Laikā, kad man palika 10, 11 gadu, atklāju, cik ļoti man
patīk doma par piedzīvojumiem. Lasot grāmatas „Robinsons Kruzo”, „Kapteiņa
Granta bērni”, un skatoties filmas par Indiana Jones un Makgaiveru, dzīvoju
lielā pārliecībā, ka pati gribētu būt daļa no kāda piedzīvojuma džungļos, vai
jebkurā citā nekurienes vidū. Cītīgi lasīju grāmatas par izdzīvošanas mākslu un,
dažkārt, pat vēl šodien, ienāk prātā domas par to, kā rīkotos, ja būtu
jāizdzīvo ekstrēmos apstākļos.
Kad man apritēja 20 gadu, šī doma kļuva piezemētāka, jo
liela kāre ložņāt pa alām, pilnām ar zirnekļu tīkliem un vēl sazin kādiem
rāpotājiem, mani vairs tik ļoti neiedvesmoja.
Tā kā mana ceļošana pa pasauli, tai skaitā pa Latviju, ir
tik pat kā nulles stadijā, nolēmu, ka ļoti gribētu, lai mans medusmēnesis
izstiepjas 1-2 gadu garā stopošanas ceļojumā pa pasauli, padzīvojot visur kur,
pastrādājot visu ko, un pēc tam, atgriežoties realitātē, sākt domāt par parasto
ģimenes dzīvi, strādāšanu u.t.t. Bet, tā kā kāzās šobrīd plānotas netiek,
nolēmu, kamēr vēl ir atvaļinājums, doties mazā pārgājienā tepat pa tuvāko
apkaimi.
 |
| Baskāju taka |
Pieredze šādu pasākumu plānošanā – nulle. Lai izdomātu kur
iet, nolēmu pārbaudīt, kur ir pieejamas oficiālas telšu vietas. Sākotnējais
maršruts virzījās uz Ķekavas pusi, bet, beigās, aizvirzījās uz Jūrmalas pusi,
apkārt Kaņieru ezeram, pa ceļam apmeklējot slaveno „Baskāju taku”. Šādu
maršrutu izvēlējos, jo vēl pagājušā mācību gada beigās rakstīju projektu bērnudārzam
„Mežaparks”, lai izveidotu mini taku bd teritorijā. Atgriešanās Rīgā tika
plānota gar jūras malu. Kopā, pēc google maps un mana plānojuma pārgājienam būtu
nepieciešamas 4 dienas.
1.dienā paredzēts iet 6:30h, apm.,32km – Sākam iet no
Lielupes vilciena stacijas, lai ietaupītu laiku un kam, nakšņošana Antiņciemā,
vai kaut kur pie Kaņiera ezera.
2.dienā paredzēts iet 8:30h, apm., 43,5km + Baskāju taka (2,5km)
– Nakšņošana Apšuciemā, vai pie jūras, ja līdz tai tiksim.
3.dienā paredzēts iet 7h, apm., 32,1km – Nakšņojam pie
jūras, jo visu dienu ejam gar jūru.
4.dienā paredzēts iet 7h, apm., 32,1km – ejam gar jūru līdz
Rīgai (par Liepupes eksistenci piemirsu).
Kopumā, brīnišķīgs plāns tiem, kuri neko nesaprot no
iespējam, kādas ir netrenētiem gājējiem, tādiem kā man..
Tik ļoti negribējās savas pēdējās brīvdienas iztērēt neko
nedarīšanai mājās, ka nolēmu iet, vai tur vai kas, pat, ja jāiet vienai. Uz šo
jauko pasākumu izdevās pierunāt jaunāko brāli.
 |
| Vilcienā uz Lielupi |
Divas dienas iepriekš, gatavojoties, izpētīju tūristu ieteikumus,
izdzīvošanas video, apmācību par derīgu apģērbu u.t.t. Sajutos ļoti gatava
ceļam. Mugursomas aizņēmāmies, galvenais, ka nazis ir, telti mājās brālis atrada, guļammaisi arī ir, sapirkām
pārtiku, bet ne daudz, jo Jūrmalā veikali arī ir, sapakoju savu somu kā „pro” –
youtube.com visu ko labu var iemācīties, un trešdienas rītā ar vilcienu
devāmies ceļā. Karti, protams, aizmirsa izprintēt, kāds, kuram tas tika
palūgts, bet, par laimi, visu biju salikusi telefonā. Nojausma uz kuru pusi jāiet
bija un, izkāpjot no vilciena ap 10:15, entuziasma pilni, nu labi, vismaz es,
devāmies ceļā.
Ja kāds ir pabijis Jūrmalas pilsētā, tad, iespējams, būs
pamanījis, ka ir viena gara iela, kas stiepjas cauri visai pilsētai. Pirmais,
kas brālim uzkrita uz nerva bija tas, ka gājām tieši pa šo ielu, kas skaidri
norādīja uz mums derīgo virzienu. Viņš bija cerējis „Savienoties ar dabu”, bet
mēs te pa lielceļiem staigājam.
Nākamais, Majoru stacijas apkaimē, skaidri neatceros kur,
pirms vairākiem gadiem, iespējams 6šiem, 7ņiem atradām ēstuvīti, kur tavu acu priekšā
uzcep čebureku – neveselīgi, bet garšīgi, cerējām atrast šo ēstuvīti, bet kaut
kā pa ceļam, tā, arī negadījās, līdz ar to vēl viena vilšanās.
 |
| Pusdienlaiks jūras malā |
Tā mēs turpinājām ceļu līdz pat Vaivariem, kur nolēmām atpūsties jūras krastā. Visu šo laiku, tāda sajūta, ka
katras 15min velkas kā vesela mūžība, laikam somas tomēr bija pasmagas. Pārspriedām
apkārt redzētās mājas, brālis, ieraugot kādus īpaši aizaugušu dārzus par pasakainiem
feju dārziem runāja :D Nonākot pie jūras, ar mājinieku palīdzību noskaidrojām,
ka esam nogājuši, apm., 15km, tieši 3h, kā bija plānots. Ēdam pusdienās zivis un
spriežot no kuras jūras tās nāk, ka tik ne no šīs pašas, bet pēc etiķetes
saprast nevarēja, lai gan uz vāciņa rakstīts "Baltijas jūra". Ceram, ka putni
neuzmāksies, viena vārna nostaigāja garām, bet par laimi neuzmācās :) Lai gājiens nebūtu tik vienmuļš, ceļu
turpinājām gar jūru līdz pat Slokai. Ap šo laiku brālis saprata, ko nozīmē
pārgājiens – iet un iet, un iet, un iet.. Tā pat, sapratām, ka mums jau
pietiek, bet līdz telšu vietai jātiek un galu galā tikai 3:30h iets, tas taču
nekas nav!
 |
| Purvs, ceļš uz to |
Veiksmīgi atradām ceļa zīmi uz Ķemeru nacionālo parku, Talsu
šoseju P128 un turpinājām ceļu. Pēc kāda laika sapratām, ka kājas iet automātā,
un viss jau apnicis, dabas nav, vajadzīgās ceļa zīmes arī neparādās tik ātri kā
mums gribētos – Bigauņciems – Lapmežciems – Antiņciems. Pa ceļam izpļāpājos, ka
vilciena biļete līdz Vaivariem maksā par 0.40 centiem dārgāk kā līdz Lielupei,
un, nu man bija jāpacieš neapmierinājuma plūdi, ka tādu gabalu esam lieki nogājuši,
tajā brīdī gluži nepiekritu, jo mēs taču ejam Pārgājienā, lai gan tagad, zinot
nobeigumu šim pasākumam, piekrītu gan.
Beidzot sen gaidītā zīme uz Kaņieru ezeru un laivu bāzi, kur
ir info punkts, tur cerēju dabūt karti, bet, protams, zīme ir iesprausta pretī ieliņai,
kas nekādi neatbilst ticamam ceļam uz ezeru un tā, ar smagu somu, knapām kājām
un tik pat kā nesarunājoties, turpinājām ceļu. Nonākot Lapmežciema centrā, kur ik
uz soļa ir zivju bodes, redzam pie domes ceļa zīme ar norādi uz Antiņciemu, vēl
5km. Skaļi neko neteicu, varbūt, brālis km nemanīs :)
Beidzot esam tur, kur kaut cik var savienoties ar dabu, bet
brālis jau tik noguris, ka sajūsmu viņā novērot nav iespējams. Kādu laiku vēl
ir asfalts, bet, kad sākas grants, no sajūsmas nav ne smakas, lai gan apkārt
purvi, sen gaidītais ezers, kuram nekādi nevar tikt klāt un meži. Pāri pļavām
iet neriskējām, jo tur pat kreisajā pusē, kaut kur, raganu purvs mitinās, un
citos purvos arī nokļūt negribējās.
Info centru atradām, bet līdz tam vēl gabals jāiet noejot nost
no ceļa, nolēmu, ka bez kartes lieliski var iztikt, galu galā tik tālu tā pat atnākts. Pēc kāda
laika nonācām pie norādes par putnu torni. Spēka līdz tam aiziet arī vairs nebija,
nolēmām, tur pat, vismaz blakus zīmei pasēdēt. Graužot riekstiņus sapratām, ka
viss jau līdz kaklam, un apdomājot otrās dienas plānu, saprotam, iespēja, ka noiesim
visu gabalu paredzētajā laikā, ir tik pat kā neiespējama, jo jau tagad esam gājuši,
apm., 7h, ja ne vairāk.
 |
| Saulriets aiz kokiem nevis jūrā |
Pēc jaukās pasēdēšanas un situācijas izanalizēšanas, saprotam,
ka nākamās dienas gājumu nenoiesim, un jo vairāk prātā izcilā domu par jūru,
saulrietu un peldi, jo mazāk domājam par ceļa turpināšanu uz Antiņciema pusi.
Beigās, lai cik ļoti arī nebūtu vēlme tik viegli padoties, nolēmām iet atpakaļ
uz jūru, kur tā pieejama vistuvāk. Atpakaļceļā pat uzradās iedvesma uzspēlēt „Es
savā koferī ieliku” (atmiņas spēle, jāatceras maksimāli daudz lietas, pareizā
secībā, kas ieliktas koferī, katra saucot tās pēc kārtas, piem., „Es savā koferī ieliku niedri.”; „Es savā koferī
ieliku niedri un nazi.”; „Es savā koferī ieliku niedri, nazi un lielu desas luņķi.”
u.t.t.).
Pie jūras nonācām ap 20.00 un vēl mums bija jāmeklē vieta, kur
uzcelt telti, visur privātmājas un kādā vēl suns, kas rej uz garāmgājējiem. Tā
nogājām krietnu gabalu uz Rīgas pusi, protams. Atradām jauku vietiņu starp
kokiem, bet, kad uzcēlām telti, sapratām, ka tā ir viena skudraina vietiņa,
pārcēlāmies, jūrmalas smilšainajā daļā. Pamērcējām kājas ūdenī, sapratām, ka
mums ir auksts, un spēka nav vispār, ielīdām teltī, guļammaisos un pat kārtis
nespēlējām. Vakarā noskaidroju, ka tie, kas iet svētceļojums, vairāk par 20-25km dienā nenoiet. Nu kas to būtu domājis, bet vismaz skaidrs kā bērni to
var izturēt :D
 |
| Nometnes ierīkošana |
Pirms gadiem 8ņiem manī dzima ideja par pārgājienu no Rīgas līdz
Liepājai gar jūras malu. Šajā naktī šī ģeniālā doma nomira, vai vismaz pamira
uz kādu ilgāku laiku. Telts priekš mums abiem bija maza, es gulēju uz zeme „mīkstajās”
smiltīs, kuras neienāca prātā, ka vajag izlīdzināt. Brālis gulēja uz piepūšamā
matrača, viņam vairāk mīkstu virsmu vajag, jo ikdienā guļu uz cietas virsmas,
bet ne jau tā kā šajā naktī. No zemes nāca aukstums, man vēl klepus un iesnas,
likās, ka nieres atsaldēšu, bet kad saliku visas drēbes apakšā un, visu ko var,
uzvilku, bija silti, bet ne ērti. Kājas nevarēja izstiept neviens no mums,
brālis par garu gan guļammaisam, gan teltij, man pie kājām somas, abi vēl uz
leju šļūcām, laikam kalniņā telti uzlikām.
Vējš pūta visu nakti un, ja negulētu teltī, tā tiktu
aiznesta pa gaisu. Ap 2viem naktī divi puiši izdomāja iet peldēt un ne jau pa
kluso. Tā kā ar labu miegu lepoties nevarēju, mani tas tik daudz neuztrauca,
bet brālis gan pamodās. Izbāzu galvu no telts, puišus pamanīju vēlāk, bet
debesis – tik skaistas, zvaigžņu pilnas, tā it kā visas zvaigznes būtu tieši
mums virs galvas. Redzēju divas krītošās zvaigznes. Gribējās, izlikt guļammaisu
ārā un priecāties par skatu, bet auksts.
Kaut kad jau iemigu, bet pirms tam guļot daudz ko izdomāju,
priecājos, ka neguļu skudrās, jo, tā jau man būtu vienalga, ja būtu aizmigusi,
bet ja nevar aizmigt, tas būtu traki!
 |
| Saullēkts un mantu kārtošana |
No rīta brālis izlīda no telts ap 5ciem, man tā negribējās
līst ārā, jo likās, ka viss ir auksts un mitrs, lai gan par ērtu guļvietu arī priecāties
nevarēju. Žēl, ka saullēktu nokavēju, kas bija vērojams jūras pusē. Esot bijis
ļoti skaists. Kad es izlīdu, saulīte jau bija uzlēkusi. Tā ap 6šiem sākām krāmēties un
6:30 devāmies ceļā gar jūras malu, ar mērķi – Slokas dzelzceļa stacija. Patiesībā,
tas bija viens no skaistākajiem gabaliem, ko nogājām šo divu dienu laikā. Saule
spīdēja no jūras puses un sildīja, jūras krasts pilns ar zvejnieku laivām,
putni lieliem bariem no purva puses lidoja brokastīs, kaijas uz koka pāļiem sēdēja
izslējušas spārnus pret sauli, jūra mierīga, pat nepateiks, ka vējains naktī
bijis. Viens tūrists, līdzīgs mums, uz soliņa nakšņoja, noteikti ļoti slapji..
 |
| Rīta gājiens gar jūru |
Lai
gan bijām kaut cik atpūtušies, sperot pirmos soļus jutāmies, tā pat kā iepriekšējā
vakarā, muskuļi pārmocīti no negaidītās slodzes. Es gan cerēju paiet vēl kādu
gabaliņu, bet brālis atteicās no šādas iespējas un, lai cik kaitinoši tas arī
nebūtu, jo vairāk apzinies galamērķa - glābēja tuvumu, jo grūtāk saņemties. Tā
nu devāmies uz Slokas staciju, beigās gan tik pat labi varējām iet gar jūru uz
priekšu, jo stacija no jūras malas bija kādus 2km attālumā.
 |
| Dīvainais logs un dārzs |
Toties plusiņš,
apskatījām pilsētu. Vienas mājas logā pamanījām dīvainu dekoru kopumu –
mākslīgos ziedus un pa vidu porcelāna statuju – sieviete šūpolēs, mēs vēl
pasmējāmies, ka šis cilvēks ir feju piekritējs, bet kad ieraudzījām tās pašas
mājas dārzu, mums vairs nebija ko domāt, vai teikt. Pilns ar lielizmēra
rotaļlietām, iepakotām tādās kā siltumnīciņās, vai plēvē ietītas. Nu ļoti
ekstravaganti, lai neteiktu dīvaini.
 |
| Atpakaļceļā |
Stacijā nonācām ap 9:30 un tieši pēc 10min izbrauca vilciens
uz Rīgu. Vēl piefiksējām, ka mūsu 3:30h gājiens bija, apm., 20min brauciens ar
vilcienu :)
Šobrīd kājas sāp, kustēties negribas, mazliet žēl, ka netikām
līdz Baskāju takai, bet saprotu to, ka ja arī būtu pēc vakardienas gājiena turpinājuši
ceļu, būtu beigti, un kurpes, pēc jaukās pastaigas pa oļiem, čiekuriem un vēl
nez ko, uzvilkt vairs nespētu, kur nu vēl 17km pēc tā, noiet.
Brālis, vēl, tikai pirms šķiršanās noprasīja, vai es vēl
kaut ko līdzīgu plānoju pasākt tuvākajā laikā. Nu, laikam jau, šai vasarai
pietiks :)
Foto no personīgā albuma un interneta resursiem
