DIY Vainags
Pēdējā mēnesī jūtos kā tāds susliks, kas visas labās lietas
sastūķē aiz vaigiem, aizstiepj uz savu migu, saliek čupiņā un turpina skriet
pēc jaunām lietām. Kā tas izpaužas? Pavisam vienkārši – esmu sakrājusi idejas
apm. 12 rakstiem un cik esmu uzrakstījusi? Necik!
Nu nekas, ar novēlošanos, bet labojos un tādēļ šodien kā
veiksmīgā adventes laika noslēgumā pastāstīšu sava vainaga stāstu…
Kādā vēsā rudens vakarā, kad liels ļaužu pulks bija
sapulcējies pie viesmīlīgas… Nē, nē, šoreiz ne tā!

Te nu mēs nonākam pie tā vēsā rudens vakara, bet galvenais
tajā visā ir tas, ka uz dīvāna jau aktīvi sēžam ik dienas, ne tikai vēsajos
vakaros ar lielajiem ļaužu pulkiem. Vienu reizi kaut kas nobrakšķ, ēēē… citā
dienā atkal kaut kas nokrakšķ, atveru dīvānu, pods vesels, bet nu, tai vakarā,
pārāk traki nokrakšķ un nobrakšķ… pēc jaukās pasēdēšanas veru vaļā un lūk ko
ieraugu pašā apakšā… puķupods vesels, bet šķīvītis salūdzis smalkos gabalos,
vietām pat putekļos saberzts… āāāā, apskaidrība kas par trokšņiem.

Līdz adventei viena nedēļa. Nolemjam, ka dabūsim šķīvi uz
kura uzbērsim jūrmalas smiltis, vidū ieliksim vienu sveci, kaut kur vēl skujas.
Izklausās labi.
- Pirmā advente: Ir aptītais vainadziņš, tumši zaļš šķīvis, svece – lieldienu spainītis.
- Otrā advente: Viss iepriekš minētais un radinieku jociņi par spainīti.
- Trešā advente: Svece tiek nomainīta un smaržīgo sveci stikla traukā.
- Ceturtā advente: Tas pats, kas trešajā. Uz galda uzziedējusi Ziemassvētku puķe, jeb Puancetija
Jā apņemšanās ir, bet dzīvojot pilsētā, aktīvi strādājot un mācoties nav laika meklēt skujas, un beigās nolēmām, ka nav ko šķīvi noslēpt ar smiltīm.
Tā lūk ir pagājusi pirmā mūsu advente jaunajā mājā:)