Saldējuma mašīna II

Tiecoties pēc Itāļu saldējuma mājās…

Savu daiļo mašīnu gaidīju veselu nedēļu, kura nez kāpēc likās garāka kā visas citas darba nedēļas. Un tieši dienā, kad beidzot saņēmu ilgi gaidīto sms ar ziņu, ka sūtījums no Pasta stacijas jāizņem divu dienu laikā, es nebiju centram ne tuvumā. Par laimi, man ir brīnišķīgi mājinieki, kuri brauc caur centru un  arī grib saldējumu.

Pēdējā brīdī paspēju piezvanīt un atgādināt par sūtījumu un te mani sāk izprašņāt kas nepieciešams saldējuma pagatavošanai…hmmm….āāā…..mjā, nav ne jausmas – piens, cukurs… Veselu nedēļu gaidu savu aparātu, bet ne reizi neesmu pameklējusi kādu recepti. Nu aši google vaļā, bet nekas steigā neuzrunā. Nu labi, saldēsim plūmju sulu ar kafijas pienu.

Mašīna ir uz virtuves galda, pamācība rokā. Biju kaut kur lasījusi, ka kāda no detaļām jāsaldē, bet nepievērsu uzmanību cik ilgi..( tikko apjaušu cik maz zinu par savu sapņa aparātu, laikam koncentrējos un gardo iznākumu) Nu tā, vismaz 8h jāsaldē viss bundulis, kurā tiks maisīts saldējums. Un mēs cerējām tikt pie saldējuma šovakar…naivi. Izskaloju trauku un ielieku saldētavā. Pārējai pamācībai pārskrienu pāri, apstājos pie brīnišķīgā teikuma, ka servē izmantojot bumbiņveidotāju.

Nākamajā rītā sakuļu pienu ar sulu un mašīnā iekšā. Man mājās ir diezgan steidzīgs viesis, kuram piesolu, ka saldējumu viņš paspēs nobaudīt, jo saldēšana aizņem 20-25min, instrukcijā minēts, ka var saldēt līdz 40min, bet es taču esmu optimistiska. 

 

Pēc 20 min nekas nav mainījies, viss tik pat šķidrs, aši iebāžu karoti, lai pārbaudītu, vai acis mani nemāna – redze laba. Nolemju piebērt mazliet parasto un vaniļas cukuru, jo liekas paskābs. Pēc 40min maisīšanas skats tāds pats kā pirms 20min un pēc 1h nekas nav mainījies. Tā nu saprotu, ka saldējuma nebūs, bet būs piena kokteilis. Nav jau slikts, bet nav arī saldējums…

Ķeros klāt instrukcijai. 

• ·         Saldētavai jābūt -14C, cik man ir – nav ne jausmas.
• ·         Bundulīt jāievieto politelēna maisiņā pirms ievieto saldētavā.” Kāpēc!?” nu labi…
• ·         Saldējums jāgatavo pēc norādītās Recepte.

 
 Trīs daiļi punkti, kuri būtu jāievēro un par maisiņu vispār teikts ietiecamajā zonā. 

Sagatavojos, lai vakarā sāktu no sākuma – pagriežu lielākus grādus saldētavai, bet vēl aizvien nezinu cik. Man termometrs kaut kur izčabējis. Bundulīti ietinu maisā un saldētavā iekšā. Vakarā gatavoju saldējumu pēc norādītās receptes. Saldēju 1h un nekā…. Auksts salds piena un krējuma maisījums. Ielieku saldētavā ar visu bunduli, ik pa brīdim apmaisu, un no rīta man ir kaut kas līdzīgs saldējumam – jūtama sniega klātbūtne, pieņemu, ka piens vainīgs, lai gan izmantoju 5% pienu. 

Tātad recepte arī nav pie vainas, ja aparāts nesasaldē. Uzgriežu saldētavu uz max un bunduli atpakaļ un pāris h, galu galā viņš tur salst jau diennakti. Visā šajā eksperimentēšanā ir divi mīnusi: 1. Negribētos atklāt, ka esmu iegādājusies brāķīgu aparātu, jo diez vai man kāds viņu mainīs, ja tehniski viss notiek. 2. Ledusskapis ar saldētavu ir savienoti, grādi ceļas abām sekcijām un mans gardais pesto paliek cietāks ( labi, ka olīveļļa neļauj pavisam sasalt)

Trešais mēģinājums – banānu nektārs ar saldo krējumu un mazliet vaniļas cukuru. Pēc 40min šis maisījums ir sabiezējis par biezu dzeramu dzērienu. Pēc 1h konsistence tāda pati. Saprotot, ka nekas nemainīsies saleju pa glāzēm (atkal jūtams sniega efekts, bet tā jau tas varētu būt, ja izmanto sulu no pakas, nevis svaigi spiestu). Var jau būt, ka tā tam jābūt, jo saldēju sulu nevis saldējumu ar banāniem, par to spriedīšu vēlāk. Galvenais ir tas, ka kaut cik tomēr sasala mans brīnums.

Plānoju sasaldēt vēl kaut ko – tas ir, kaut ko pēc saldējuma receptēm, lai noskaidrotu, vai vainīgs bija temperatūras trūkums un to, vai sniega efekts atkārtosies. Tādēļ būtu pateicīga, ja kāds padalītos ar savu brīnišķi gardo saldējuma recepti priekš šīs mašīniņas (literāri pareizs locījums :D).

Nu tas arī viss, drīz ziņošu kā tad man veicās un, ja izdosies kas labs, aicināšu ciemos :)

Foto no interneta resursiem

Saldējuma Mašīna

Mana mašīniņa

         

  Viss sākās ar nespēju izlemt un diviem degu…nē,laikam gan mazliet agrāk, nu labi, vairāk kā mazliet agrāk - pāris gadu atpakaļ, kad nez no kurienes man radās šis sapnis.. SALDĒJUMA MAŠINA.

Vainīgais saldējums - smilšērkšķu

       Laikam pie vainas tas, ka neesot bijusi ārzemēs biju saklausījusies cik tur jauki u.t.t. un galvenais, ka Itālijā ir Tik garšīgs saldējums, ka mūsu vietējais blakus nestāv un, tad vēl uz Liepāju aizbraucot, un nobaudot „Kupejā” brīnišķīgo smilšērkšķu saldējumu - oriģināla itāļu recepte, pagatavots uz vietas, mana vēlme iegūt saldējuma mašīnu kļuva ne tikai par sīku ikdienišķu kaprīzi, bet par Sapni.

           Un te nu mēs nonākam līdz neizlēmībai un degu. Tiem, kas nezin, degu nav saldējuma šķirne, bet gan mazs žurkveidīgs radījums ar noslieci uz cukura diabētu, ļoti cimperlīgu asti, kuras galā ir pušķītis un dzelteniem zobiem:)

        Tā, vienu, kārtējo vakaru, sēžot viesistabā un rokoties interneta plašumos pamanu, ka cocos kolektīvās iepirkšanās saitā ir iespēja iegādāties manu sapni, bet ka jau parasti, šādos svarīgos  brīžos laiks ir palicis maz un piezogas labākais palīgs – neizlēmība. Viens no maniem iecienītākajiem veidiem, kā ātri atrisināt dilemmas kādos dzīvībai nesvarīgos jautājumos ir palūgt blakus esošai personai vienā rokā iedomāties „Jā” un otrā „Nē”. Ticiet man, tas darbojas, bet līdz kādam konkrētam brīdim. 
     Un nu šis brīdis bija pienācis, kad palūdzu izvēlēties rokas, bet galva tik skaidri noklanījās, ka atbilde bija skaidra – protams, ka pirmais ir „Jā” un tad, ja galva noklanās vispirms uz labo, tad uz kreiso pusi viss ir sabojāts. Un, jo biežāk izmanto šo metodi kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, jo mazākefektīga tā kļūst. Esmu pat domājusi, žēl, ka vairāk roku nav… Bet  šajā gadījumā, kad laiks spiežu un domas maisās pa galvu: „Varu taču iztikt”, „Bet kā lai piepilda sapņus, ja neko nedara lietas labā?” un tamlīdzīgi lūdzu, lai rokas nomaina degu. Tā kā tā ir pirmā reize protams, ka man nav ne jausmas kura no abām degumeitenēm pārstāv „Jā” un, kura pārstāv „Nē”, bet prātā jau zinu, ka izvēlēšos Resnīti. Mums ir divas degu un tā kā uz vārdu viņas neatsaucas, bet dresēt redz var, un mēs nespējām vienoties kā viņas sauksim, vārds ir tikai vienai – Resnīte, tas visu izsaka. Visbiežāk viņas ir princesītes un skuķenītes, citreiz meitenes. Manējie jau smejas: „Viena Princesīte, otra Resne!” Nu tā, jau noklīdu no domas…. Tātad izvēlējos Resnīti un tas nozīmē „Jā”. Man paskaidroja :”Nu kā, ja ēd saldējumu kļūst resns!” Jauki… Bet tas mani neatturēja no pirkuma veikšanas un tā 5min pirms akcijas beigām biju pietuvojusies sapnim vienu milzīgu soli tuvāk…

Turpinājums sekos…..

Foto no interneta resursiem

Pesto mājās...

 

Jau iepriekšējā rakstā atskatījos uz saulaino vasaru un neņemot vērā to, ka ārā pašlaik snieg ziemassvētku dziesmu cienīgs sniegs, mans prāts ir pievērsies saulainam gardumam - tomātu pesto;)

Iespējams kaut kad esmu skatījusies kāda pesto receptes, bet tā kā sastāvdaļas ir nojaušamas, nolēmu pagatavot šo ņammu pati. 

Atliek tikai kārtīgi izlasīt sastāvu un aiziet…

Mana versija:

•    6 šķēles saulē kaltētu tomātu
•   2 ķiploka daiviņas
•   Sviests
•   Extra virgine olīveļļa
•   2 ēd. karotes parmezāns (vienreiz lieku, citreiz nē, oriģinālā receptē, tas ir , uz burciņas ir minēts kā sastāvdaļa.)
•    Baziliks (vislabāk jau svaigs, bet der arī kaltēts)

Tomātus sagriezu mazos gabaliņos, jo savādāk mana elektriskā kafijas dzirnaviņas neņem pretī un neko nemaļ. Iespējams, ja mājās ir kārtīgs blenderis, tad ir iespējams tomātus samalt smalki, jo smalki, tādā kā pastā, bet man sanāk mazos gabaliņos. Varētu domāt, ka tomātos jau tā daudz eļļas un neko daudz klāt vairs nevajag, bet tā nav. Kad tomāti samalti, tie ir pasausi un uzsmērēt uz maizītes neizdosies. Tādēļ pievienoju olīveļļu. Otro reizi kad gatavoju, pievienoju arī sviestu, jo tad vieglāk smērējama masa. Zinu, ka galvenokārt pesto lieto pie makaroniem, bet manā mājā tas ir iecienīts ar cepeškrāsnī, vai tosterī grauzdētu maizīti. Konkrētu daudzumu elļai un sviestam

nosaukt nevaru, jo vados pēc tā cik masa paliek vijīga. Galvenais, lai netek un, ir kāds mitrumiņš, lai maize kaklā nesprūst.

Noteikti jāpieliek ķiploks. Tas dod īpašu smaržu. Pēdējo reizi gatavojot aizmirsu par baziliku un atcerējos tikai rakstot šo garadarbu. Secinājums, garša nav sliktāka ari bez bazilika, jo tomātiem tas jau pievienots. Ja ir vēlme var pievienot sarkano papriku asumam (pulverī), vai cukuru, ja tomāti ir par skābu. 

Nu tāda lūk maza receptīte šajā ziemas vakarā.

Domāju, ja ieliek mazā, skaistā burciņā un apsien ar lentīti, sanāk brīnišķīga dāvana kādam, kuram tu noteikti zini, garšo pesto.

Foto no interneta resursiem