēt savu dārgo laiku un jādara kaut kas jēdzīgs.
Tā nu cēlos augšā un ķēros klāt punktam nr.6 Zinu, zinu, naktī nav labi ēst un, starp citu, mana ledusskapī lapiņa nedeg, bet aizdomas, ka bezmiegs ir izsalkuma dēļ arī man bija, pēdējo reizi ēdu 16os, bet nu jau pusdivpadsmit naktī, vēders jau kurkstēja ap deviņiem, bet izlikos, ka esmu kurla, te nu bija.
Salāti bija eksperiments ne tikai vienas rokas dēļ, bet arī sastāvdaļu dēļ. Jau iepriekš nolēmu, ka negribu salātu salātus, tādēļ nolēmu izmēģināt pagatavot salātus no tā kas ledusskapī - mājas siers, jeb graudainais biezpiens, jeb cottage cheese, tomāti, paprika, puravs, pētersīļi. Pēc visa pasākuma atcerējos, ka man vēl krabju nūjiņas bija, bet nu tas nākamreiz.
Nu process bija diezgan interesants, biju gaidījusi, ka tas būs daudz sarežģītāk. Spec. skola redzēju dēlīti ar naglu uz kuras uzsprauž maizi, lai tā nešļūkā pa dēli. Tā kā savā dēlī naglu dzīt neplānoju, iztiku kā ir. Vispirms no trauciņa bija jādabū ārā siers - lai izkasītu visu kas iekšā, beigās karoti zobos ņēmu. Tomātu griezu ar maizes nazi, viņam asmens kā zāģītis, tomāta miza nav nemaz tik viegls šķērslis, bet, tā kā man nebija jāpiedalās perfekto tomātu gabaliņu konkursā, viss izdevās pietiekami labi. No dēlīša, protams ar vienu roku ieslidināt bļoda neko nevar, labi, ka man vēl ir nazis ar platu asmeni. Ar to pašu plato nazi griezu papriku un puravu. Šie divi bija vieglāki, jo cietāki. Selerija jau iepriekš bija sagriezta un saldētavā noglabāta, nu ir maza atkāpe, bet neko darīt, toties piparus malu bez rokas, labi, ka ir zobi un piparus daudz nevajag. Kad viss sagriezts, atlika tikai samaisīt, bļoda šurpu turpu šļūkāja, visu laiku otra roka automātiski sniedzās lai palīdzētu - cik mīļi, bet prāts uzvarēja. Salāti izdevās garšīgi, domāju, ka iekļaušu savā ēdienkartē šo recepti.
Šoreiz diezgan grūti saprast savus secinājumus - protams, vieglāk dzīvot, ja abas rokas darbojas, bet nebija tik traki kā varētu būt, prasa mazliet vairāk laika un nervu, bet domāju, ka ar laiku jau pierod pie visa. Domāju, svarīgi, ka ir labi, asi naži, un citi kvalitatīvi darba rīki, iespējams varētu ierīkot neslīdošu virsmu, lai ne dēlītis, ne bļoda pakārt nestaigā.
Laikam lieki piebilst, kad biju paēdusi, ātri vien aizmigu :)
Nākamajā dienā izpildīju 3;4 punktu, noskatījos bez skaņas multfilmu par zobu mazgāšanu un video, kur dziedāja jauna meitene. Nu godīgi sakot, domāju, ka ja neko nedzirdētu, diez vai kaut ko skatītos, pacietības trūkst un, nu labi, multfilmu saprast var, bet dziesma neko neizsaka - varēju vērot emocijas meitenes sejā un domāt par ko viņa dzied - nu neuzminēju.. Vēlāk noklausījos - iespaidīga dziesma, pat zosāda uzmetās. Daudz kas bez skaņas zūd - žēl ka tā.
Domājot no skolotāja skatu punkta sapratu, ka ja bērns mani nedzird, tad godīgi sakot viņam visapkārt mūžīgais cirks, visi mutes virina, kaut ko vicinās un tā pat neko saprast nevar. Ļoti svarīgi kādu vidi veidojam, lai cilvēks varētu sajusties labi.
Šie punkti vēlreiz apstiprināja manu nemirstošo sapni iziet surdo tulka kursus. Jau iepriekš apskatīju, ka jāstudē 2gadus un, ja Dievs dos, pabeidzot šo augstskolu, stāšos nākamajā:)
Nu ar to šoreiz arī beigšu, līdz ciemošanās dieni vēl tālu un domāju, ka neko labāk kā bezskaņu video skatīties nebūs, šobrīd man liekas, ka jutīsos mazliet izstumta, bet nu tad jau redzēs.
Veicamie darbi:
- 2h nostaigāt ar vienu aizsietu aci.
- Ar aizsietām acīm pagatavot tēju un sviestmaizi.
- Noskatīties neredzētu multiplikācijas īsfilmu bez skaņas.
- Noskatīties dziesmas vai humora šova videoklipu bez skaņas.
- Noģērbties un apģērbties ar vienu roku.
- Ar kreiso roku(ja esi labrocis) pagatavot vienkāršus salātus.
- Ja iespējams, aiziet ciemos pie drauga, 1h esot ar ausu aizbāžņiem.
- Ja iespējams, pabūt svešā valstī, kurā nesaproti valodu.
Nolēmu, ka veikšu 2.punktu, bet biju piemirsusi vai tur acis ciet, vai viena roka jāizmanto un tā, jau naktī sapņoju kā virtuvē maizi taisu un vēl nez ko ar vienu roku cenšos izdarīt.
No rīta izlasīju noteikumus, uzliku uz acīm aizsegu(nu to ar kuru guļ pa nakti) un sāku darboties. Jau iepriekš apsvēru domu, kā visdrošāk pagatavot tēju, negribējās applaucēties. Paņēmu lielāko krūzi, tā drošāk. Procesā sapratu, ka ļoti svarīgi, ka zinu, kur un kas man stāv, bet tas netraucēja krūzes nomešanai pie zemes, tā stāvēja trauku žāvētājā.
Lai sarežģītu uzdevumu nolēmu, ka gatavošu maizīti ar karbonādi, kura jāuzsilda. Nu patiesībā, sildīšana bija visvieglākais no visa ko darīju. Tējai lejot ūdeni, ar pirktu pārbaudīju cik ūdens ieliets, bet tā pat ideālo daudzumu neielēju. Visgrūtāk bija griezt maizi, nevarēju saprast biezumu, pirmā šķēle sanāca tikai kā tāda pusšķēlīte, man maizes kukulis liels, puse no apaļa kukuļa, grūti nogriezt garu šķēli, beigās nolēmu griezt no sāna, divi mazi galiņi sanāca. Arī apsmērēt ar sviestu ir diezgan sarežģīti, apsmērēju sev pirkstus, nevarēju saprast cik daudz to sviestu esmu paņēmusi, kur ir uzsmērēts un kur nav. Griezt sieru nebija tik sarežģīti, kā to uzlikt uz maizes, jau atkal sviestā iebraucu.
Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, traukus novācu, pannu nomazgāju, visu saliku vietā, man patīk kārtība pirms ēdu, nevis, ka pēc tam mani gaida trauku kalni. Noņemot acu sargu apskatīju savu veikumu. Garajai maizes šķēlei sviests bija vienā un otrā galā, pa vidu nekā, siers arī lielai maizei mazā šķēlīte un mazai maizei lielā šķēlīte. Tēja, mazliet vairāk kā pus krūze.Kopumā sarežģīti - ja man būtu jāiekārto virtuve, noteikti, lielos darba rīkus kabinātu pie sienas, neturētu daudz nazīšus, dakšiņas u.c. priekšmetus, kuri tikai galvu jauc. Maizi pirktu jau sagrieztu, ēstu bez sviesta, tā pat veselīgāk, nu sieru nogriezt var, bet šodien jau visu ko šķēlītēs var dabūt.
No sākuma domāju, ka šis pasākums aizņems daudz vairāk laika kā parasti, bet tomēr tā nebija, tikai mazliet pie tā sviesta iesprūdu. Skaidrs ir viens, ja nonāktu svešā virtuve bez redzes, tad gan būtu slikti, jo pēc taustes nepazīstama vietā ar nepazīstamiem darba rīkiem darboties būtu ļoti grūti. Pēc tam, kad visu biju pabeigusi, radās man jautājums: "Vai neredzīgi cilvēki slēdz gaismu?", esmu pieradusi gatavot pie apgaismotas virsmas un gribēju gaismu izslēgt, bet tā ieslēgta nebija un tad man radās šis jautājums. Cik liela tumsa ir neredzīgam cilvēka, vai, varbūt viņiem tumsas termins leksikā nav...
Kad veiksmīgi pabeidzu šo eksperimenta punktu, ķēros klāt citiem mājas darbiem. Dienas vidū lielākā daļa tika pabeigta, izņemot visi pārējie punkti no šī saraksta. Tā kā biju nolēmusi doties mazliet izvēdināt galvu, bija iespēja izpildīt punktu nr.5: Uzvilku un novilku ar vienu roku: apakšveļu, zeķubikses, bikses, sporta kreklu, peldkostīmu, blūzi ar sienamu aizmuguri, zeķes, sienamus skriešanas apavus.
Secinājumi: ar vienu roku sasiet neko nevar, ja otra roka ir, bet pirksti ir krampī, tad var mēģināt kurpju šņori kaut kā sasiet, bet nesanāk tik stingri kā vajadzētu. Biju domājusi, ka zeķubikses sagadās grūtības, bet nē, diezgan viegli tiku galā. Grūtāk ar sievišķīgāko no apģērba gabaliem, bet tikt galā iespējams gan tad, kad roka ir, bet pirktu nav, gan arī tad, ja otru roku nelieto vispār, mazliet jāpiedomā pie tehnikas.
Kopumā šis punkts bija izpildāms vieglāk kā gaidīju.
Nr.1, 2h ar vienu aizsietu aci. Šo un iepriekšējo punktu aprakstu ar aizsieto aci un, godīgi sakot, tas ir diezgan kaitinoši. Pirmajā brīdī likās, ka man pat galva sāk reibt. Diezgan grūti orientēties tekstā ko rakstu, ik pa brīdim kaut kas dubultojas un miglojas. Diezgan liels laukums ir neredzams.
Šajā gadā man grupā ir puisītis, kuram viena actiņa neko neredz, tagad daudz labāk saprotu viņa redzes leņķi, būs jāpiedomā no kuras puses piedāvāju viņam darba uzdevumus, jo tajā pusē, kur acs ir aizsegta, neko neredzu un visu laiku jāgroza galva, lai kaut ko varētu izdarīt. Šīs būs divas ļooti garas stundas un, liekas, neko produktīvas, nav vēlēšanās nodarboties ar kaut ko nopietnu. Visdrīzāk jau ir tā, ka cilvēkam, kuram ir šāds redzes traucējums, redzīgā acs ir uztrenēta un nekas nemiglojas, bet manā gadījumā visu laiku gribas to apsēju ņemt nost.
Pēc 2h esmu laimīga tiekot vaļā no apsēja un pateicīga Dievam, ka abas acis man ir veselas:)
Šajā vakara nolēmu, ka pārējos eksperimenta punktus pildīšu kādu citu dienu, bet kad ar nespēju aizmigt biju cīnījusies jau veselu mūžību, kurā paspēju izdomāt - kādu tieši remontu veikšu vannas istabā, kā lai uztaisu, saskrūvēju plauktu, kā uzšūt mežģīņu naktskreklu (es neesmu šuvēja un ar adatām esmu uz jūs, bet tas jau laikam bezmiega izmisums), izpētījusi cik gara ir distance, ko skrienu un vēl sazin ko, man īsa atmiņa. Beigās nolēmu, ka nav jēgas tērēt savu dārgo laiku un jādara kaut kas jēdzīgs. Tā nu cēlos augšā un ķēros klāt punktam nr.6 Zinu, zinu, naktī nav labi ēst un, starp citu, mana ledusskapī lapiņa nedeg, bet aizdomas, ka bezmiegs ir izsalkuma dēļ arī man bija, pēdējo reizi ēdu 16os, bet nu jau pusdivpadsmit naktī, vēders jau kurkstēja ap deviņiem, bet izlikos, ka esmu kurla, te nu bija.
Salāti bija eksperiments ne tikai vienas rokas dēļ, bet arī sastāvdaļu dēļ. Jau iepriekš nolēmu, ka negribu salātu salātus, tādēļ nolēmu izmēģināt pagatavot salātus no tā kas ledusskapī - mājas siers, jeb graudainais biezpiens, jeb cottage cheese, tomāti, paprika, puravs, pētersīļi. Pēc visa pasākuma atcerējos, ka man vēl krabju nūjiņas bija, bet nu tas nākamreiz.
Nu process bija diezgan interesants, biju gaidījusi, ka tas būs daudz sarežģītāk. Spec. skola redzēju dēlīti ar naglu uz kuras uzsprauž maizi, lai tā nešļūkā pa dēli. Tā kā savā dēlī naglu dzīt neplānoju, iztiku kā ir. Vispirms no trauciņa bija jādabū ārā siers - lai izkasītu visu kas iekšā, beigās karoti zobos ņēmu. Tomātu griezu ar maizes nazi, viņam asmens kā zāģītis, tomāta miza nav nemaz tik viegls šķērslis, bet, tā kā man nebija jāpiedalās perfekto tomātu gabaliņu konkursā, viss izdevās pietiekami labi. No dēlīša, protams ar vienu roku ieslidināt bļoda neko nevar, labi, ka man vēl ir nazis ar platu asmeni. Ar to pašu plato nazi griezu papriku un puravu. Šie divi bija vieglāki, jo cietāki. Selerija jau iepriekš bija sagriezta un saldētavā noglabāta, nu ir maza atkāpe, bet neko darīt, toties piparus malu bez rokas, labi, ka ir zobi un piparus daudz nevajag. Kad viss sagriezts, atlika tikai samaisīt, bļoda šurpu turpu šļūkāja, visu laiku otra roka automātiski sniedzās lai palīdzētu - cik mīļi, bet prāts uzvarēja. Salāti izdevās garšīgi, domāju, ka iekļaušu savā ēdienkartē šo recepti.Šoreiz diezgan grūti saprast savus secinājumus - protams, vieglāk dzīvot, ja abas rokas darbojas, bet nebija tik traki kā varētu būt, prasa mazliet vairāk laika un nervu, bet domāju, ka ar laiku jau pierod pie visa. Domāju, svarīgi, ka ir labi, asi naži, un citi kvalitatīvi darba rīki, iespējams varētu ierīkot neslīdošu virsmu, lai ne dēlītis, ne bļoda pakārt nestaigā.
Laikam lieki piebilst, kad biju paēdusi, ātri vien aizmigu :)
Nākamajā dienā izpildīju 3;4 punktu, noskatījos bez skaņas multfilmu par zobu mazgāšanu un video, kur dziedāja jauna meitene. Nu godīgi sakot, domāju, ka ja neko nedzirdētu, diez vai kaut ko skatītos, pacietības trūkst un, nu labi, multfilmu saprast var, bet dziesma neko neizsaka - varēju vērot emocijas meitenes sejā un domāt par ko viņa dzied - nu neuzminēju.. Vēlāk noklausījos - iespaidīga dziesma, pat zosāda uzmetās. Daudz kas bez skaņas zūd - žēl ka tā.
Domājot no skolotāja skatu punkta sapratu, ka ja bērns mani nedzird, tad godīgi sakot viņam visapkārt mūžīgais cirks, visi mutes virina, kaut ko vicinās un tā pat neko saprast nevar. Ļoti svarīgi kādu vidi veidojam, lai cilvēks varētu sajusties labi.
Šie punkti vēlreiz apstiprināja manu nemirstošo sapni iziet surdo tulka kursus. Jau iepriekš apskatīju, ka jāstudē 2gadus un, ja Dievs dos, pabeidzot šo augstskolu, stāšos nākamajā:)
Nu ar to šoreiz arī beigšu, līdz ciemošanās dieni vēl tālu un domāju, ka neko labāk kā bezskaņu video skatīties nebūs, šobrīd man liekas, ka jutīsos mazliet izstumta, bet nu tad jau redzēs.
