Mazceļojuma turpinājums...

2.daļa

Bez kurioziem gadījumiem arī neiztikt, vienīgi liekas, ka smieklīgi tiem, kuri paši šajā situācijā. 

Izrādās, tā ir miskaste :()

      1. Otrajā dienā mēs gājām meklēt veikalu un atradām to tālu, kādas 40min jāiet kājām,

atpakaļceļā vilkāmies ar ūdens pudelēm un ēdamo. Karsts, smagi, pat spriedām kam piezvanīt lai aizved vismaz mantas, ja ne mūs. Vēl pēc dienas izrādās, ka veikali (vairāki) mums ir 10min attālumā. Fui, fui mums..

           

Smukumpulkstenis

     2. Nezinu cik daudz drīkst stāstīt, bet nu iznāca mums tā, ka saulrieta vērošanas vakarā aizmirsām mājās atslēgas ar kurām muzeja teritorijā tikt, dabūjām nemanāmi pāri sētai līst, lai mājiņā tiktu. Pie mājas atklājām, ka mums arī mājiņu kāds laipni aizslēdzis un atslēgas mums nebija. Telefona nr. kam varētu piezvanīt arī nebija, par laimi ir izgudrots wifi un internets kurā visu var atrast. Sazvanījām ļaudis, atbrauca mūs

      ielaida, mēs no kauna kaut zemē varētu ielīst. Pašā vakarā, tomēr nolēmām vēlreiz atslēgas pārbaudīt, vai tiesām neslēdz neviena mājiņu un kā jau tam vajadzēja būt, viena atslēga darbojās, tikai mazliet ķērās, tādēļ domājām, ka nedarbojas. Fui, fui mums otrreiz…

Netālu no ļooti tālā veikala

Milžu mazais krēsliņš

              3. Tā kā mājiņā tualete nebija, mums tika piešķirtas atslēgas no muzeja tualetes. Nez kāpēc bija pārliecība, ka blakus durvis ved uz dušām, bet kā noskaidrojās, dušu nav. Mums piedāvāja iet uz

jūru, bet ūdens temperatūra 12grādi brrr… Blakus mūsu muzejam liels

Bez komentāriem..

      kempings. Tā kā tur bija govis pie kurām fotografēties, iekšā tikām un  pie reizes izpētījām kas un kā. Vakarā vēlu, neuzkrītoši devāmies uz dušām… Bet kas mums cits atlika, nevar tad nedēļu nemazgāties.. Tikai maziņš fui mums…

  

         4. Varētu domāt kronis visam bija vakars, kad apsargs, kurš nezināja, ka muzeja teritorijā dzīvo

Ceļā uz jūru, draudzīgi riteņbraucējiem..

2vas meitenes, mani nakts vidū ieslēdz tualetē un dusmīgi pus krievu, pus latviešu valodā, ar pilnu muti tējas maisiņu (vēlāk izrādījās, ka zobs sāp), kliedza uz mani, ko es muzeja teritorijā daru. Caur mazu lodziņu centos paskaidrot, ka mēs te jau sen kā dzīvojam un visiem muzeja darbiniekiem tas ir paziņots. Man protams ne pārāk gribēja ticēt, bet izlaida. Teicu, ka būšu mūsu mājiņā, istabiņā.  Pēc kāda laika pie mums augšā jau atkal klāt apsargs skaidroties, ko mēs te darām, pagājušogad kāds esot

Mazliet no bānīša galapunktā..

ielauzies un gribējis dzelžus stiept prom. Mēs mierīgi sēžam, ēdam vakariņas un skatāmies multenes (man pilns pc, jo ielādēju, lai brālēnam sarakstītu dvd kā dāvanu). Baigi pēc zagļiem izskatāmies ne!?! Tā mūs tramdīja kādas 3, 4 reizes, līdz man apnika un zvanījām muzeja vadītājam, tad beidzot viss noskaidrojās un mēs mierīgi varējām dzīvot tālāk. Protams, ka pirmspēdējais vakars mierīgi nevarēja paiet. 
Un šoreiz ne mums Fui, Fui…

    Man interesantākais, vai drīzāk sen gaidītais pasākums bija ripošana no kalna. Manā iespēju mapītē jau ilgi stāvēja vēlme (bilde) noripot no kalna. Biju iedomājusies piepūstu bumbu kurā ielien un tad ripo lejā, bet šeit izrādījās pavisam cita tehnika. 

Pirms ripošanas, ar mazu uztraukumu...

     Rotors – ripot var tikai divatā. Kad iekāpām iekšā šajā aparātā, nodomājām, žēl, ka neuzvilkām bikses, bet nemirs. Mūs piesprādzēja tik stingri, it kā mēs kosmosā taisītos lidot. Mugura piespiesta pie atzveltnes, kājas stingri jātur pie zemes un ar rokām jāturas speciālos rokturos. Varētu domāt, ka tevi iesēdina šajā aparātā kalna virsotnē, bet nē, tevi uzvelk augšā, vai drīzāk atpakaļgaitā uzripina.

Pirmais riņķis un kājas jau pa gaisu un rokām knapi var noturēties. Labi, ka vēl pašai pie krēsla nav jāpielīp, bet tur kosmonautu siksnas. Jau nākamajā

Tā tas izskatās no malas..

ripojienā ir zināms cik stingri jāturās. Patiesībā riktīgs sports. Mēs bijām pirmās, kas tajā dienā ripojām no kalna un neredzējām, kā izskatās no malas, bet iekšā sajūta tāda, ka tu redzi debesis, zemi, debesis, zemi un ātrā tempā. Lejā ripojot vēl ar palēcienu, jo kalns jau nav superlīdzens.  Tā trīs reizes mūs uzvilka augšā un palaida lejā (sistēma ļoti droša, visu lauku tas aparāts tiek kontrolēts un var apstādināt jebkurā brīdī), blakus man draudzene kliedza bez apstājas, es tikai smējos. Biju iepriekš domājusi, ka vēl parunāt varēsim, kamēr riposim, kā tad, bet tas bija Super! Nolēmām, ja vēl kādreiz aizbrauksim uz Ventspili riposim vēl… 

     Nu tas īsumā, ja to par īsu var maz nosaukt arī viss piedzīvojums Ventspilī. Protams mēs vēl visu ko darījām un redzējām. Pilsētu mazliet izpratu, lai gan centru tā arī neatraduJ, bet tas mani neapbēdina, jo ceru, ka pienāks diena un atradīšu arī to…


Bildes no personīgā arhīva

Mazceļojums uz Ventspili...

     1.daļa

      Jau kādā no rakstiem minēju, ka biju Ventspilī un solījos kaut ko no šī pasākuma pastāstīt. Beidzot esmu apņēmusies ķerties pie darba.

Mans šikais transports

     Doma par Ventspili parādījās jau maija sākumā vai pat vēl agrāk, kad mana draudzene paziņoja, ka viņai prakse jāiziet Ventspils muzejā. Man tika izteikts piedāvājums doties līdz un nedēļu pavadīt „Namiņā pie jūras”(skan vilinoši, vai ne?;))Piekritu, lai gan tajā brīdī nebiju īsti pārliecināta, vai man izdosies turp aizbraukt. Kā jau visiem, arī man ir savi ikdienas pienākumi un nezināmi dzīves pagriezieni, bet es ļoti cerēju un dzīvoju ar domu, ka mans atvaļinājums sāksies tieši Ventspilī. Un tā arī notika. Konkrētajā datumā mans lielais koferis, kuru patiesībā nopirku savam pirmajam ceļojumam uz ārzemēm (vēl aizvien nekur neesmu bijusi), bija pa pusei pilns un es, bijām gatavi ceļam. Parasti cilvēki brauc ar mašīnu, autobusu, vilcienu vai ka tamlīdzīgi, bet es ar šiku – fūrē :D Patīkami atrasties augstā , ērtā, platā sēdeklī, kurā var ne tikai sēdēt, bet arī ieritināties, braukt savā atvaļinājuma pirmajā mazceļojumiņā.

Mūsu mājiņa - ortā stāva logi:)

     Iebraucu Ventspilī  īsi pirms pusnakts un ar GPS  palīdzību atradu autoostu, kur mani sagaidīja draudzene. Viņa mani jau bija brīdinājusi, ka mājiņa kurā mēs dzīvojam nav nemaz tik tuvu, bet kad jau pusstundu mēs gājām pa bruģētajām ieliņām ar manu grabošo koferi, tas mazliet sāka krist uz nerviem.  Kad nonācām galā izrādījās, ka dzīvojam Brīvdabas muzeja teritorijā, mednieku namiņā. Tā kā bija vēls un pagājusī diena gara, mēs gājām pie miera.

Namiņa pirmais stāvs - ekspozīcija

     Rīts bija mazliet neierasts, jo kā jau bija brīdināts mājiņā ik pa brīdim ienāca vietējie strādnieki brokastot, pusdienot u.t.t., tikai neviens nebrīdināja, ka tiks ieslēgts krievu radio uz pilnu klapi blakus telpā. Līdz ar to man izgulēties diez ko neizdevās. Mana draudzene jau agri no rīta bija devusies uz muzeju, kur viņa izgāja praksi un tā katru rītu pamodos no kāda „jauka” šlāgera. Tikai pēdējās 2 dienas mūziku nomainīja klapēšanās, jo tika atvērta kafejnīca pirmajā stāva un ēdienkartes nagla bija karbonāde.

Šeit skanēja rādio :)

Mūsu mazā istabiņa

     Pirmajā dienā nolēmu, ka iešu meklēt jūru, kura ir te pat blakus. Tā kā karte man nebija un mans GPS man uzkrita uz nerva, jūru atradu pēc kādu 2h gājiena nepareizā virzienā, karstā saulē, svešā pilsētā, kur nav neviens kam pajautāt ceļu (gadījās kādi 2 cilvēki, bet kamēr saņēmos pajautāt virzienu, viņi jau bija prom). Nojausma man bija, bet izrādījās gāju jūrai paralēli un, kad pēkšņi mans ceļš nogriezās uz pilnīgi pretēju pusi, kur jūra noteikti nevarētu būt, es devos atpakaļ.  Bija viena taciņa, kura man likās aizdomīga, labā nozīmē, tad to arī izmēģināju. Nu bija skaidrs, ka jūrai tuvojos, bet kad ceļš atkal pagriezās, man jau viss bija vienalga, līdu caur brikšņiem uz kāpām un Beidzot sasniedzu savu mērķi.  Tikai nākamajā dienā uzzināju, ka jūra no manas mājiņas ir 7min attālumā, aiz brīvdabas muzeja teritorijas. Kauns man… 

     Kopumā mans mērķis atbraucot uz Ventspili bija izprast kāda ir šī pilsēta, ģeogrāfiski – saprast kur ir centrs, kā veidota pilsēta, kā cilvēki šeit dzīvo, saprast kā ir būt tūristam, jo biju šeit bijusi, kad man vairāk kā 12gadi nebija un viss ko atcerējos bija miglains un atgādināja puzli, ko nevaru salikt.

Tā mēs meklējām Naftas govi - neatradām:(

Gaismas govs - diemžēl tumsā neredzējām

      Pēcpusdienas pavadījām kopā ar draudzeni izpētot pilsētu. Vienu dienu noīrējām riteņus un nolēmām apbraukt un nofotografēties pie visām iespējamām govīm. Ļoti patika tas, ka pilsēta riteņbraucējiem ir ļoti draudzīga, lai gan pārsvarā uz riteņiem redzējām tikai tūristus, vietējos gandrīz nemaz. Pat ar kājām staigājošus ne.

Piena ceļa govs - iespējams arī tumsā spīd

Visur kur brauc ir veloceliņi, ir pat ieliņas, kur viena ielas puse ir velosipēdistiem, otra gājējiem. Arī uz jūru var aizbraukt ar riteni, koka celiņš arī velosipēdam. Un varu droši iet peldēt, jo netālu no krasta ir kur pieķēdēt savu riteni. Atpakaļ pie govīm - Diemžēl visas govis nofotografēt nedabūjām. Viena bija novākta pāris dienas pirms mūsu ierašanās(tā mums paziņoja laipns ventspilnieks), 3 govis bija tik tālu Ventas otrā pusē, ka mēs nepaspējām līdz viņām aizbraukt un vienu govi mēs neatradām lai gan braucām ilgi, ilgi, līdz pat Ventspils robežai, laikam arī novākta.  Kad braucām uz molu, kur atradās milzu jūrnieka govs pūta milzu vējš.  

Ventiņi. 1ventiņš - 1sant. (mani aprēķini)

      Atpakaļceļā smiltis tā sitās sejā, ka bija skaidrs – nekad negribu nonākt smilšu vētrā - ļoti sāpīgi;( Uzreiz sajūties maziņš un vārgs dabas stihiju priekšā. Tajā dienā apmeklējām arī Ventiņu banku un aizpildot 3 testus par Ventspili ieguvām 250 ventiņus. Tos arī izmantojām citas dienas, kad braucām ar bānīti un ripojām lejā no kalna.

     Divas dienas pēc kārtas devāmies uz āra akvaparku. Pirmajā dienā akvaparks bija ciet un pat nebija izlikts paziņojums kādēļ. Laiks

Smukumsoliņš

protams nebija pats siltākais, bet mūs tas neatturēja no vēlmes paplunčāties siltā ūdenī. Nākamajā dienā mēs aizgājām un Jā! Ir vaļā, bet Nē! Sieviete pie kases mūs laipni aiz(pa)sūtīja uz akvaparku, kurs atrodas iekštelpās, jo mūsu dēļ akvaparku vaļā neturēšot, visi cilvēki jau pēc pusstundas ejot prom u.t.t…. Tā mēs arī palikām bez peldēšanas, jo uz otru akvaparku mums iet nekārojās.

Pirmais nokavētais saulriets

Paspētais saulriets ar makoņiem

                       Tā pat divus vakarus pēc kārtas mēs devāmies skatīties saulrietu. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es, cilvēks kas pusi mūža nodzīvojis pilsētā pie jūras, nekad neesmu redzējusi saulrietu. Pirmajā vakarā mēs par stundiņu nokavējāmies – mājiņā skatījāmies Toy story (ļoti pieaugušu cilvēku rīcība, bet starp citu, tieši tagad multenes ir daudz saprotamākas un smieklīgākas, kā bērnībā). Nu neko, saule

Paspētā saulrieta beigas..

jau bija norietējusi, bet tas mums neliedz baudīt vakaru – mocarella siers ar baziliku un tomātiem, gards vīns un labas sarunas. Nākamajā dienā saulrietu redzējām pa pusei, jo lai gan saule norietējusi vēl nebija, priekšā bija mākoņi.  Šovakar vīns nebija, bet bija maiss, pilns pielasīts ar jūrmalas akmeņiem. 

    Tā arī apaļu saulīti jūriņā norietam vēl aizvien neesmu redzējusi…

Turpinājums...

Bildes no personīgā arhīva 

Bez-e Beze

    

       Kā jau vienmer, es esmu spējīga izcelties un arī šoreiz neizpaliek izgāšanas ejot šo grūto dzīves ceļu, apgūstot jaunas iemaņas un zināšanas.

      Viss ir pavisam vienkārši un reizē sarežģīti.

Brālēna dzimšanas dienai par godu gatavoju kūku un man palika pāri daudz olu baltumi. Kūka izdevās, bet tas, ko vēlējos panākt ar baltumiem - mmm, ne pārāk labi..

      Kad biju maza, mamma retu reizi mēdza nopirkt, manuprāt, lielāko gardumu - krakovas kūku. Protams visvairāk man garšoja baltā beze daļa ar riekstiniem. Kraukškīgs un birstoš, sen neesmu tādu ēdusi...

      Jau diezgan sen domāju par to, ka vajadzētu izmēģināt pagatavot beze cepumiņus. Galu galā recepte vienkārša un sastāvdaļas pieejamas. Vienīgais, kas mani atturēja no šīs ieceres bija tas, ka man nav krāsns ar ventilātoru.

      Tā kā tagad dzīvoju un atpūšos pie radiem, kuriem ir krāsns ar ventilatoru, nolēmu nelaist garām šo iespēju, it īpaši tādēļ, ka olu baltumus citur jau neizmantos. Tātad pagatavoju kūku un pēc pāris dienām nolemu gatavot beze.

Izrakņāju receptes.lv un google.lv, bet tnevarētu teikt, ka recepšu variācijas ir plaši pieejamas. Negribējās izmantot kukurūzu cieti un etiķi, tādēļ izvēlejos pavisam vienkāršu receptīti.

Olu baltumi

Pudercukurs (50g uz vienu baltumu)

Šķipsniņa sāls

Citronu sula

     Sāksim ar to, ka lielākoties 3-6 olas tiek rakstītas klasiskajās receptēs. Man bija 10 - daudz:)

     Neliku klāt citrona sulu, bet gan grauzdētus zemesriekstus, jo tā būs mājas krakovas kūka. 

      Kārtīgi saputoju olu baltumus, līdz bija stingras putas. Padomju laiku elektriskajās kafijas dzirnaviņās samalu cukuru pūderī (1ēd.karote ar kaudzi uz 1 olu). Uz pannas  cepeškrāsnī sagrauzdēju riekstiņus, atdzesēju un sadauzīju, lai smalkāki. Pievienoju visu baltumiem un turpinaju kult. Viss kopā ļoti garšīgi, var ēst tā pat, bet es gribeju Kaltēt, kā teikts receptē 100°C, citur 125°C 1-1,5h. Grādus uzliku pa vidam :)

      Problēmas sākās tajā bridī, kad gribēju ielikt 2 pannas uzreiz. Ta kā jakaltē tik ilgi, izdomāju lai ir 2 pannas, savādāk mūžību cepšu cepumus. Galu galā no 10 olām man sanāca Daudz cepumu masas.

      Plītij ir dažādas iespējas - karsēt no augšas, apakšas, un no augšas un apakšas. No sākuma izvēlējos lai karsē no augšas. Tā kā ieslēdzu ventilatoru, domāju, ka karstums tiks vienmērīgi izkliedēts plītī.  Pati aigāju darīt visu ko, jo stundu taču jākaltē.. Kļūdījos. Par laimi mana krustmāte pēc kāda laika gāja garām plītij un pamanīja, ka augšējā panna ir jau brūna (tiem kuri nezin, beze ir balti cepumiņi, drupeni un kūst uz mēles). Nomainīju karstuma padevi uz apakšu, bet pēc kāda laika apakšējā pannā cepumiem apakša kļuva brūna. Izslēdzu karstuma konkrētu padeves virzienu, bet nevarēju saprast, vai plīts silda vai nē. Silts bija, bet vai tie 100 grādi, nav ne jausmas.

Pēc 1h izņemu to, kas bija sanācis - vēl aizvien ķipīgi, mazliet aprāvušies brūngani cepumi, ja tā tos var nosaukt. Kasīju ar nazīti nost no pannas, un tur kur bija cepamais papīrs, arī bija jānoķipina nost.

      Varu teikt godīgi - tas kas man sanāca, bija garšīgs, otro reizi kad cepu, es tiešām ar nolūku cepu, jo man nebija ne jausmas kā izkaltēt šajā labajā plītī ar ventilātoru. Sagaidīju, kad cepumi kļus brūni un tad apgriezu otrādi, lai arī otra puse apbrūninās. Ārpusē brūni, ielšpusē balti, mazliet staipīgi, gardi riekstiņi mmm... gandrīz tik pat labi kā krakovas kūka..

      Vēlāk radi no augšas teica, ka plīti vaļā nedrīkstēja vērt, bet neesmu pārliecināta, ka tur tā vaina, jo ne jau man sapļeka (nav ne jausmas, kāda ir pareizrakstība šim vārdam, ja tāds ir), bet gan apdega, nevis žuva.

 

 Tāds lūk mans piedzīvojums ar ilgi kāroto iespēju izmēģinat uzcept bezē cepumus. Vai es to kādreiz atkārtošu? Nav ne jausmas, man liekas vajadzēs īpašu iedvesmu un vislabprātāk es paskatītos kā to dara citi:)


Bildes no personīga arhīva un interneta resursiem.